- Kā es priecājos tevi redzēt, māšel! Tu pat iedomāties nevari, kā es pēc tevis noilgojos.
- Es pēc tevis arī, Ketan! Tici man!
Brālis bija sagrābis Santanu ciešā apskāvienā un nelaida vaļā, pacēla māsu gaisā un apgrieza uz riņķi. Meitene spalgi iespiedzās un sāka smieties. Lai gan Ketans izskatījās sajūsmināts, viņa acīs vīdēja izmisums. Santanas seja sadrūma, taču puisis vēlreiz piespieda māsu sev klāt un nočukstēja:
- Cik labi, ka ar tevi viss ir kārtībā.
Šako, protams, priecājās par meitas ierašanos. Arī Hekae. Pie vakariņu galda sarunas neapklusa ne mirkli, un ēdiens gandrīz tika aizmirsts. Santanai bija jāstāsta par katru vietu, ko viņa redzējusi, katru cilvēku vai radījumu, ko satikusi, par katru piedzīvoto notikumu. Pienāca vēls vakars. Tomēr neviens par to nebēdāja un nežēlojās par nepadarītajiem darbiem. Šodien varēja svinēt veiksmīgo Santanas atgriešanos.
Arī Artāks iesaistījās Santanas stāstījumā. Gan Hirkei, gan Hekae Artāks iepatikās uzreiz, arī Ketans tūlīt ar puisi sadraudzējās, un viņi sāka spriest par zobenu cīņu un vēl šo to. Nevienu neuztrauca tas, ka Artāks ir bruņinieks. Patiesībā visus tas iepriecināja.
- Būs kāds, kas vienmēr gādās par mūsu drošību, pasmaidīja Hirke.
- Ir liels gods dzīvot kopā ar bruņinieku, sacīja Hekae.
- Māšel, es redzu, ka tu esi laimīga, un man tas ir galvenais, piebilda Ketans.
Vienīgi Šako izskatījās domīgs un Artāku vēroja ar aizdomām; Santanai tas nepatika. Pēc pusdienām, kamēr Hirke novāca galdu un pārējie viņai palīdzēja, Šako pasauca meitu un viņu nopietni uzlūkoja.
- Meit, vai esi pārliecināta? viņš jautāja.
- Jā gan, tēt. Es lēmumu esmu pieņēmusi un to vairs nemainīšu.
- Bet… viņš ir bruņinieks. Vai viņš tiešām iederēsies mūsu dzīvē? Sako šaubījās.
- Jā, Santana bija pārliecināta.
- Es tomēr nezinu…
- Tēt, lūdzu, Santana nočukstēja. Es gribu, lai tu man tici un mani atbalsti.
- Es tevi vienmēr atbalstīšu, atbildēja Šako. Bet man ir jāzina, ka tu esi laimīga.
- Bez Artaka es nekad nebūšu laimīga, klusi atzinās Santana.
Sako nopūtās.
Pie viņiem pienāca Hirke. Klau, Šako, Santana ir pieaugusi. Un viņa nevēlas dzīvot bez tā puiša. Vai nu to pieņem, vai arī tu zaudēsi savu meitu, viņa brīdināja. Šako izbijās.
- Nu beidz, es tevi tikai biedēju, Hirke sacīja. Bet tev jābeidz uztraukties par to, ka Artāks ir bruņinieks. Nu un tad? Vai tev viņš patiktu, ja būtu zemnieks kā mēs?
- Nūjā…
- Vai viņš spēs rūpēties par tavu meitu un viņa būs drošībā?
- Jā, bet…
- Vai viņš vienmēr būs gādīgs, pieklājīgs un laipns pret Santanu un visiem citiem?
- Jā, bet…
- Vai viņš godīgi strādās un gādās, lai viņam un Santanai būtu laba, pārticīga dzīve?
- Jā, bet…
Hirke stingri pārtrauca Šako stostīšanos. Artāks mīl tavu meitu. Un tu pats tikko piekriti, ka viņš par to rūpēsies. Ko gan tev vēl vajag?
- Laikam tev taisnība, Šako piekāpās, un Santana līksmi iespiedzās un apskāva tēti.
- Ak, tēt, tu redzēsi, cik viņš ir lielisks cilvēks!
Tad viņi atgriezās virtuvē un Santanas tētis piegāja pie Artaka, paspieda samulsušā puiša roku un svinīgi paziņoja:
- Esi sveicināts mūsu ģimenē, Artak!
EPILOGS
Ausa saule. Sākās jauna diena.
Šī diena bija īpaša Santanai apritēja astoņpadsmit gadu.
Viņa sēdēja kāda neliela kalna virsotnē ārpus Romo un raudzījās uz Saullēktu ieleju. Gaišos, pelēkvioIetos mākoņos rotājās pirmie saulesstari, kuri lēnām kliedēja miglu, kas bija nogūlusi uz laukiem un pļavām.
Meitene nodrebinājās un ciešāk ietinās apmetnī. Gaiss bija vēss.
- Vai neesi nosalusi? Blakus Santanai apsēdās Artāks un uzlika uz meitenes pleciem savu apmetni. Apsveicu dzimšanas dienā! Artāks nočukstēja meitenei pie auss.
Santana nomurmināja priecīgu "paldies".
- Ir arī dāvana. Artāks atlaida tvērienu un pārvietojās tā, lai būtu Santanai pretī.
- Ak, Artak, nevajadzēja! iebilda Santana, bet tad strauji apklusa, ieraudzījusi to, ko puisis izņēma no kabatas.
Tas bija gredzens, kas saulē mirdzēja. Gredzens bija ļoti skaists no sudraba, ar iegravētu smalku ziedu rakstu. Santana trīcošiem pirkstiem to satvēra, viņai aizrāvās elpa.
- Gredzens piederēja vecmāmiņai Livijai. Tas ir ļoti sens un nāk no Sēlas, viņš ierunājās.
Tas ir burvīgs, meitene nočukstēja.
Santana, Artāks ieskatījās viņai acīs un uzmauca gredzenu meitenei pirkstā. Es tevi mīlu un mīlēšu vienmēr. Bez tevis savu dzīvi es nevaru iedomāties. Apsolu vienmēr būt tev blakus un gādāt par to, lai tu būtu laimīga. Viņš vēroja Santanu, kura nespēja attapties. Vai esi ar mieru turpmāko mūžu pavadīt kopā ar mani?
- Jā. Protams, jā! Santana puisi apskāva, un viņš pieklāva meiteni sev cieši klāt.
Viņa jutās kā apreibusi. Tā bija labākā dzimšanas dienas dāvana, kādu vien var vēlēties.
Artāks pagaidām dzīvoja Santanas istabā, jo viņa jaunā ģimenes māja vēl nebija pabeigta. Hirkei un Hekae netālu bija pašiem sava neliela mājiņa, un viņi bija apsolījušies palīdzēt Artākām. Tikmēr Artāks pamazām apguva lauku darbus un strādāja gan pie Santanas, gan Hirkes. Protams, gandrīz visu Romo ciemu bija pārņēmušas skumjas, jo ļaudis pazina un cienīja Rodu. Kels savas kāzas ar Heriti bija pārcēlis uz vēlāku laiku, kad sēras būs mazliet norimušas.
Timo un Lendisa bija laimīgi. Kopā ar Santanu un Artāku viņi četratā pavadīja daudz laika, un Lendisa vairs bija nevis klusa un bailīga, bet gan jauka un draudzīga.
Saullēktu kalns tagad bija Santanas un Artaka iemīļotākā vieta, kur paslēpties no pārējiem un pabūt divatā. Arī zirgiem te patika zāle bija gara un mīksta. Šobrīd Bulta un Viesulis atpūtās un šķita, ka arī bauda saullēktu.
- Šeit ir skaistākie saullēkti visā pasaulē, Santana nočukstēja.
Artāks lūkojās meitenē un ar pirkstiem nevērīgi rotaļājās ar viņas matiem.
- Kad tu esi man blakus, tad neko vairs nevajag. Tu esi skaistāka par saullēktu, Artāks atbildēja.
Pēc kāda brīža Artāks ierunājās:
- Mums drīz jāpošas uz pili.
- Tā ir, Santana atcerējās.
Sēlas karalis un karaliene ielūdza viņus uz balli un atpūtu pilī. Karalis bija uzzinājis, ka portesieši pēc pāris uzbrukumiem dažiem Sēlas ciemiem ir atkāpušies no viņa valsts, un tam par godu rīkoja svinības. Santana un Artāks bija pirmie, kuri tika uzaicināti, galu galā, pateicoties viņiem, Safīru avots tika glābts.
- Un pēc tam mēs gaidīsim ciemiņus, Santana atgādināja.
Viņi bija ielūguši ciemos Tesu, Nenu un Moju, kā arī magu Matveju.
- Tikai un vienīgi balles un ciemiņi… Un kad mēs atpūtīsimies? Artāks šķita pavisam saskumis.
Santana iesmējās.
- It kā svētki un svinības nebūtu atpūta, viņa iespurdzās.
- Bet es domāju īstu atpūtu divatā ar tevi, iebilda Artāks.
- Gan pienāks arī tāds brīdis, apsolīja Santana.
Patiešām tuvākajā laikā bija paredzēti dažādi pasākumi
un svētki: burves Mojas, viņas meitu un Matveja viesošanās, pēc tam Romo ikgadējie ražas svētki. Turklāt drīzumā Artaka ģimenei vajadzēja iekārtot jaunās mājas un saimniecību. Darāmā bija daudz. Santana priecājās, ka arī viņas tētis bija pieņēmis Artāku. Sako jau bija paspējis iepazīties ar visu Artaka ģimeni, un viņam uzreiz iepatikās puiša laipnā, jaukā mamma Nivite. Santana un Artāks redzēja, ka viņu ģimenes ir sadraudzējušās.