- Bet… Ko man darīt? Santana nočukstēja.
- Ak, mīļā, vai tu nesaproti? Artāku Trišella neinteresē. Viņam esi vajadzīga tikai tu. To es sapratu jau tad, kad te ieradies pirmo reizi.
- Esmu tikai zemniece.
- Liecies mierā! Livija uzmundrinoši paspieda meitenes plecu. Jā, Trišellai varbūt ir vairāk naudas, greznākas drēbes un māja, izsmalcinātākas manieres, augstāks stāvoklis sabiedrībā, bet viņai nav tā, kas ir tev, laba sirds, krietns raksturs. Artākām tas nozīmē daudz. Arī tu esi skaista, tici man. Un Artaka sirds pieder tev. Vecmāmiņa pasmaidīja.
- Vai tiešām? nomurmināja Santana.
- Es nekad nekļūdos. Livija piecēlās un aizgāja.
Santana noticēja; laikam viss nebija tik drūmi, kā šķitis.
- Santana! atskanēja kāda aizelsusies balss.
Šurp steidzās Artāks, uzmetis viņai lūdzošu, nopietnu skatienu.
- Lūdzu, lūdzu, piedod! Puisis nometās uz ceļiem un satvēra Santanas rokas.
-Artak, es… Santana iesāka, gribēdama pateikt, ka nemaz nedusmojas un ir visu sapratusi.
Artāks viņu pārtrauca:
- Ļauj paskaidrot! Trišella ir mana pagātnes kļūda. Toreiz es vienkārši biju zaudējis galvu un neredzēju, kāda viņa ir patiesībā. Arī es pats biju citāds jauns, turīgs bruņinieks, lepns un pašpārliecināts. Man šķita, ka tāda dzīve ir vislabākā, bet beigu beigās sapratu, ka tā tomēr nav. Daudz vērtīgāka ir patiesa draudzība, mīlestība, ģimene. Un es sāku apjēgt, ka manos rados ir godīgi, krietni šēlieši par to stāstīja vecmāmiņa. Iepriekš es to noliedzu, uzskatīju par apkaunojumu. Tad… un tad es satiku tevi. Un pilnīgi viss mainījās. Tu man atklāji dzīves patieso skaistumu un vērtību. Un arī parādīji, kāds esmu es pats. Bez tevis es nebūtu spējis kļūt par šēlieti. Piedod, ka es neizstāstīju tev par Trišellu. Bet es tiešām biju viņu pilnīgi aizmirsis un necerēju vēl kādreiz satikt. Vai tu spēsi man to piedot?
- Protams, Artak, Santana piekrita. Tagad viņa saprata, ka Livijai ir taisnība Trišella Artākām vairs neko nenozīmē.
- Klausies uzmanīgi! Artāks joprojām bija uztraucies.
Viņš apsēdās Santanai blakus un nopietni lūkojās meitenei acīs. Mani neinteresē tas, ka esmu no bruņiniekiem, bet tu ne. Nedz arī tas, ka esmu savas tautas nodevējs, kā to centusies ieskaidrot Trišella. Mani neinteresē tas, ko domās pārējie. Es pārcelšos uz Sēļu un dzīvošu Romo vai jebkur citur, kur vien tu gribēsi, lai būtu kopā ar tevi.
Santana laimīgi smaidīja, pieliecās pie Artaka un klusi vaicāja:
- Vai esi pārliecināts?
- Jā gan, Artāks atbildēja. Atceries, ko tev vakar teicu? Nekas mūs vairs nešķirs.
- Nekad, nočukstēja Santana.
UZ MĀJĀM
Santana un Artāks nolēma doties uz Romo jau nākamajā rītā. Santana bija ļoti noilgojusies pēc ģimenes un mājām, turklāt nespēja paciest Trišellas ļaunos skatienus. Pēc brokastīm viņa atgriezās savās mājās; par to visi atviegloti uzelpoja.
- Tagad nekas mūs vairs netraucē, Artāks čukstēja Santanai.
Viņi sēdēja blakus kādā no istabām; visi sarunājās par Sēļu un Safīru avotu.
Puisis aplika roku meitenei ap vidukli, un viņa piekļāvās viņam klāt. Viss bija lieliski…
Livija un Nivite nopietni apsprieda turpmākos plānus un bija stingri izlēmušas tuvākajā laikā pārcelties uz Šēlu. Livija bija dzimusi šēliete, tādēļ šādas tiesības ģimenei bija. Turklāt pastāvēja iespēja, izejot caur Rietumaustrumu mežu, netraucēti šķērsot valsts robežu.
Atlika tikai jautājums par dzīvesvietu. Artaka ģimenei bija pietiekami daudz līdzekļu, lai viņi pašu spēkiem uzbūvētu un iekārtotu savu saimniecību. Tikai vajadzēja izvēlēties kur. Artāks gribēja doties uz Romo, jo tur bija Santanas mājas, un meitene nevēlējās pamest dzimto ciemu. Arī vecmāmiņai Livijai patika Saullēktu ieleja, jo tā bija diezgan tuvu viņas dzimtajai pilsētai Rēlenei, kas savukārt bija tuvākā lielā pilsēta austrumu pusē. Arī Artaka māsa Anriete un mamma Nivite pēc Santanas un Livijas stāstītā saprata, ka Saullēktu ieleja ir skaista vieta, tomēr līdz galam viņas vēl nespēja izlemt, jo tad visiem nāktos pielāgoties zemnieku dzīvei. Taču tas būtu interesanti. Neprātīgs jaunas dzīves sākums! Turklāt ģimene varētu izveidot kādu tirgotavu vai krogu, vai kaut ko tamlīdzīgu, nevis apstrādāt laukus un audzēt lopus.
Santana skuma par to, ka vajadzētu pārdot šo skaisto ēku ar plašajiem dārziem un pagalmiem. Livija un Nivite piedāvāja te dzīvot kalpotājiem Dēlam un Lērai, kuri par šo priekšlikumu jutās pagodināti un pateicīgi. Viņi šeit bija dzīvojuši un strādājuši daudzus gadus, tāpēc Artaka ģimene uzskatīja, ka dvīņu Dela un Lēras rokās māja būs drošībā, viņi par īpašumu rūpēsies. Turklāt būs kāda vieta, kur Artaka ģimenei atgriezties, ja rastos problēmas. Arī Santana paretam atpūstos šeit. Tā tomēr bija iespēja neuzkrītoši padzīvot varenajā, plašajā Portesā. Viņa varētu šurp atvest tēti un Ketanu, varbūt arī Timo un Lendisu… Šis nams tomēr bija varenāks par Šēlas mazajām koka mājiņām.
- Tas viss vēl ir kārtīgi jāapdomā, sacīja Artaka mamma Nivite. Vienkārši nebūs, bet… Man ir sajūta, ka būs labi.
- Viss būs kārtībā, mammu, Artāks mierināja.
- Tieši tā, piebalsoja Anriete.
- Mēs to esam pelnījuši. Laiks jaunai, pavisam citai, labākai dzīvei, teica Livija.
Santana gribēja atgriezties mājās pēc iespējas ātrāk. Artāks sprieda, ka Romo viņi varētu sasniegt nākamās dienas vakarā, ceļā šur tur apstājoties, lai nosnaustos un atpūtinātu zirgus.
Nivite un Livija sagatavoja līdzi mazliet ēdamā, tikmēr Santana stāstīja Artaka māsai Anrietei par savām mājām un Saullēktu ieleju. Anriete aizrautīgi klausījās. Artāks pa to laiku kārtoja ceļasomu.
Santana atvadījās no Artaka mammas, vecmāmiņas un māsas. Anriete apskāva meiteni un nočukstēja:
- Tu man ļoti patīc. Tev es savu brāli esmu ar mieru atdot.
Santana pasmaidīja. Tu arī man ļoti patīc. Jūs visi esat lieliski cilvēki.
* * *
Santana un Artāks zirgos rikšoja cauri plašajiem Šēlas laukiem un pļavām. Meitenei prātā virmoja satraucošas domas. Ko gan teiks viņas tētis, uzzinājis par Artāku? Un Ketans? Un citi Romo iedzīvotāji? Viņiem noteikti liksies savādi, ka viņa ir kopā ar bruņinieku. Bet viņiem tas nemaz nebija jāzina! Artāks un viņa ģimene uzsāks jaunu dzīvi un pierādīs, ka ir godīgi un krietni; tad šēlieši spēs viņus pieņemt. Svarīgi tikai tas, kā izturēsies Santanas tētis un brālis, mammas māsa Hirke un viņas vīrs Hekae, un Timo ģimene.
Nakti viņi pārlaida Tanīsā pilsētā, kur Santana bija palikusi iepriekšējo reizi. Viņi atrada kādu nelielu, vienkāršu krogu, kur sarunāja mazu istabiņu, kas vienīgā bija palikusi brīva. Tur bija tikai viena gulta. Artāks grasījās gulēt uz grīdas. Santana pasmaidīja par puiša pieklājību.
- Nevajag, meitene sacīja. Es gribu, lai esi man blakus.
Artaka sejā atplauka laimīgs smaids. Viņš apgūlās meitenei blakus. Santana lūkojās puiša acīs un saprata, ka nekad nebeigs apbrīnot to, cik tās ir skaistas, dziļas un uzticamas.
- Vai no portesiešiem tiešām tagad būs miers? Santana vaicāja.