— Baidos, ka tiešām es.
— Kam tad jūs zvanāt: man vai Dženai?
— Bez šaubām, Dženai. Ar tiem vadiem tiešām šausmas. Mēs jau zvanījām remonta birojam.
— Zinu. Kā jums veicas jaunajā vietā?
Nekas … Pēc manām domām, nekas! Šefs rūc tieši tāpat kā jūs. Es no viņa baidos.
Un veltīgi. Ticiet manai pieredzei, Petsij. Kad kāds briesmīgi kliedz, ziniet, ka viņš nav par sevi pārliecināts.
— Es kaut ko nesaprotu.
— Pieņemsim, ka jūsu priekšnieks ieņem pārāk augstu amatu un pats jūt, ka nespēj pildīt uzticēto pienākumu. Tad viņš arī iztēlojas par lielu kungu.
— Pēc manām domām, tā nav.
— Bet varbūt jūs viņam patīkat un viņš baidās, ka tas var ietekmēt darbu. Iespējams, ka viņš kliedz uz jums vienkārši tāpēc, lai nebūtu pārāk laipns.
— Šaubos.
— Kāpēc? Vai tad jūs neesat pievil- j cīga?
Par to nav jājautā man.
Jums ir patīkama balss.
Pateicos jums, ser.
— Petsij, — es teicu. — Es varētu dot jums daudz derīgu un gudru padomu. Skaidrs, ka pats Aleksandrs Grēms Bells svētījis mūsu tikšanos. Kāda iemesla dēļ mēs pretojamies liktenim? Pusdienosim rīt kopā.
— Baidos, ka nevarēšu.
— Esat norunājusi pusdienot ar Dže-netu?
— Jā.
— Tātad jums jāēd pusdienas ar mani. Es tik un tā pildu pusi Dženetas pienākumu: atbildu viņas vietā uz tālruņa zvaniem. Bet kur samaksa? Sūdzība telefonu inspektoram? Vai tad tas ir taisnīgi, Petsij? Apēdīsim kopīgi kaut pusi pusdienu porcijas, bet pārējo jūs ietīsit un aiznesī-sit Dženetai.
Petsija smējās. Viņas smiekli bija brīnišķīgi.
— Redzu, ka jūs protaf pierunāt sievietes. Kā jūs sauc?
Hovards.
Hovards, bet uzvārds?
— Es gribēju to pašu jautāt jums. Petsija, bet uzvārds?
— Taču es pajautāju pirmā.
Esmu pieradis rīkoties noteikti. Vai nu stādīšos jums priekšā, kad tiksimies, vai palikšu anonīms.
Nu, labi, — viņa atbildēja. — Man pārtraukums ir no vieniem līdz diviem. Kur mēs tiksimies?
Rokfellera laukumā. Trešā karoga kārts pa kreisi.
Cik lieliski!
Vai atcerēsities? Trešā pa kreisi.
Jā, atcerēšos.
Tātad rīt vienos?
Rīt vienos, — sacīja Petsija.
— Jūs mani viegli pamanīsit: man degunā iekārts auskars. Esmu taču mežonis, man nav uzvārda.
Mēs sākām smieties, un saruna beidzās. Es bez vilcināšanās aizgāju no kantora, lai nebūtu jāatbild uz sievas zvanu. Sirdsapziņa mani kremta arī šovakar, biju ārkārtīgi uzbudināts. Tikko spēju aizmigt. Nākamajā dienā tieši vienos gaidīju Rok-fellera laukumā pie trešās karoga kārts pa kreisi, gatavodamies dedzīgam dialogam, un vienlaikus centos izskatīties iespējami impozantāks. Biju pārliecināts, ka Petsija vispirms paslepus uz mani paskatīsies un tikai tad nāks klāt.
Cenzdamies uzminēt, kura no viņām ir I Petsija, es uzmanīgi nopētīju visas gafām-ļ gājējas. Nekur pasaulē nav tik daudz ļ skaistu sieviešu kā Rokfellera laukumā I pusdienlaikā. Viņu šeit ir simtiem. Sacerēju veselu asprātību krājumu. Bet Petsija ļ joprojām nenāca. Pusdivos sapratu, ka ne-ļtesmu eksāmenu izturējis. Viņa, protams, >-lr atnākusi, ieraudzījusi mani un nolēmusi, ka turpināt pazīšanos nav vērts. Vēl nekad mūžā nebiju bijis tik pazemots un nikns.
Dienas beigās mana grāmatvede iesniedza atlūgumu, un, patiesību sakot, es nevaru viņu vainot. Neviena jauniete, kas kaut cik sevi ciena, negribētu paciest tādu priekšnieka izturēšanos. Es aizkavējos, lai piezvanītu darba birojam un palūgtu atsūtīt jaunu grāmatvedi, rājos ar biroja darbiniekiem labu pusstundu. Sešos iezvanījās tālrunis. Tā bija Petsija.
— Kam jūs zvanāt — man vai Dže-nai? — es dusmīgi jautāju.
Jums, — viņa atildēja tikpat nikni.
Laukums 65000?
— Nē. Tāds numurs neeksistē, un jūs to ļoti labi zināt. Es zvanīju Dženai, cerēdama, ka sakrustotie vadi mani atkal savie-
kcos ar jums.
^ — Kā pavēlēsit iztulkot jūsu vārdus, ka mans numurs neeksistē?
Nesaprotu, kāpēc jums piemīt tik savāda maniere jokot, mister Mežoni, bet, pēc manām domām, tā vienkārši ir nelietība … Noturējāt mani uz laukuma veselu stundu un pats nepagodina] aties atnākt. Kā jums nav kauna!
Jūs mani gaidījāt veselu stundu? Nav tiesa. Jūs tur nebijāt.
Nē, biju, un jūs mani piekrāpāt kā tādu muļķīti.
Petsij! Tas nav iespējams. Es jūs gaidīju līdz pusdiviem. Cikos jūs atnācāt?
— Tieši vienos.
— Tātad ir notikusi kaut kāda briesmīga kļūda. Vai jūs ievērojāt visu precīzi? Trešā karoga kārts pa kreisi? Varbūt mēs abi esam sajaukuši šīs kārtis? Jūs, mīlā, Petsij, nespējat iedomāties, kā es to pārdzīvoju.
Es jums neticu.
Kā lai jūs pārliecinu? Es arī nospriedu, ka jūs esat mani piekrāpusi. Es visu dienu tā trakoju, ka galu galā no manis aizgāja grāmatvede. Vai jūs gadījumā neesat grāmatvede?
— Nē. Turklāt man jau ir darbs.
— Petsij, es jūs lūdzu, paēdiet rīt pusdienas kopā ar mani, tikai šoreiz vienosimies tā, lai neko nesajauktu.
— Tiešām nezinu, vai es to vēlos…
Nu, lūdzu, Petsij. Starp citu, paskaidrojiet, lūdzu, — kāpēc jūs pēkšņi nospriedāt, ka numurs Laukums 65000 neeksistē? Kas par muļķībām!
Es pilnīgi precīzi zinu, ka tas neeksistē.
Kā tad es varu ar jums sarunāties? Vai pa rotaļu telefonu?
Viņa smējās.
— Pasakiet man savu numuru, Petsij!
— Nē, nē. Ar numuru būs tāpat kā ar uzvārdiem: es jums savējo neteikšu, kamēr neuzzināšu jūsējo.
— Bet jūs taču zināt manu numuru.
— Nē, nezinu. Mēģināju jums šodien piezvanīt, un telefoniste teica, ka nav pat tāda komutatora. Viņa …
—' Viņa ir sajukusi. Rīt mēs visu to apspriedīsim. Tātad atkal vienos?
— Bet nekādas karogu kārtis. 1
— Labi. Atceros, jūs stāstījāt Dženai, ka jūsu kantoris atrodas uz nākamā stūra aiz vecās Tifāni ēkas.
Jā.
Piektajā avēnijā?
Nu jā.
— Tad rītdien es jūs tur uz stūra gaidīšu tieši vienos.
Neieteicu jums mani piekrāpt.
Petsij …
Ko, Hovard?
— Kad jūs dusmojaties, jūs esat vēl jaukāka.
Nākamajā dienā nepārtraukti lija. Es aizgāju līdz Trīsdesmit septītās un Piektās avēnijas dienvidaustrumu stūrim, kur paceļas Tifāni vecā ēka, un nonīku lietū gandrīz veselu stundu. Bija jau bez ceturkšņa divi, bet Petsija atkal neatnāca. Nevarēju aptvert, kā šī meitene spēja mani tik veikli vazāt aiz deguna. Pēc tam es atcerējos viņas maigo balstiņu, jauko manieri izrunāt vārdus, un man atplauka vāja cerība, ka viņa būs baidījusies iziet uz ielas lietus dēļ. Varbūt viņa pat man zvanījusi, lai brīdinātu, bet nav varējusi sazvanīt.
Noķēris taksometru, atgriezos kantorī un jau uz sliekšņa, vēl nenovilcis virsdrēbes, jautāju, vai manas prombūtnes laikā kāds nav zvanījis. Nē, mani neviens meklējis nebija. Saniknots un apjucis nogāju lejā un iegriezos bārā uz Medisona avēnijas stūra. Pasūtīju viskiju, lai pēc sālīšanas sasildītos, dzēru, mēģināju atbildēt uz dažādiem minējumiem, nodevos nenoteiktiem sapņiem un ik pēc stundas zvanīju uz kantori. Te pēkšņi kā nelabā pamudināts piezvanīju uz Preskotu 93232: gribēju parunāt vismaz ar Dženetu. Tūlīt izdzirdu telefonistes balsi:
— Pasakiet, lūdzu, numuru, kuru izsaucāt.
— Preskota 93232.
— Lūdzu, piedodiet. Pie mums tāds indekss nav reģistrēts. Esiet tik labs un ieskatieties vēlreiz telefonu sarakstā.