- Kādu laiku, atbildēja Artāks. Bet tu jau zini, ka viņi nekad nav mierā. Viņi vienmēr kaut ko gribēs iegūt no Sēlas, izdomās kādu leģendu, kas atkal liks meklēt dārgumus… Sēlas leģendas, kā tu to zini, ir noburtas. Portesiešiem nāksies krietni papūlēties, lai kādu no tām atkal atklātu.
No rīta pamostoties, Santanai negribējās celties. Caur mazo, putekļaino lodziņu spraucās silti saulesstari, bija tik labi… Arī Artāks jau bija pamodies, un kādu laiku viņi smaidot viens otrā lūkojās. Tomēr bija jāceļas.
Pēc brokastīm viņi turpināja ceļu, un drīz vien Santana pamanīja pazīstamās Rītausmas klintis.
- Te nu esam, meitene nočukstēja un noglaudīja ausis Bultai, kura līksmi iezviedzās.
Zirgs laikam saprata, ka tuvojas mājām, jo tā solis kļuva sparīgs.
Sameklējusi plaisu klintīs, meitene uz brīdi apstājās un dziļi ievilka elpu.
- Viss ir labi. Tu taču atgriezies mājās, Artāks mierināja.
- Es zinu, Santana nopūtās. Mazliet jocīgi. Vēl nesen viss bija citādi. Nu viss ir mainījies.
- Cerams, Sēlā mani uzņems labi un ar dakšām un cirvjiem nedzīs prom. Artāks pasmējās.
- Par to neuztraucies! Šēlieši ir patīkami ļaudis. Drīz tu to sapratīsi.
- Es to jau esmu sapratis. Artāks pieliecās, lai noglāstītu Santanas vaigu.
Eju cauri klintīm viņi mēroja klusēdami. Santana juta patīkamu satraukumu. Beidzot, beidzot viņa atgriežas mājās! Tik daudz pārdzīvots un piedzīvots… Droša, mierīga dzīve mīļajās mājās kopā ar mīļiem cilvēkiem ir daudz vērtīgāka.
Kad viņi atkal nokļuva dienasgaismā, Santana atplauka smaidā. Artāks Viesuļa mugurā nostājās meitenei blakus un pārlaida Saullēktu ielejai apbrīnas pilnu skatienu.
- Šī ir ļoti skaista vieta, viņš sacīja. Es šeit jau esmu bijis, un man te vienmēr ir paticis.
Santana pamāja ar galvu. Saule lēnām grima aiz apvāršņa, un tās stari izgaismoja visu ieleju un plašos laukus, ziedošās pļavas un nelielās koka mājiņas. Debesis bija purpursarkanas, ar violetiem mākoņiem, vakars skaists, silts un lielisks.
Viņi nokāpa no zirgiem un lēnām gāja kājām. Kamēr Bulta spriņģoja pa pazīstamajām takām un Viesulis lēkšoja tai pakaļ, Santana stāstīja Artākām par savām Saullēktu ielejas mīļākajām vietām, par savu saimniecību un Romo cilvēkiem.
Priekšā parādījās ciema aprises. Santana nebeidza smaidīt. Meitene iztēlojās tēta un Ketana, Hirkes un Hekae prieku par viņas atgriešanos. Šako, Ketans un Hekae noteikti bija uz lauka, bet Hirke, visticamāk, strādāja mājās…
- Santana! Santana! atskanēja līksmas balsis, un meitene pagriezās.
- Tā tiešām ir viņa!
- Tu esi atpakaļ?!
Pretī Santanai un Artākām skrēja trīs puiši Timo ar abiem brāļiem. Trūka tikai viena. Roda vairs nebija… Santana juta kaklā sāpīgu kamolu.
- Sveiki! meitene priecīgi iesaucās. Esmu atpakaļ. Viņas un Timo skatieni sastapās. Timo acīs Santana redzēja patiesu prieku par to, ka draudzene ir laimīga. Viņš tiešām ir lielisks draugs.
- Kāds prieks tevi atkal satikt! Kels smaidīja.
- Mūsu tautas glābēja, smīnot piebilda Zags, un Santana nodrebēja, sapratusi, cik ļoti šis teikums atgādināja par Rodu.
- Liecies mierā! Timo apsauca jaunāko brāli.
- Tu tiešām esi Safīru meitene? Zags, neņēmis vērā Timo aizrādījumu, noprasīja ieplestām acīm.
- Jā, pasaki viņam, lai sīkais beidzot notic, mīļi piebilda Kels.
- Esmu, esmu, Santana bilda, un Artāks iespurdzās, vērojot trīs brāļus.
- Vai tu esi Artāks? Kels jautāja.
- Tas, kurš pameta Portesu? ar apbrīnu nočukstēja Zags.
- Esmu gan, Artāks apstiprināja. Artāks ro Danass.
- Kels, Timo, Zags Sarahi, Kels ātri nosauca un norādīja uz katru no brāļiem.
Santana saskatījās ar Kelu: viņam noteikti grūti nosaukt visu brāļu vārdus un nepieminēt Rodu.
- Tu esi bruņinieks, vai ne? vaicāja Zags, un Artāks pamāja ar galvu. Viņš zināja, ka šiem cilvēkiem var uzticēties.
- Klau, klusi ierunājās Kels, nopietni uzlūkojis Santanu un Artāku. Vai jūs esat kopā? Un pa īstam?
- Jā, Artāks un Santana reizē pamāja ar galvu.
- Es zinu, ka tas nav pareizi, bet… meitene iesāka, taču Kels viņu pārtrauca:
- Beidz! Mēs tevi atbalstām. Es tevi saprotu tik labi, cik vien iespējams, viņš pieklusināja balsi. Tu taču zini manu līgavu Heriti! Tici vai ne, bet viņa ir dzimusi bagātu bruņinieku ģimenē. Viņa aizbēga no mājām. Tikai nestāsti to kuram katram. Herite negrib, lai kāds pļāpā par viņas pagātni.
Santana noelsās, nespēdama noticēt. Tad tāpēc es neko nezinu par viņas ģimeni.
Artāks izskatījās iepriecināts, satvēra meitenes vidukli un nočukstēja:
- Es taču teicu, ka viss būs labi.
- Esmu tik laimīga, ka tu man esi, viņa atzinās.
- To pašu varu teikt arī es, Artāks nomurmināja un noglāstīja meitenes matus.
- Jums vajadzētu pasteigties. Ketans mums nepiedos, ja uzzinās, ka esam tevi satikuši pirms viņa.
Santana un Artāks reizē iespurdzās. Tad meitenes seja atkal apmācās: Rods bija viņas brāļa labākais draugs. Tieši tāpēc viņa Rodu pazina labāk nekā pārējos Timo brāļus.
- Jādodas uz manām mājām, Santana piekrita.
- Tu taču paliksi tepat, vai ne? Zags vaicāja Artākām.
- Tieši tā, Artāks atbildēja.
- Lieliski, Kels sacīja.
Santana priecājās, ka Timo brāļiem Artāks jau ir iepaticies.
- Vai pamācīsi man cīnīties ar zobenu? Zags šķita pavisam sajūsmināts par Artāku.
- Protams, Artāks piekrita.
Santana un Artāks devās tālāk un drīz ieraudzīja Santa nas māju un sētu. Viņa atvēra vārtiņus un aizveda uz stalli savu Bultu un Artaka Viesuli. Kamēr meitene novietoja zirgus un sasveicinājās ar Ketana tumšbrūno kumeļu Pērkonu, Artāks staigāja pa nelielo pagalmu. Pēkšņi Santana izdzirdēja apslāpētu puiša kliedzienu. Viņa izsteidzās laukā un iesmējās.
- Kas tas tāds? Artāks prasīja un arī pats smējās, jo gulēja zemē uz muguras un viņam virsū luncinājās lielais, melnais suns Taro, kurš bija Artāku nogāzis.
- Tas ir Taro, meitene atbildēja. Nāc šurp, mans mīļais lempi! viņa iesaucās, un Taro ar priecīgu rējienu metās pie Santanas.
- Cik jauks! Artāks bija jau piecēlies un pienācis pie Santanas, kas tupēja zemē, kamēr Taro līksmoja par meitenes ierašanos. Suņa aste luncinājās sparīgi un mežonīgi. Puisis pabužināja suņa ausis, un tas strauji pacēla galvu, lai nolaizītu viņa seju, bet Artāks veikli izvairījās.
- Tu arī tam patīc. Santana centās suni pastumt malā. Nu pietiks! Liecies mierā!
- Kas tad tur notiek? atskanēja kāda balss.
Meitene pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa Hirki. Artāks sniedza Santanai roku un palīdzēja piecelties. Meitene steidzās pie Hirkes, kura viņu cieši apskāva.
- Ak, Santana! Tu noteikti esi tik daudz ko pārdzīvojusi! Padomā tik! Mana māsa bija meitene no Safīru avota leģendas… Un tagad tu! Hirke aizrautīgi runāja.
- Un tu laikam esi Artāks, vai ne? sieviete pievērsās puisim, kad bija atlaidusi Santanu. Princis no balles… Viņa pasmaidīja.
- Princis? Artāks mulsi pārjautāja, un Santana kautrīgi nodūra skatienu. Ā… No tās balles? viņš atcerējās.
- Neuztraucieties! Hirke pasmējās. Prieks iepazīties.
- Man tāpat, puisis pieklājīgi pasmaidīja.
- Nāciet iekšā! Sako un pārējie drīz būs klāt uz vakariņām. Pagūsiet mazliet atpūsties.