Santana neatpaliekot viņiem sekoja. Soli pa solītim viņa to panāca un apdzina. Tagad meitene bija pirmā.
Santana uzvaroši pasmaidīja, tomēr nesamazināja ātrumu. Vēl jau sacīkstes nebija galā.
Finišs tuvojās. Meitene smaidīja. Vēl tikai daži metri. Vēl mazliet…
Pēkšņi gar ausīm nosvilpa ass vējš, un tumšais jātnieks negaidot bija priekšā. Tas notika tik ātri, ka Santana samulsa.
Sacīkstes beidzās. Meitene palika otrajā vietā. Viņa par to neskuma, tas taču bija ļoti labi. Tomēr nelielas dusmas bija tā gribētos uzveikt to melno, nepatīkamo vīru…
- Ak, ko nu vairs! Santana nomurmināja, sevi mierinot, un izspraucās no drūzmas.
Viņa bija nokāpusi no zirga un lēnā solī gāja tam blakus. Daži cilvēki Santanu pazina un apsveica ar otro vietu; viņa pasmaidīja un tencināja sveicējus. Santana centās ātrāk tikt prom, viņai negribējās te ilgāk palikt. Jo īpaši tāpēc, ka viņa nevēlējās redzēt melnā jātnieka pašapmierināto, iedomīgo seju.
- Atvainojiet, jaunkundz! no pārdomām Santanu iztraucēja zema un patīkama, taču nepazīstama balss.
Meitene pacēla galvu; viņas skatiens sastapās ar divām skaistām, tumšzilām, dziļām un laipnām acīm.
- Tas bija iespaidīgi, balss atkārtoja.
Meitene, joprojām samulsusi, apstājās pie stingras koka sētas, kas iežogoja sacīkšu laukumu. Uz tās sēdēja viņas uzrunātājs garš un slaids, nedaudz vecāks puisis ar melniem, taisniem un pusgariem matiem, kas sakārtoti zirgastē.
- Ē… paldies! Santana attapās.
Puisis veikli nolēca no sētas un nostājās meitenei tieši pretī.
- Artāks ro Danass, jaunkundz, viņš sveicinot mazliet nolieca galvu un burvīgi pasmaidīja.
Santana samulsa vēl vairāk, jo bija pārliecināta, ka viņas vaigi ir piesārtuši. Viņa pati nesaprata, kāpēc jūtas tik savādi.
- Santana, meitene atjēdzās, ka Artāks gaida viņas vārdu. Santana Katari.
- Priecājos, Artāks turpināja smaidīt.
Santana sakautrējās un nolaida skatienu. Atšķirībā no Ketana, Timo un citiem zemnieku puišiem Artaka plaukstas nebija tik saskrāpētas, netīras un raupjas.
- Es arī, meitene atbildēja. Un vairs nesauc mani par jaunkundzi.
- Kā vēlies, draudzīgi iesmējies, piekrita Artāks.
Puisim blakus stāvēja skaists, melns zirgs ar garām,
melnām krēpēm. Zirgs bija tiešām brīnišķīgs.
- Tas ir Viesulis, Artāks sacīja.
- Sī ir mana Bulta. Viņa norādīja uz savu ķēvi.
- Ļoti labs zirgs. Artāks to vērtējoši apskatīja. Redzēju jūs abus sacīkstēs. Tiešām iespaidīgi. Kādu brīdi apdzināt pat Siharu Tumšo.
- Šiharu Tumšo? pārjautāja Santana. Tad tā sauc melno jātnieku. Tu viņu pazīsti?
- Ha! Artāks drūmi nosmējās. Tur, kur dzīvoju es, viņu pazīst visi.
- Un kas viņš īsti ir? vaicāja Santana.
Viņa beidzot jutās mierīgāk un drošāk, nemulsa svešā puiša klātbūtnē. Turklāt bija temats, par ko abiem runāt.
- Zini, es tev to varētu pastāstīt citur, piedāvāja Artāks. Vai vēlies aiziet uz kādu mierīgāku vietiņu?
- Labprāt, Santana pasmaidīja un atkal samulsa.
Meitene sekoja Artākām, un viņi aizgāja līdz kādam
nelielam, mierīgam krodziņam. Pie slitas atstājuši abus zirgus, viņi apsēdās tuvumā nojumē pie apaļa galdiņa.
- Vēlies ko dzeramu? Artāks piedāvāja.
- Nezinu, Santana nomurmināja. Negribējās atzīt, ka viņai nav līdzi naudas.
- Es atnesīšu, pasmaidīja Artāks. Pamanījis, ka Santana grib ko iebilst, puisis sacīja: Nebēdā! Kurš gan ļaus jaunkundzei maksāt par dzērienu?
Santana nodūra skatienu, un Artāks devās kaut ko nopirkt.
- Ak Kungs, Santana! meitene sevi klusi norāja. Kas ar tevi noticis? Saņemies! Pietiek mulst un tik muļķīgi kautrēties!
- Vai viss kārtībā? atskanēja Artaka balss, un Santana pārbīlī salēcās, jo nebija pamanījusi, ka viņš jau atgriezies.
- Jā, jā, viss ir labi, meitene nomurmināja.
- Lūdzu, puisis pasniedza viņai glāzi sulas.
Santana dziļi ieelpoja, lai nomierinātos, un pateicās.
Brīdi valdīja klusums. Artāks domīgi lūkojās glāzē, Santana viņu vēroja. Puiša acis bija tiešām skaistas tik zilas, tumšas un laipnas. Jā, Artāks bija izskatīgs. Pat ļoti. To meitene bija pamanījusi jau no paša sākuma.
- Kas ir tas Sihars Tumšais? Santana aši jautāja.
- Bruņinieks, atbildēja Artāks. Viņš ir noslēpumains un diezgan biedējošs, droši vien to jau pamanīji. Visi viņu pazīst, bet kaut ko konkrētu nezina neviens. Viņš ir Klejotājs, palaikam atgriežas pilsētā tuvu vietai, kur es dzīvoju. Viņam ir zirgs Tumsa, un viņš vienmēr klaiņo ar l,o. Ļaudis runā, ka viņš ir melnais burvis un pieprot šādus ladus savādus un bīstamus maģijas paņēmienus. Runā, ka viņš pat esot noburts. Viņš vienmēr ir viens. Cilvēki no viņa bēg un baidās. Puiša balss bija pieklususi līdz nīkstam. Santana, acis iepletusi un elpu aizturējusi, klausijās stāstā. Meitene bija iegrimusi baisajā ainā, ko Artāks uzbūra.
- Bet tie ir tikai nostāsti, skaļi un lietišķi Artāks pārtrauca klusumu, un Santana salēcās, samirkšķināja acis un saprata, ka ir gaiša diena un viss ir mierīgi.
- Jā, viņa nomurmināja. Prieks, ka uzzināju ko jaunu.
- Es neticu tiem stāstiem par Siharu, Artāks sacīja.
Lai gan vienam piekrītu tas vīrs ir savāds. Un mazliet biedējošs.
Santana pamāja ar galvu un nodrebēja, atceroties jātnieka drūmo skatienu un tumšās acis.
- Kur viņš dzīvo? meitene jautāja. Un kur tu pats dzīvo? Tu teici, ka viņš mitinoties tuvu tavām mājām. Kur tas ir?
- Tas ir diezgan tālu. Šaubos, vai gribi tik sīki zināt, neskaidri atbildēja Artāks. Labāk pastāsti par sevi! Kur tu dzīvo?
- Tepat, Romo…
Saruna nebeidzās stundas divas. Viņi tērzēja par tik daudzām lietām par zirgiem, laukiem, cīņām, vienkārši par dzīvi un visu, kas ienāca prātā. Santana vairs nemulsa. Meitene jutās tā, it kā Artāku pazītu visu mūžu. Ar viņu bija tik viegli saprasties. Meitene vēlējās, kaut saruna nebeigtos.
Tomēr pienāca pusdienlaiks, un Santanai bija jādodas mājās. Šodien ieradīsies Hirke un Hekae, jāgatavojas viesu uzņemšanai. Meitene negribēja šķirties no Artaka, un nelikās, ka arī viņš to vēlētos. Pirms Santana sēdās Bultai mugurā, puisis sacīja:
- Gan rīt vēl tiksimies. Es tevi atradīšu.
- Cerams, nočukstēja Santana un devās prom. Meitene šaubījās, vai Artāks viņu atradīs un vai vispār meklēs.
Taču Santana cerēja. Arī Artāks nolūkojās meitenei pakaļ.
* * *
- Skat, cik ļoti tu esi izaugusi! Hirke priecīgi samīļoja Santanu.
Hirke, Santanas mammas Krises māsa, bija laipna, jautra un mīļa. Ļaudis apgalvoja, ka viņa izskatoties pēc Krises tie paši tumšbrūnie mati, tās pašas zaļās acis, tas pats jaukais smaids. Santana tik ļoti līdzinājās savai mammai, ka viņu un meitenes mammas jaunāko māsu Hirki varēja noturēt par māsām.
Hekae, atšķirībā no vienmēr runīgās un smaidīgās Hirkes, bija kluss, mierīgs un nosvērts. Viņam bija nopietns un neizdibināms skatiens, gaišbrūni mati un godīgas, brūnas acis.
Pie vakariņu galda sēdēja Santana, Šako, Hirke un Hekae. Santana nebeidza domāt par to, cik ļoti trūkst brāļa Ketana. Viņa smieklu, draudzīgās balss… Pēkšņi māja šķita tukša, lai gan ļaužu bija pat vairāk nekā parasti.
Santana ātri paēda, nomazgāja traukus un devās uz savu istabu. Aiz loga sērīgi iegaudojās Taro. Meitene nopūtās. Protams, arī suns ilgojas un skumst pēc sava saimnieka.