Ja nebūtu bijis šīs naglas, kas diezin kad un kā bija nokļuvusi kabatā, Džerijam būtu vajadzējis no jauna atgriezties krastā. Iebāzis naglu tapas caurumā, viņš beidzot satvēra to, un pēc brīža tapa izlēca no ass.
Tad sākās ņemšanās ar dzelzs stieni, ar kuru viņš mēģināja atbrīvot starp trosi un aptveri iestrēgušo ritentiņu. Kad tas bija izdarīts, Džerijs atlika ritentiņu vecajā vietā un, ar virvi pievilcis klāt vagoneti, beidzot uzdabūja ritentiņu uz troses.
Tomēr tam visam vajadzēja diezgan daudz laika. Bija pagājušas pusotras stundas kopš tā brīža, kad Džerijs bija nokļuvis līdz šejienei. Un tagad viņš beidzot iedrošinājās izlīst no saviem «segliem» un ielēkt vagonetē. Viņš atsēja virvi, kura viņu turēja, un ritentiņi lēni sāka slīdēt pa trosi. Vagonete sakustējās. Un zēns zināja, ka kaul kur apakšā, lai gan viņš to neredzēja, vagonete ar Spil- leniem arī sakustējusies, tikai pretējā virzienā.
Tagad bremze vairs nebija vajadzīga, tāpēc ka zēna ķermeņa svars pietiekami līdzsvaroja otras vagonetes smagumu. Un drīz no mākoņa miglas iznira augsta klints un vecais, pazīstamais veltnis.
Džerijs nolēca zemē un nostiprināja savu vagoneti. Viņš izdarīja to mierīgi un rūpīgi. Bet tad negaidot — ne vairs kā varonis — nokrita zemē pie paša veltņa un, lai gan plosījās vētra un gāza lietus, sāka skaļi raudāt.
Iemeslu asarām bija daudz: neizturamās sāpes saskrambātajās rokās, briesmīgais nogurums un apziņa, ka^ viņš beidzot atbrīvojies no briesmīgā nervu sasprindzinājuma, kas nebija laidis viņu vaļā vairākas stundas, un vēl — patiess prieks par to, ka Spillens ar sievu tagad ir drošībā.
Viņi bija tālu un, saprotams, nevarēja pateikt paldies zēnam, taču viņš zināja, ka kaut kur tur, aiz saniknotās, trakojošās upes, viņi tagad steidzas pa taciņu uz šahtu «Āboliņa lapa».
Džerijs grīļodamies gāja uz māju. Baltais durvju rokturis kļuva sarkans no asinīm, kad viņš to satvēra, bet Džerijs pat nemanīja to.
Zēns bija lepns un apmierināts ar sevi, tāpēc ka skaidri zināja — viņš rīkojies pareizi, bet, tā kā Džerijs vēl neprata blēdīties, tad nebaidījās atzīties pats sev, ka ir paveicis labu darbu. Tikai viena maza nožēla dairījās viņa sirdī: ak, kaut tētis būtu te un redzētu viņu!