Vējš ar negantu sparu uzbruka viņam, iekauca viņam ausīs, šūpodams un svaidīdams vagoneti, un Mazais Džerijs vēl skaidrāk iedomājās, kā šobrīd jūtas tie divi — Spillens un viņa sieva. Tas vairoja zēna vīrišķību. Laimīgi ticis pāri, viņš uzrāpās augšā pa nogāzi un, vēja grūdienos ar pūlēm turēdamies uz kājām un tomēr mēģinādams skriet, devās pie «Zelta sapņa» veltņa.
Apskatījis to, Džerijs ar šausmām atklāja, ka veltnis ir pilnīgā kārtīb.ā. Kā vienā, tā otrā galā viss ir kārtībā. Kur tādā gadījumā aizķēries? Kur citur ja ne vidū!
Vagonete ar Spilleniem atradās ne vairāk kā divsimt piecdesmit pēdu no viņa. Cauri kustīgajai lietus aizsegai Džerijs saskatīja vīrieti un sievieti, kas bija sakņupuši vagonetes dibenā un it kā atstāti satracināto dabas spēku varā. Starpmetā starp diviem brāzieniem viņš uzsauca Sp'illenam, lai pārbauda, vai ir kārtībā dzinējritentiņi.
Spillens acīmredzot bija sadzirdējis, tāpēc ka Džerijs redzēja, ka viņš, uzmanīgi piecēlies uz ceļiem, aptaustīja abus vagonetes ritentiņus, tad pagriezās ar seju pret krastu.
—Te viss kārtībā, Mazais!
Džerijs tikko sadzirdēja šos vārdus, taču to jēga viņam bija skaidra. Bet kas tad īsti bija atgadījies? Tagad vairs nebija šaubu, ka visa vaina ir tukšajā vagonetē. Tā no
šejienes nebija redzama, bet zēns zināja, ka tā karājas tur, virs briesmīgā bezdibeņa, divsimt pēdu no Spillena vagonetes.
Viņš bez garas domāšanas nosprieda, kas jādara. Šim kalsenajam, kustīgajam puišelim bija četrpadsmit gadu, bet viņš bija uzaudzis kalnos, tēvs bija iepazīstinājis viņu ar dažādiem matrožu amata noslēpumiem, un viņš nemaz nebaidījās no augstuma.
Rīku kastē pie veltņa Džerijs sameklēja vecu uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un veselu rituli gandrīz jaunas Manilas troses. Viņš velti mēģināja atrast kādu dēlīti, lai sameistarotu kaut ko līdzīgu matrožu šūpulim, bet pie rokas negadījās nekas, izņemot garus, plānus dēļus. Nebija ar ko sazāģēt tos, un viņš bija spiests iztikt bez ērtiem segliem.
Segli, kurus Džerijs sev ierīkoja, bija vienkāršāki par vienkāršiem: viņš pārsvieda virvi pār nekustīgo trosi, kurā karājās tukšā vagonete, un, savilcis to mezglā, izveidoja lielu cilpu. Sēdēdams šajā cilpā, viņš bez pūlēm varēja aizsniegt trosi un turēties pie tās. Bet augšā, kur cilpai vajadzēja berzēties gar metāla trosi, viņš palika apakšā savu jaku, tāpēc ka nekur nevarēja atrast lupatu vai vecu maisu.
Uz ātru roku sagatavojies, Džerijs iekārās savā cilpā un, pārlikdams rokas, devās taisni bezdibenī. Viņš bija paņēmis līdzi uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un vairākas pēdas garu virvi. Viņa ceļš veda nevis horizontāli, bet mazliet uz augšu, taču viņu apgrūtināja nevis kāpiens, bet briesmīgais vējš. Kad trakās brāzmas svaidīja Džeriju šurpu turpu un gandrīz vai apgāza, viņš juta, ka sirds pamirst aiz bailēm. Trose taču ir pavisam veca… Ja nu tā neiztur viņa smagumu un šos mežonīgos vēja triecienus, ja neiztur un pārtrūkst?
Tās bija neslēptas bailes. Džerijs juta, ka viņam smeldz zem lāpstiņas, bet ceļus krata sīki drebuļi, kurus viņš nespēj valdīt.
Taču Mazais drosmīgi turpināja ceļu. Trose bija veca, izraustīta, pārtrūkušo stiepļu asie gali, kas spurojās uz visām pusēm, saplēsa rokas līdz asinīm. Džerijs pamanīja to tikai tad, kad nolēma pirmo reizi apstāties un mēģi« nāja sakliegt Spillenus. Viņu vagonete tagad karājās tieši zem viņa, tikai dažu pēdu attālumā, tā ka zēns jau varēja paskaidrot viņiem, kas noticis un kāpēc viņš devies šajā ceļojumā.
— Es labprāt palīdzētu tev, — sauca Spillens, — bet sieva nejūtas lāgā. Pielūko, Džerij, esi uzmanīgāks! Pats es uzplijos, bet tagad tu vienīgais vari mūs izpestīt.
— Tā nu es jūs neatstāšu!» — atsaucās Džerijs. — Pasakiet misis Spillenai, ka nepaies ne minūte, kad viņa būs tajā pusē.
Lietum gāžot kā ar spaiņiem, zvalstīdamies no vienas puses uz otru kā vēzēklis, sajuzdams neciešamas sāpes sadrašķītajās plaukstās, smakdams nost no piepūles un plaušās spēji ieplūdušās gaisa masas, Džerijs beidzot aizkļuva līdz tukšajai vagonetei.
Tikko uzmetis acis, zēns saprata, ka nav veltīgi devies šajā briesmīgajā ceļojumā. Vagonete karājās uz diviem ritentiņiem; viens no tiem, ilgi kalpojot, bija stipri nodilis un nolēcis no troses, kura tagad bija cieši jo cieši saspiesta starp pašu ritentiņu un tā aptveri.
Bija skaidrs, ka vispirms jāatbrīvo ritentiņš no aptveres, bet vagonetei šajā laikā jābūt stingri piesietai ar virvi pie nekustīgās troses.
Pēc ceturtdaļstundas Džerijam beidzot izdevās piesiet vagoneti: tas bija viss, ko viņš panāca. Tapa, kas turēja ritentiņu uz ass, bija pavisam sarūsējusi un stingri iesprūduši. Džerijs no visa spēka sita pa to ar vienu roku, bet ar otru turējās, cik varēja, taču vējš nepārtraukti metās virsū un šūpoja viņu, un zēns ļoti bieži aizsita garām tapai. Deviņas desmitdaļas spēka viņš izlietoja, lai noturētos uz vietas; baidīdamies izmest uzgriežņu atslēgu, viņš piesēja to pie rokas ar kabatlakatiņu.
Bija pagājusi jau pusstunda. Džerijs izkustināja tapu, bet izvilkt to viņam neizdevās. Desmitiem reižu viņš jau gribēja krist izmisumā, viss likās veltīgs — gan briesmas, kurām viņš sevi pakļāva, gan visi viņa pūliņi. Taču pēkšņi viņam it kā zvīņas nokrita no acīm. Ar drudžainu skubu viņš sāka vandīties pa kabatām. Un atrada to, kas bija vajadzīgs, — garu, resnu naglu.