- Es zinu, atbildēja Santana.
Viņi joprojām nelaida viens otru vaļā. Meitene nebija domājusi, ka atvadīties būs tik grūti. Timo bija viņai ļoti dārgs cilvēks, draugs un vienmēr bijis blakus. Tagad viņi būs šķirti.
- Ei, jūs abi! Negribas traucēt, bet mums laiks doties. Protams, tas bija Rods.
- Vācies! nošņācās Timo.
Santana nopūtās un atlaida draugu.
- Hm, beidzot, Rods smaidot nomurmināja, lai gan arī viņam blakus stāvēja nesen uzradusies slaida, gaišmataina meitene. Līdzās muskuļotajam un garajam Rodam viņa izskatījās pavisam sīka un smalka. Santana pamāja Roda draudzenei Nellai, kura smaidīja pretī.
Timo uzmeta brālim dusmīgu skatienu, bet Santanu bija pārņēmis skumjš saviļņojums. Viņa piegāja pie Roda. Rods bija tikai gadu vecāks par Timo, tomēr daudz garāks. Viņa gaišbrūnie, garie mati bija saņemti zirgastē un koši zilās acis mirdzēja. Rods Timo ģimenē izskatījās spēcīgākais no visiem un bija arī pašpārliecinātākais un nemierīgākais. Santana zināja, ka Rods ātri sadusmojas un no sirds necieš portesiešus. Meitene cerēja, ka dedzīgais puisis neizdarīs ko muļķīgu tad, kad nāksies saskarties ar portesiešiem.
- Tu arī esi uzmanīgs, meitene sacīja.
- Protams. Rods pabužināja Santanas matus. Un gādāšu, lai tavam Timo nekas nenotiek, viņš piemiedza aci.
Santana iespurdzās.
- Pamēģini tikai to nedarīt, viņa jokojot piedraudēja.
Tad katrs atgriezās pie savas ģimenes. Sisī nepacietīgi dīdījās, Kels centās uzmundrināt Zagu, bet Sonts, Zāra un Šako iegrima sarunā. Santana steidzās pie brāļa.
- Ketan! meitene iesaucās.
Puisis pagriezās, un raizes un satraukumu viņa acīs nomainīja prieks.
- Tu atkal te, māšel, viņš pazobojās.
- Piedod, meitene nomurmināja.
- Nekas, nekas. Brālis pasmaidīja.
- Labi, Santana nopūtās. Esi uzmanīgs!
- Cik reižu to var atkārtot? iesmējās Ketans.
Santana paraustīja plecus.
- Nāc šurp! Brālis apskāva meiteni.
- Esi uzmanīga! viņš teica, un arī Santana sāka smieties.
- Es, vai? Un kurš tagad atkārto šo frāzi? Meitene pacēla acis pret brāli. Lai gan Ketans un Rods bija vienos gados, Ketans nebija daudz garāks par Santanu.
- Ej nu zini, ko tu te bez manis sadarīsi, mana sīkā māšele, viņš zobojās.
- Neesmu sīka. Santana parādīja mēli, un Ketans iespurdzās.
- Labs ir. Viņš mazliet atkāpās no māsas. Meitene negribīgi viņu atlaida. Nedari blēņas!
- Pats nedari!
- Kā pavēlēsi, mās, pasmējās Ketans.
Santana nopūtās un kļuva nopietna.
- Esi… viņa iesāka.
-…uzmanīgs, meiteni pārtrauca Ketans. Zinu jau zinu!
Santana priecājās, ka brālis ir tik labā noskaņojumā, lai gan tas šķita mazliet savādi. Likās, ka ne Ketans, ne Timo, ne Rods, ne arī kāds cits uztraukumu nejūt. It kā priekšā būtu parasts atpūtas brauciens, nevis cīņa ar apmācītiem l'ortesas karavīriem.
- Ketan! atskanēja satraukta un aizelsusies balss, un Santana salēcās.
- Junesa! iesaucās Ketans. Es jau domāju, ka tu neatnāksi.
Pie Santanas brāļa pieskrēja viņa draudzene izskatīga meitene ar silti brūnām acīm, gariem, cirtainiem, gaišbrūniem matiem un smalkiem sejas vaibstiem. Junesa Resa bija Romo bagātākā vīra Jahira meita. Jahiram Resam piederēja milzīga zirgu audzētava. Viņu ģimeni ciemā pazina visi, un Junesu Romo iedzīvotāji ļoti iemīļoja. Santana bieži vien bija dzirdējusi gan skaudīgas, gan arī labvēlīgas runas par to, ka Ketanam ir ļoti paveicies ar tādu draudzeni. Arī Santanai Junesa patika viņa bija draudzīga un čakla un arī mīlēja zirgus. Viens no daudzajiem -Junesas zirgiem bija Pienalāse brīnumskaista, balta ķēve ar gaišām krēpēm un lielām, tumšām acīm. Santana bija devusies izjādēs ar Pienalāsi, lai gan pašas Bulta viņai bija mīļāka. Arī Junesai nebija mātes, tāpēc viņa labi saprata Santanu un vienmēr pateica kaut ko nomierinošu un jauku.
- Piedod, piedod, ka tik vēlu, bet es nevarēju. Mums stallī… Santana dzirdēja Junesu taisnojamies, kā arī Ketans meiteni mierināja.
Santana pasmaidīja un novērsās. Tagad visi bija kopā Ketans ar Junesu, Rods ar Nellu, Kels ar savu līgavu Heriti, Sonts ar Zāru… Pēkšņi Santana juta, ka kāds satver viņas plaukstu. Santana pagriezās Timo. Meitene pasmaidīja.
- Mums vēl laiciņš laikam mazliet ir, Timo teica.
- Labi. Santana piespiedās draugam, kurš aplika roku meitenes pleciem. Šodien visi to vien dara, kā mierina cits citu, iesmējās Santana.
- Jo dažus ir pārņēmis liels uztraukums.
- Es vairs neuztraucos, Santana apgalvoja, lai gan tā gluži nebija.
- Par to man prieks, Timo pasmaidīja.
Kādu brīdi viņi vienkārši klusēja. Galu galā pienāca laiks cīnītājiem sēsties zirgam mugurā un doties ceļā. Santana pēdējo reizi apskāva Timo un Ketanu, un arī Rodu. Viņus gaidīja zirgi Dimants, Pērkons un Ziemelis.
Atskanēja pakavu dipoņa un zirgu zviedzieni.
Santana raudzījās pakaļ Timo Dimantam un Ketana Pērkonam tik ilgi, līdz sudrabotā kumeļa un tumšbrūnā zirga silueti pagaisa tālumā.
Meitene nopūtās. Gan viņas tētis, gan Timo ģimene bija devušies apskatīt tirgus labumus. Santana izspraucās caur drūzmu un steidzās mājup.
SVEŠINIEKS
Santana iesteidzās stallī, apsegloja Bultu, uzkāpa tai mugurā un vieglā riksī devās atpakaļ uz tirgu.
- Tagad mans brālis un labākais draugs ir prom, Sanl ana murmināja. Bet tu, Bulta, man vēl esi.
Līdzko meitene sasniedza gadatirgu, kāds vājš zēns rudiem matiem iesaucās:
- Ei, nāc, tev noteikti jāpiedalās!
- Ko? Santana izbrīnā apstājās. Jāpiedalās? Kur?
- Zirgu skriešanas sacīkstēs! Seko man!
Santana bija apmulsusi, tomēr devās pakaļ rudmatainajam zēnam, kurš veikli līkumoja cauri pūlim. Viņi nonāca līdz pakavveida skrejceļam, pie kura jau nepacietīgi mīņājās un sarunājās daži skatītāji, bet otrā galā zirgu mugurā dižājās jātnieki.
Santana mazliet nodrebēja, jo nesaprata, vai bija prātīgi piekrist šim piedāvājumam. Varbūt bēgt, kamēr nav par vēlu? Tomēr Santana to nedarīja. Pirmkārt, meitene bija drosmīga un zināja, ka jāj labi. Otrkārt, tās bija nevis īstas sacīkstes, bet tikai izklaide gadatirgus apmeklētājiem.
Pavisam bija pieci dalībnieki. Meitene pazina divus tie bija no Romo, bet pārējie divi no citurienes.
- Nu, vai esat gatavi? rudmatis visus uzrunāja.
- Esam, esam, garlaikotā balsī atbildēja kāds vīrs ar savādi bālu ādu, gariem, melniem matiem un tumšām acīm. Santanai viņš likās diezgan nepatīkams, un meitene saviebās, ieraugot viņa garos, tumšos nagus.
Pārējie smaidot pamāja ar galvu. Neviens cits, ja neņem vērā melnmati, par sacīkstēm neuztraucās. Arī viņi, tāpat kā Santana, vienkārši gribēja izklaidēties un labi pavadīt laiku, nevis uzvarēt.
- Tūlīt sāksies, rudmatis sacīja un parādīja līniju, pie kuras visiem nostāties.
Pār nelielo stadionu atskanēja ļoti skaļa balss, bet Santana nelikās zinis. Meitene noliecās un nočukstēja:
- Nu ko, parādīsim šiem, kurš ir labākais, vai ne, Bulta? Tu esi vispārākā. Un, galvenais, vērosim to melno. Viņš izskatās bīstams.
Pēc mirkļa atskanēja starta signāls un zirgi metās auļos. Santana noliecās uz priekšu un samiedza acis. Vējš sitās sejā, pakavu klaboņa un skatītāju kliedzieni dunēja ausīs.
Meitene bija trešā. Viņa paskubināja Bultu un apdzina kādu gaišmatainu meiteni no Romo. Priekšā bija melnmatis. Arī viņa zirgs bija tumšs un spēcīgs.