Nu ko, zaglim zagļa alga. Noliku klausuli, pasūtīju vēl glāzi viskija, pēc tam vēl, tad pēkšņi izrādījās, ka ir jau pusseši, un, pirms \doties mājup, es nolēmu pēdējo reizi piezvanīt uz kantori. Uzgriezu savu numuru. Atskanēja knakšķis, un man atbildēja Petsijas balss. Es uzreiz to pazinu.
Petsija? …
Kas tur runā?
— Hovards. Kāpēc jūs esat manā kantorī?
Es esmu mājās.
Kā jūs uzzinājāt manu numuru?
— Pats nezinu. Zvanīju uz savu kantori, bet mani savienoja ar jums. Droši vien mūsu telefonu vadi niķojas no abām pusēm.
Es nevēlos ar jums runāt.
— Nu, protams, jums ir kauns.
— Kāpēc jūs tā domājat?
Paklausieties, Petsij. Jūs pret mani izturējāties nejēdzīgi. Ja jau gribējāt atriebties, tad varējāt kaut vai…
Kā es pret jums izturējos? Jūs taču piekrāpāt mani.
O, dieva dēļ, vismaz tagad iztiksim bez šiem jokiem. Ja es jūs neinteresēju, būtu daudz godīgāk to atklāti pateikt. Es uz tā nolādētā ielu stūra izmirku līdz ādai. Mans uzvalks vēl joprojām nav izžuvis.
— Izmirkāt līdz ādai? Kāpēc?
Ļoti vienkārši! Lietū! — es uzbļāvu. — Par ko te jābrīnās?
Kādā lietū? — pārsteigta jautāja Petsija.
Beidziet muļķoties. Tanī pašā lietū, kurš bez pārtraukuma līst visu dienu. Arī pašlaik gāž straumēm.
Man liekas, ka jūs esat sajucis prātā, — izbijusies sacīja Petsija. — Šodien ir skaidrs laiks, pie debesīm neviena mākonīša, saule spīd kopš paša rīta.
Šeit pilsētā?
Protams.
— Un jūs pa sava kantora logu redzat skaidras debesis?
— Jā, bez šaubām.
Visu dienu spīdēja saule Trīsdesmit septītajā un Piektajā avēnijā?
Kādā Trīsdesmit septītajā un Piektajā?
Tajās pašās, kuras krustojas pie vecās Tifāni ēkas, — es ērcīgi sacīju. — Jūs taču netālu no tās strādājat, tūliņ aiz stūra. — Jūs mani biedējat, — čukstēja Pet-sija. — Mums … labāk izbeigsim šo sarunu.
— Kāpēc? Kas jums vēl nav skaidrs?
— Tifāni vecā ēka taču atrodas uz Piecdesmit septītās un Piektās stūra.
— Sveicināti! Tur ir jaunā ēka.
— Nē taču, vecā. Vai tad esat aizmirsis, ka četrdesmit piektajā gadā tai vajadzēja pārceļot uz jaunu vietu?
— Kādu jaunu vietu?
Protams. Radiācijas dēļ ēku vecajā vietā nevarēja atjaunot.
Kādas radiācijas dēļ? Ko jūs man te…
— Tur taču nokrita bumba.
Es jutu, ka man pa muguru sāk skriet drebuļi. Varbūt esmu lietū saaukstējies?
— Petsij, — es lēni sacīju. — Tas viss ir ļoti… savādi. Baidos, ka ir sajucis kaut kas daudz svarīgāks nekā telefona vadi. Nosauciet savu tālruņa indeksu. Numuru nevajag, tikai indeksu.
— Amerika 5.
Ieskatījos telefona kabīnē izkārtajā indeksu sarakstā: AKadēmija 2, ADirondai-ka 4, ALgonkina 5, ATvotera 9 … Amerikas tur nebija.
Tas ir šeit, Manhetenā?
Nu, protams. Kur gan citur?
Bronksā, — es teicu. — Vai Bruk-linā. Vai Kvinsā.
Jūs domājat, ka es dzīvotu okupācijas nometnēs?
Man aizrāvās elpa.
— Petsij, mīļā, piedodiet: kāds ir jūsu uzvārds? Man liekas, ka mēs abi esam nokļuvuši pilnigi fantastiskos apstākļos. Būtu labāk, ja mēs nespēlētu paslēpes. Es esmu Hovards Kempbels.
Petsija klusu iekliedzās.
Kāds ir jūsu uzvārds, Petsij?
Simabara, — viņa sacīja.
Jūs esat japāniete?
Jā. Bet jūs jenkijs?
Pilnīgi pareizi. Sakiet, Petsij … Vai jūs esat dzimusi Ņujorkā?
Nē, mūsu ģimene uz šejieni atbrauca četrdesmit piektajā … kopā ar okupācijas karaspēku.
Skaidrs. Tātad Štati karā zaudēja … un Japāna …
Nu, protams. Tas ir vēsturisks fakts. Bet, Hovard, mūs taču tas ne mazākajā mērā neskar. Es esmu šeit, Ņujorkā. Pašlaik ir tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturtais gads. Pašlaik …
Tā tas ir, un mēs abi atrodamies Ņujorkā, tikai es vienā un jūs otrā Ņujorkā. Pie jums spid saule, un Tifāni ēka atrodas citā vietā, un tie esat jūs, kas mums uzmeta atombumbu, bet nevis mēs jums, jūs mūs sakāvāt un okupējāt Ameriku. — Es sāku histēriski smieties. — Mēs ar jums dzīvojam paralēlos laikmetos, Petsij. Es kaut kur lasīju, ka tā var būt… Vienu vārdu sakot, jūsu vēsture nesakrīt ar manējo. Mēs atrodamies dažādās pasaulēs.
— Es jūs nesaprotu.
— Vai tiešām? Tad paklausieties: katru reizi, kad pasaule savā attīstībā nonāk krustcelēs, tā — nu, kā lai jums pasaka? — sašķeļas. Un virzās tālāk pa diviem ceļiem. Pie tam šīs pasaules pastāv līdzās. Vai jūs nekad neesat centusies iedomāties, kas būtu noticis ar pasauli, ja Kolumbs nebūtu atklājis Ameriku? Bet tā kaut kur eksistē, šī otra pasaule, kurā nebija Kolumba, eksistē paralēli tai pasaulei, kurā Amerika ir atklāta. Nu, varbūt ne tikai viena tāda pasaule, bet tūkstošiem dažādu pasauļu eksistē cita citai blakus. Jūs esat no citas pasaules, Petsij, no citas vēstures. Taču divu dažādu pasauļu telefonu vadi nejauši sakrustojās. Un es centos norunāt tikšanos ar meiteni, kura, piedodiet, priekš manis. neeksistē.
— Bet, Hovard …
— Mūsu pasaules ir paralēlas, bet tās ir dažādas. Mums ir atšķirīgi telefona indeksi, dažādi laika apstākļi. Un arī karš mums beidzies dažādi. Abās pasaulēs ir Rokfellera laukums, un mēs abi, jūs un es, stāvējām tur šodien pulksten vienos, bet cik bezgala tāli mēs bijām viens otram, Petsij, dārgā, cik mēs tāli…
Šai brīdī pieslēdzās telefoniste un sacīja:
— Ser, jūsu laiks beidzies. Esiet tik labs, samaksājiet piecus centus par nākamajām piecām minūtēm.
Meklēju kabatā sīknaudu.
Vai jūs vēl klausāties, Petsij?
Jā, Hovard.
Man nav sīknaudas. Pasakiet telefonistei, lai viņa atļauj mums turpināt sarunu uz kredīta. Jūs nedrīkstat nolikt klausuli. Mūs var atvienot uz visiem laikiem. Pie mums uzsākts līnijas remonts, un pie jums arī agrāk vai vēlāk vadus atvienos. Tad mēs uz visiem laikiem būsim šķirti viens no otra. Pasakiet viņai, lai atļauj runāt uz kredīta.
Piedodiet, ser, — iebilda telefoniste, — bet mēs tā nekad nedarām. Labāk nolieciet klausuli un piezvaniet vēlreiz.
Petsij, zvaniet man, zvaniet, vai jūs dzirdat? Piezvaniet Dženetai! Es tūliņ atgriezīšos kantorī un gaidīšu zvanu.
— Jūsu laiks beidzas, ser.
— Petsij, kāda jūs esat? Aprakstiet sevi. Ātrāk, mīlā. Es …
Un monētas, riebīgi skanēdamas, sabira automātā.
Tālrunis klusēja kā miris.
Es atgriezos kantorī un gaidīju līdz pulksten astoņiem. Viņa vairs nezvanīja vai arī nevarēja piezvanīt. Es veselu nedēļu nosēdēju pie tālruņa, sekretāres vietā atbildēdams uz visiem zvaniem. Bet Petsija bija pazudusi. Kaut kur, iespējams, viņas, bet varbūt manā pasaulē bija sakārtoti sajauktie vadi.