Parasti apkārtējo ciemu iedzīvotāji brauca pāri upei pa «Zelta pūķa» trošu ceļu. Par pārcelšanos pienācās neliela samaksa, no kuras «Zelta pūķa» sabiedrība maksāja algu Holam.
— Mums jātiek otrā krastā, Džerij, — sacīja Spillens. — Viņas tēvs, — viņš ar pirkstu parādīja uz raudošo sievu, — saspiests raktuvē, šahtā «Āboliņa lapa». Tur noticis sprādziens. Runā, ka nepalikšot dzīvs. Mums nupat atsūtīja ziņu.
Džerijs juta, ka viņam iekņudas sirds. Viņš saprata, ka Spillens grib tikt pāri pa «Zelta sapņa» trosēm, bet bez vecā Džerija neuzdrošinās to darīt, tāpēc ka pa viņu ceļu nevadāja pasažierus un tas jau sen nedarbojās.
— Varbūt Hols drīz būs atpakaļ, — teica zēns.
Spillens pašūpoja galvu.
— Bet kur tēvs? — viņš jautāja.
— Sanfrancisko, — īsi atbildēja Džerijs.
Sēcoši novaidējies, Spillens nikni uzsita ar dūri pa plaukstu. Viņa sieva šņukstēja aizvien skaļāk, un Džerijs dzirdēja viņu vaimanājam:
— Ak, nepagūsim, nepagūsim, nomirs-..
Zēns juta, ka pats tūlīt, tūlīt sāks raudāt; viņš stāvēja apjucis, nezinādams, ko iesākt. Bet Spillens izlēma viņa vietā.
— Paklau, Mazais, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus, — mums ar sievu jātiek pāri, lai maksā ko maksādams, pa tavu ceļu. Vai tu vari palīdzēt mums — palaist to rīku?
Džerijs neviļus pakāpās atpakaļ, it kā viņam būtu pie- dāvāts pieskarties kaut kam aizliegtam.
— Es labāk iešu paskatīties, vai Hols nav atgriezies, — viņš bikli sacīja.
— Bet ja nu nav?
Džerijs atkal samulsa.
— Ja kaut kas notiks, es atbildēšu par visu. Redzi, Mazais, mums jātiek otrā pusē, lai tur vai gals! — Džerijs nedroši pamāja ar galvu. — Bet gaidīt Holu nav nekādas jēgas, — turpināja Spillens. — Tu pats saproti, ka no Klibās govs kanjona viņš tik drīz neatgriezīsies. Tā ka ejam, palaid veltni!
«Nav nekāds brīnums, ka misis Spillena izskatījās tik nobijusies, kad mēs palīdzējām viņai iekāpt vagonetē,» neviļus nodomāja Džerijs, paskatījies lejup bezdibenī, kas tagad šķita pavisam bezdibenīgs. Otru krastu, kas atradās septiņsimt pēdu attālumā, nemaz neredzēja caur lietus gāzēm, virpulī sagrieztajām mākoņu driskām, mutuļojošajām putām un šļakatām. Bet klints, uz kuras viņi stāvēja, līdzīgi stāvai sienai, iesniedzās taisni virmojošaja miglā, un šķita, ka no tērauda trosēm līdz turienei, līdz lejai, ir nevis divsimt pēdu, bet vismaz jūdze.
— Nu, gatavs? — jautāja Džerijs.
— Aiziet! — pilnā rīklē ieaurojās Spillens, lai pārkliegtu vēja kaukšanu.
Viņš nosēdās vagonetē blakām sievai un saņēma viņas roku.
Džerijam tas nepatika.
— Jums būs jāturas ar abām rokām — vējš stipri šūpo! — viņš kliedza.
Vīrs ar sievu tūliņ atlaida vaļā rokas un stigri ieķērās vagonetes malās, bet Džerijs uzmanīgi atlaida bremzes sviru. Veltnis sāka lēnītēm griezties, bezgalīgā trose tīties vaļā, un vagonete pamazām virzījās pretī bezdibenim, ar dzinējritenīšiem turēdamās pie nekustīgi nostiprinātās sliežu troses, kas bija nostiepta pa augšu.
Džerijam tā nebija pirmā reize, kad viņš palaida vagoneti. Taču līdz šim viņam bija nācies darīt to tikai tēva uzraudzībā. Viņš uzmanīgi regulēja ātrumu ar bremzes sviru. Bremzēt bija nepieciešams, tāpēc ka negantās vēja brāzmas stipri šūpoja vagoneti, bet, iekams pavisam nozuda aiz lietus sienas, vagonete tā sasvērās, ka tikko neiegāza bezdibenī savu dzīvo kravu»
Pēc tam Džerijs varēja spriest par vagonetes kustību tikai pēc troses kustības. Viņš loti uzmanīgi vēroja, kā trose tinas nost no veltņa.
— Trīssimt pēdu… — viņš čukstēja, skatīdamies garām slīdošās atzīmes uz kabeļa, — trīssimt piecdesmit,., četrsimt … četrsimt,
Trose apstājās. Džerijs parāva bremzes sviru, bet trose nekustējās, Zēns ar abām rokām ieķērās trosē un pavilka to uz savu pusi, cenzdamies izkustināt no vietas. Nekā! Kaut kur bija aizķēries. Bet, tieši kur, viņš nevarēja uzminēt un vagoneti neredzēja. Viņš pacēla acis un tikko saskatīja gaisā tukšo vagoneti, kurai vajadzēja virzīties pretī viņam ar tādu pašu ātrumu, ar kādu piekrautā vagonete attālinājās. Tā bija no viņa apmēram divsimt piecdesmit pēdu atstatumā. Tas nozīmēja, ka kaut kur pelēkajā miglā divsimt pēdu virs verdošās upes un divsimt piecdesmit pēdu no pretējā krasta gaisā karājas uz vietas palikušais Spillens ar sievu.
Trīs reizes Džerijs uzsauca, cik skaļi vien jaudāja, bet viņa balss nogrima nejaukā laika trokšņos. Kamēr zēns drudžaini pārcilāja savā prātā, ko lai izdara, ātri skrienošie mākoņi virs upes piepeši pašķīrās — un viņš uz mirkli ieraudzīja palojošo Sakramento apakšā un apstājušos vagoneti ar cilvēkiem augšā. Pēc tam mākoņi atkal sakļāvās — un virs upes kļuva vēl tumšāks nekā iepriekš.
Zēns uzmanīgi apskatīja veltni, bet neatrada tajā nekādus traucējumus. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā veltnī otrā krastā. Baisi bija iedomāties, kā tie divi, vēt
ras svaidīti, karājas vecajā vagonetē virs bezdibeņa un nezina, kāpēc tā piepeši apstājusies. Un kad padomāja, ka tā viņiem būs jākarājas tik ilgi, kamēr viņš nebūs pārcēlies otrā krastā pa «Zelta pūķa» trosēm un ticis līdz nelaimīgajam veltnim, kura dēļ tas viss bija noticis!
Bet tad Džerijs atcerējās — kambarī, kur glabājas rīki, ir bloks un virves, un, ko kājas nes, metās pēc tiem. Viņš ātri piestiprināja bloku pie troses un sāka vilkt, vilka no visa spēka tā, ka rokas vai rāvās nost no pleciem, bet muskuļi, likās, kuru katru mirkli pārplīsīs. Tomēr trose nekustējās no vietas. Tagad vairs neatlika nekas cits kā tikt otrā krastā.
Džerijs jau bija paguvis izmirkt līdz ādai, tāpēc tagad pa galvu pa kaklu skrēja uz «Zelta pūķi», pat nemanīdams lietu. Vējš dzina viņu, un skriet bija viegli, kaut gan miera nedeva doma, ka būs jāiztiek bez Hola palīdzības un nebūs kas bremzē vagoneti. Viņš pats sameistaroja sev bremzi no stipras virves, kuru pārmeta pār nekustīgo trosi.