- Es tevi saprotu, Taro, Santana, skatoties nakts tumsā aiz loga, sacīja. Mums visiem pietrūkst Ketana.
Santana apsēdās uz gultas malas un paņēma rokās kādu no saviem zīmējumiem uz plānas koka plāksnes ogļu melnu zirgu tumšām, zilganām acīm. Tas viņai atgādināja Artāku. Puisi atceroties, meitene sajuta vēderā neparastu kņudoņu un neviļus pasmaidīja. Tomēr viņas smaids izdzisa, kad Santana saprata, ka, visticamāk, Artāku vairs nekad nesatiks.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens.
- Santana!
Tā bija Hirke. Sieviete ienāca iekšā un apsēdās blakus meitenei.
- Tu noteikti ilgojies pēc brāļa, Hirke ierunājās.
- Tā ir, piekrita Santana. Ļoti.
Kādu brīdi valdīja klusums, un Hirke uzmundrinoši glāstīja Santanas muguru un matus.
- Tu izskaties tik skumja, viņa sacīja. Par ko tu tā domā, ja drīkst zināt?
Santana klusēja. Hirke viņai tik tiešām bija gluži kā māsa. Vai pat mamma. Tādēļ viņai var uzticēt visu. Santana izstāstīja par Artāku, kā arī to, cik ļoti vēlas viņu atkal satikt.
- Saprotu. Santana krēslainajā istabā pamanīja Hirkes smaidu.
- Ak, tas ir muļķīgi! meitene nomurmināja.
- Tas nav muļķīgi, Hirke teica. Viņš gluži vienkārši lev ir ļoti iepaticies.
- Nē! Santana iesaucās. Es viņu vispār nepazīstu un par viņu neko nezinu.
- Tas nekas, iebilda Hirke. Tā gadās, viņa iesmējās. Ja viņš solīja, ka tevi atradīs, tad tā arī būs.
Hirke aizgāja, un Santana palika viena tumšajā istabā.
Nākamajā dienā, gadatirgus noslēgumā, Santana no paša rīta aizsteidzās uz tirgus laukumu, taču atgriezās jau pēc stundas. Lai gan meitene centās no visiem to slēpt, varēja redzēt, ka viņa ir vīlusies un noskumusi. Tikai Hirke saprata, kas noticis, Santana nebija satikusi Artāku.
- Tu tikai neuztraucies, šodien vēl varat satikties, viņa mierināja, ienākusi Santanas istabā, kur meitene dusmīgi skatījās laukā pa logu.
- Kā tad! Viņa vairs nemaz necentās izlikties, ka viss ir kārtībā. No Hirkes bija grūti kaut ko noslēpt. Šodien viss ir beidzies. Vairs nav nekādu sacīkšu, palikuši tikai daži tirgotāji. Vakarā būs balle.
- Tieši tā, Hirke meiteni pārtrauca, piemiedza ar aci un izgāja no istabas.
- Balle, Santana domīgi atkārtoja. Tiešām!
Meitene izskrēja laukā un steidzās uz lauku, kur strādāja
Šako un Hekae.
- Tēt! viņa iesaucās.
Šako uzmeta meitenei mazliet izbiedētu skatienu.
- Kas noticis? viņš noprasīja, kad Santana bija pie viņa pieskrējusi.
- Nē, nē, meitene pēc skrējiena centās atgūt elpu. Gribu tikai pateikt, ka es šovakar iešu uz balli.
- Uz balli? Parasti tev tādas lietas nepatīk, Šako nomurmināja.
- Jā, bet nu… šoreiz gribu, Santana teica.
- Labi, labi, Šako pasmaidīja. Tikai neesi mājās pārāk vēlu.
- Šogad balle būšot drošāka nekā parasti, Hekae ierunājās zemā, mierīgā balsī.
- Kā to saprast? Šako vaicāja.
- Netikšot ielaisti portesieši.
- Vai tiešām? pārjautāja Santana.
Tas šķita savādi. Protams, meitenei nepavisam nepaI ika, ka ballē varētu būt kāds no Portesas. Interesanti, kā lo iespējams panākt? Pie ieejas katram prasīt, kāda viņam tautība?
- Kāpēc? prasīja Sako.
- Kara draudu dēļ. Tā ir karaļa Kārdio pavēle. Portesieši it kā gatavojoties Kristāla upes iekarošanai. Karalis negrib pieļaut, lai kaut kur izceļas nesaskaņas vai nemieri.
Mājās Santana vēl ilgi domāja par to, ko bija teicis Hekae. Viņa iztēlojās portesiešu sašutumu, neticību un dusmas, kad viņi uzzinās, ka netiks ielaisti ballē. Varbūt kāds būs mērojis visu ceļu tikai balles dēļ? Ne jau visi cilvēki ir vienādi. Ne jau visi portesieši ir bruņinieki, un ne jau visi bruņinieki ir nežēlīgi karotāji. Patiesībā bruņinieks ir kaut kas skaists, cēls, pareizs. Vai tiešām drīkst viņus tā nodalīt no pārējiem? Tas tomēr bija diezgan apkaunojoši tikt atstumtam no citiem. Taču to laikam prasa drošība, un Sēlas karalis rīkojas savas tautas interesēs.
Vakars pienāca ātri. Santana sameklēja savu skaistāko kleitu tā bija zeltaini brūna, ar kuplu svārku daļu un melnām, smalkām mežģīnēm. Hirke palīdzēja Santanai sakārtot matus, izveidoja lielas, vijīgas lokās, kas klāja meitenes muguru kā viļņots ūdenskritums.
- Tu izskaties brīnišķīgi, Hirke smaidīja, vērojot meiteni.
- Paldies! Santana apskāva sievieti un atvadījās, tad uzvilka melnas kurpes un devās tirgus laukuma virzienā.
Balle notika Romo lielākajā un greznākajā ēkā, kas tika saukts par Bronzas namu. Ar plašo pagalmu, daudzajiem balkoniem un tornīšiem tas atgādināja nelielu pili. Turp devās daudzi cilvēki greznos tērpos. No ēkas skanēja klusa, skaista mūzika.
Santana nodrebēja, jo nekad nebija bijusi šādās ballēs. Viņai tās nepatika grezni, pārlieku lišķīgi cilvēki, klusinātas sarunas, smalki vārdi un žesti no tā viņa neko nesaprata. Tomēr jāmēģina noskaidrot, kas tas īsti ir.
Pie ieejas Santanu sagaidīja divi sargi. Viens uzmeta meitenei skatienu un pasmaidīja:
- Tā ir Santana Katari, šejieniete. Es pazīstu viņas tēvu. Meitenei nekas vairs netika prasīts, viņa iegāja iekšā un
iejuka greznu kleitu un tērpu pūlī.
Te bija tiešām brīnišķīgi. Deju zāle, galvenā balles norises vieta, bija plaša un gaiša. Gaišā bronzas krāsā nokrāsotās sienas rotāja smalki un vijīgi ziedu raksti. Visur vāzēs smaržoja puķes. Muzikanti spēlēja patīkamu, mierīgu mūziku. Vienā telpas galā viesi varēja cienāties ar uzkodām.
Santana pagāja maliņā, jo nesaprata, ko darīt. Protams, meitene bija cerējusi satikt Artāku. Tagad viņu sāka mākt šaubas, vai viņš šeit būs. Meitene skumji nopūtās.
Kamēr Santana mielojās ar augļiem, pienāca kāds puisis.
- Jaunkundzi viņš uzrunāja, un Santana salēcās.
- Jā? Meitene ar sarūgtinājumu bija sapratusi, ka tas nav Artāks.
- Vai drīkst uzzināt tavu vārdu? svešais vaicāja.
- Protams, atbildēja Santana. Svešajam bija zaļas acis ar mazliet miglainu skatienu un rūsgani, nekārtīgi mati. Santana.
- Sannntana, puisis atkārtoja, gluži vai izgaršodams viņas vārdu. Meitene saprata, ka viņš ir mazliet par daudz iedzēris. Skan kā mūzika.
Viņa samulsa un nomurmināja:
- Paldies.
- Mans vārds ir Kenets, puisis pasmaidīja. Santana atbildēja ar smaidu. Gribējās tikt no Keneta
prom, jo no puiša plūda vīna smārds.
- Vai nāksi ar mani padejot? Kenets vaicāja.
Santana apstulba. Vai tiešām kāds viņu aicina uz deju? Meitene to patiešām negribēja. Nejau nu ar viņu…
Kamēr meitene centās izdomāt atbildi, atskanēja kāda neapmierināta un mazliet skarba, taču pieklājīga balss:
- Viņa ar tevi nedejos.
Kenets, sašutis un dusmīgs, pagriezās pret runātāju.
- Kāpēc? Kas tu tāds esi?
Santana, ieraudzījusi Artāku, līksmi pasmaidīja, tad nokautrējās un centās smaidu noslēpt.
- Esmu viņas draugs. Tagad ej prom, ja nevēlies nepaI ikšanas.
Kenets kaut ko dusmīgi noņurdēja, tomēr paklausīja.
- Sveika, Santana! Artāks paskatījās uz meiteni.
Šoreiz tas bija patīkami.
- Paldies, viņa nomurmināja, ar galvu pamādama uz Keneta pusi.
- Tas nekas, atteica Artāks. Vai vēlies mazliet padejot?
Santana pasmaidīja.
- Jā. Meitene satvēra puiša roku.
Pirmie viņas dejas soļi bija diezgan nedroši un neveikli, bet Artāks dejoja ļoti labi, un šķita, ka viņš nemana meitenes satraukumu.