Dejas sekoja cita citai, un pavisam drīz Santana kļuva brīva un droša. Viņi sarunājās un smējās, un meitene jutās labi un patīkami.
Vēlāk viņi izgāja uz balkona un lūkojās zvaigznēs spožās un gaišās. Artāks kaut ko klusi stāstīja, un Santana smaidot klausījās viņa balsī.
- Tu esi ļoti skaista, Santana, viņš sacīja.
Meitene nolaida skatienu.
- Paldies, viņa nomurmināja.
Skanēja mūzika, un viņi abi turpat uz balkona atkal dejoja. Santana piekļāvās Artākām, un viņš piespieda meiteni sev klāt. Santana aizvēra acis un nodomāja, ka labāk vairs nevar būt.
Pēkšņi no deju zāles atplūda skaļas balsis un satraukta murdoņa. Artāks atrāvās no Santanas un paraudzījās Bronzas nama logā.
- Tagad man jāiet. Mēs vēl noteikti tiksimies, es apsolu, viņš ierunājās.
- Ko? Kāpēc tev jāiet? Santana saskuma.
- Vēlāk izstāstīšu. Nesatraucies, Artāks atbildēja. Viņš noskūpstīja meitenes plaukstu un ātri aizskrēja,
pazuda tumsā.
Nākamajā mirklī pie meitenes pienāca divi apsargi.
- Jaunkundz, tev arī derētu zināt, ka šeit atrodas iebrucējs.
- Iebrucējs? pārjautāja Santana. Viņa joprojām bija ļoti samulsusi par pēkšņo Artaka pazušanu.
- Tieši tā. Te ir iekļuvis kāds Portesas bruninieks. Vai neesi redzējusi puisi savā vecumā melniem matiem, zilām acīm, bronzas krāsas apmetnī un melnos zābakos? Santana sastinga. Simt domu jaucās galvā.
- Nē, meitene beidzot izdvesa. Nē, neesmu.
- Labi, paldies. Sargi aizgāja.
Santana dziļi ieelpoja, sapurināja galvu un centās nomierināties. Pasaule bija pilna ar melnmatainiem un zilacainiem puišiem! Bet kāpēc Artāks tik pēkšņi aizbēga?
Santana nopūtās, sameklēja izeju un steidzās uz mājām.
PROM
Ieskrējusi mājās, Santana metās uz savu istabu un iekrita gultā. Meitene nespēja aptvert notikušo. Ballē sastaptais Kenets, Artaka ierašanās, dejas un zvaigznes, un sarunas. Tad Artaka pēkšņā pazušana, apsargi, iebrucējs…
Santana izdzirdēja tēta balsi un nopūtās, sapratusi, ka l.ūlīt sekos daudz jautājumu. Bet tad viņa saklausīja Hirki.
Lieciet meiteni mierā! Kad viņa gribēs, pati iznāks laukā un visu pastāstīs.
Santana pateicīgi pasmaidīja. Hirke bija lieliska draudzene. Viņa vienmēr visu saprata.
Santana piecēlās, novilka kleitu un kurpes. Lai gan gribējās to dusmās iemest istabas stūrī, viņa saņēmās un, uzvilkusi parastākas drēbes, apsēdās uz gultas malas. Galvā valdīja pilnīgs juceklis dusmas, vilšanās, skumjas, neticība, pārsteigums.
Viņa nespēja tam noticēt. Artāks… Viņš tiešām bija…? I'ortesietis? Tas nevar būt! Lai gan kāpēc ne? Viņš pat nebija izpaudis, kur dzīvo; vienīgi to, ka tas esot diezgan t ālu un Santanai tas varētu nepatikt. Protams, viņai nepaI ik! Turklāt Artāks bija bruņinieks. Tas šķita neiespējami. Varbūt tas izskaidro viņa cēlo, stalto gaitu, mulsinošo pieklājību, pie kādas Santana, šeit, laukos, nebija pieradusi. Arī par zirgiem Artāks zināja daudz. Un, protams, viņa pēkšņā pazušana. Tā nu noteikti bija bēgšana.
Santana apgūlās un aizvēra acis. Atmiņā iznira Artaka tols skaistās acis, brīnišķīgais smaids, staltais augums… Ieskanējās viņa zemā, nopietnā balss un patīkamie smiekli.
Viņa pati īsti nesaprata, kāpēc nebija sargiem izstāstījusi patiesību. Tad viņi noķertu šo nodevēju. Nē, Santana nespēja par Artāku tā domāt. Viņš bija tik… laipns, draudzīgs. Artāks nebija ļauns un nežēlīgs. To Santana zināja noteikti. Piemēram, bruņinieks Sihars Tumšais jau pēc acu uzmetiena šķita nepatīkams. Bet Artāks…
Tomēr Santana bija dusmīga. Viņa ticēja, ka Artāks, lai Ijan no Portesas, bija labs cilvēks, taču viņš nebija meitenei uzticējies. Iespējams, viņš baidījās. Ikviens zināja, ka šēlieši necieš portesiešus tāpat kā portesieši necieš šēliešus.
Turklāt tagad, kad bija atskanējuši draudi par portesiešu kārtējo uzbrukumu, naids pieauga. Droši vien Santanas izturēšanās, to izdzirdot, būtu skarba. Meitene atcerētos Kristāla upi un to, kā Portesas bruņinieku dēļ briesmās devās viņas brālis un draugi. Ikvienai Sēlas meitenei vecāki un citi ļaudis mācīja ar bruņinieku labāk nerunāt un ar portesieti vēl jo vairāk ne. Jā, Santana noteikti sadusmotos uz Artāku un negribētu viņu ne redzēt, ne dzirdēt. Iespējams, puisis to bija paredzējis, tāpēc viņš neko nestāstīja.
Taču negodīgumu un melus Santana tiešām necieta. Santana bija izpaudusi gandrīz visu. Arī par Ketanu un Timo, kuri bija devušies sargāt Kristāla upi. Tagad meitene nožēloja izdarīto. Ja nu… ja nu arī Artāks gatavojas uzbrukumam Kristāla upei? To iedomājoties, meitenei sažņaudzās sirds. Viņš bija stāstījis par savu ģimeni par tēvu Alanu, kurš kritis kaujā pirms pāris gadiem, par mammu Niviti un vecmāmiņu Liviju viņas kopīgiem spēkiem centās gādāt par ģimeni un saimniecību; par brāli Akselu un māsu Anrieti. Un Santanai bija šķitis, ka viņa par Artāku zina visu.
Santana nepamanīja, kurā brīdī mudžeklīgās domas pārvērtās par sapni, un viņa iegrima miegā. Meitene redzēja nemierīgus sapņus par bruņiniekiem un asiņainām kaujām, ik pa brīdim parādījās Artaka seja un godīgās, tumšzilās acis.
Santana pamodās agri. Aiz loga ausa bāla rīta gaisma. Meitene bija nogurusi, bezspēcīga un neizgulējusies, nemierīgi grozījās gultā, tad saprata, ka vairs nespēs aizmigt, tāpēc nopūtās un cēlās augšā.
Virtuvē viņu sagaidīja Sako un Hekae, kuri ieturēja brokastis. Hirke vēl gulēja.
Santana nomurmināja labu rītu, apsēdās pie galda, ielēja sev karstu tēju un paņēma maizīti. Meitene juta uz sevi vērsto tēta skatienu, arī Sako šķita noraizējies.
- Tēt, viss kārtībā, Santana pasmaidīja.
- Vakar tu ātri aizgāji gulēt. Un pie mums neienāci, Šako domīgi sacīja.
- Es zinu. Piedod! Es biju nogurusi.
- Kā pagāja balle? piesardzīgi jautāja Šako.
- Tā bija ļoti skaista. Tiešām. Bronzas nams bija izpušķots, skaista mūzika, krāšņas kleitas, krāsaini apmetņi viss man ļoti patika.
- Es dzirdēju, ka tur esot ieradies iebrucējs, ierunājās Hekae.
- Jā, tā bija, Santanas balss aizžņaudzās. Bet viss bija mierīgi. Viņš paspēja aizbēgt.
Iestājās klusums. Santana drūmi raudzījās galdā un centās atbrīvoties no nemierīgajām, drudžainajām domām, kas nelika mieru kopš vakardienas.
- Labi, mēs iesim! Šako piecēlās. Lai tev laba diena, meitin!
Vīrietis noglāstīja Santanas matus, tad kopā ar Hekae izgāja laukā.
Pēc brokastīm Santana devās uz stalli, pa ceļam paķerot savu loku un bultu maku. Meitenei vajadzēja nomierināties. Nekas nepalīdz vairāk par zirgu un loku.
- Sveika, Bulta! Santana nočukstēja ķēvei, kura pacietīgi gaidīja saimnieci, lai gan rīts bija agrs.
Pēc brīža viņas izjāja laukā. Bija vēss. Santana nožēloja, ka nav paņēmusi līdzi apmetni. Debesis bija bāli pelēcīgos un gaišzilos toņos, laukus klāja migla. Pūta viegls, taču salts vējš.
Santana nodrebinājās un piespiedās pie Bultas, kura pielika soli. Meitenes sejā parādījās smaids. Jāšana viņu vienmēr uzmundrināja, iepriecināja un nomierināja.
Viņa jāja apmēram pusstundu un pamazām atslāba. Vakardienas dusmas un skumjas pagaisa. Santana ieelpoja
svaigo gaisu un aizvēra acis, izbaudīdama vēju matos, pakavu dipoņu un vieglo lidojuma sajūtu.
Meitene apstājās savā iemīļotākajā vietā, ar mīkstu zāli un citrondzeltenām puķēm apaugušā lēzena kalna virsotnē. No tās pavērās brīnišķīgs skats uz visu Romo ciemu un Saullēktu ieleju. Santana brīdi smaidot lūkojās skaistajā, mierpilnajā un pazīstamajā ainavā, tad atstāja Bultu ganīties un atpūsties un pati devās tālāk, kur krūmu un koku ielokā vīdēja neliels, gandrīz apaļš laukums.