SAMAITĀTA SIEVIETE
Loreta devās ciemos uz Santaklāru tāpēc, ka bija pārtraukusi sakarus ar Biliju. Bet Bilijs to nespēja saprast. Viņa māsa bija stāstījusi, ka viņš visu nakti staigājis pa istabu un raudājis. Loreta arī nebija acu aizvērusi un bija raudājusi gandrīz visu nakti. Deizija to zināja, jo Loreta bija izraudājusi savas bēdas pie viņas krūtīm. Arī Deizijas virs, kapteinis Kits, to zināja. Loretas asaru un Deizijas mierinājuma vārdu dēļ viņš nebija dabūjis kārtīgi izgulēties.
Bet kapteinis Kits nedomāja pavadīt naktis nomodā. Turklāt viņš negribēja, ka Loreta precētos ar Biliju vai kādu citu. Viņš uzskatīja, ka jaunākās māsas pienākums ir palīdzēt Deizijai saimniecībā. Taču skaļi viņš to nepateica. Viņš neatlaidīgi apgalvoja, ka Loreta vēl ir par jaunu, lai domātu par precēšanos. Tieši tāpēc kapteinis Kits izdomāja, ka Loreta jāsūta paciemoties pie misis Hemingvejas. Tur nu nebūs neviena Biiija.
Loreta vēl nebija nodzīvojusi Santaklārā pat nedēļu, kad pārliecinājās, ka kapteiņa Kita doma bijusi ļoti prātīga. Pirmkārt, kaut gan Bilijs tam neticētu, īstenībā Loreta negribēja ar viņu precēties. Un, otrkārt, kaut gan kapteinis Kits tam neticētu, viņa negribēja šķirties no Deizijas. Nodzīvojusi Santaklārā divas nedēļas, Loreta bija pilnīgi pārliecināta, ka negrib precēties ar Biliju. Taču viņa nebija tik cieši pārliecināta, ka nevēlas šķirties no Deizijas. Ne tāpēc, ka viņa mīlētu Deiziju mazāk, nē, viņā tikai bija radušās šaubas.
Loretas atbraukšanas dienā misis Hemingvejas galvā sāka veidoties neskaidrs plāns. Otrā dienā viņa savam vīram Džekam Hemingvejam ieminējās, ka Loreta ir neizsakāmi naiva meitene un, ja viņai nepiemistu tik jauka vientiesība, viņa būtu galīgi dumja. Kā pierādījumu misis Hemingveja minēja dažus sīkumus, kas sasmīdināja viņas vīru. Trešajā d iena misis Hemingvejas plāns bija ieguvis pavisam skaidrus apveidus. Un tagad tapa viņas vēstule. Uz aploksnes viņa uzrakstīja: «Sanfrancisko, Atēnu klubā, misteram Edvardam Bešfordam.»
«Dārgais Ned!» — tā sākās vēstule. Kad misis Hemin- gveja vēl nebija devusies laulībā, viņš trīs nedējas kā bez prāta bija mīlējis viņu. Bet viņa bija saistījusi savu likteni ar Džeku Hemingveju, kas pirmais bija pretendējis uz viņas roku un sirdi, tomēr šis notikums nebija sadragājis filozofiski noskaņotā Neda Bešforda sirdi. Viņš tikai pievienoja šo piedzīvojumu garai līdzīgu faktu virknei, uz kuras pamata radīja savu filozofiju. Pēc mākslinieciskās gaumes un temperamenta viņš bija grieķis, vīlies grieķis. Viņam patika citēt Nīči par zīmi, ka arī viņš ir pārdzīvojis smagu vilšanos, kas nāk pēc aizrautīgiem patiesības meklējumiem, ka arī viņš pēc tiem ir ieguvis pietiekam; bagātu pieredzi, kļuvis pietiekami gudrs un pietiekami tālredzīgs, lai jebkad vēlreiz ciestu no jaunības neprāta ar tā patiesības mīlestību. «Pielūgt šķitumu,» viņš bieži citēja, «ticēt formām, tonim, vārdiem, veselam šķituma Olimpam!» So izvilkumu viņš vienmēr nobeidza ar vārdiem: «Grieķi bija pavirši sava dziļuma dēļ!»
Viņš bija īsts jauns grieķis, vīlies un paguris. Sievietes bija neuzticīgas un melīgas, viņš apgalvoja tais reizēs, kad no sava filozofiskā miera augstumiem atkal iekrita pesimismā. Viņš neticēja sieviešu patiesīgumam, tomēr, palikdams uzticīgs savam vācu elkam, nerāva sievietēm nost gaisīgo gāzes audumu, kas sedza viņu melīgumu. Viņš mījprāt pieņēma sievietes kā šķitumu un centās pēc iespējas labāk pielāgoties šim faktam. Viņš bija paviršs sava dziļuma dēļ.
«Džeks lūdz katrā ziņā pateikt Jums, ka te ir laba peldēšanas,» misis Hemingveja rakstīja savā vēstulē, «un lai Jūs paņemot līdzi makšķerēšanas piederumus.» Misis Hemingveja rakstīja vēl šo un to. Beidzot viņa pavēstīja, ka gribot iepazīstināt viņu ar pilnīgi uzticīgu, neaptraipītu un godī gu meiteni. «Nekad uz musu planētas nav plaucis tīrāks un smaržīgāks sievišķības pumpurs,» — tā bija viena no daudzajām frāzēm, ar kādām viņa centās iekārdināt Nedu. Bet vīram viņa triumfējoši paziņoja: «Ja šoreiz es neapprecināšu Nedu…» — atstādama neizsacītu tik briesmīgu iespēju, ka viņai pietrūka vai nu vārdu, lai to izteiktu, vai arī iztēles, lai to stādītos priekšā.
Pretēji nelāgajām priekšnojautām Loreta atklāja, ka nejūtas Santaklārā nemaz tik slikti. Tiesa, Bilijs rakstīja viņai katru dienu, tomēr šīs vēstules kaitināja meiteni mazāk nekā viņa klātbūtne. Turklāt smagais pārbaudījums sakarā ar atšķirtību no Deizijas nebija nemaz tik smags, kā viņa bija gaidījusi. Pirmo reizi mūžā viņu neaizēnoja Deizijas izcilā un nobriedusi personība. Šādos labvēlīgos apstākļos Loreta ātri izvirzījās priekšplānā, turpretī misis Hemingveja klusi un bez kautrēšanās atkāpās skatuves dziļumā.
Loreta sāka saprast, ka viņa nav nespodrs debess ķermenis, kas spīd tikai atstarotā gaismā. Pavisam neapzināti viņa kļuva par mazu notikumu centru. Kad viņa apsēdās pie klavierēm, kāds vienmēr palīdzēja viņai pāršķirt lapas un izteica savu spriedumu par zināmām dziesmām. Kad viņai nokrita mutautiņš, kāds vienmēr ilgojās to pacelt. Un kāds vienmēr pavadīja Loretu pastaigā un palīdzēja viņai lasīt puķes. Viņa iemācījās mest makšķeri ar ēsmu klusos dīķos un zem zarainām siekstām un nesamudžināt auklu krūmos.
Džeks Hemingvejs ir nedomāja mācīt iesācējus un visbiežāk peldināja tārpu vienatnē vai nemakšķerēja nemaz, tādējādi sagādādams Nedam Bešfordam neierobežotu iespēju vērot Loretu kā šķitumu. Šajā ziņā Loreta pilnam atbilda viņa filozofijas prasībām. Viņas zilās acis raudzījās atklāti kā zēnam, un Bešfords no saviem dziļumiem jūsmoja par šīm acīm, aizmirsdams baidīties no divkosības, kas saskaņā ar viņa filozofiju slēpās to dzīlēs. Meitenei piemita smuidras puķes graciozitāte, Ķīnas porcelāna krāsu maigums un trauslums, un šīs īpašības viņu ap- bura, liekot aizmirst zem tām pulsējošo dzīvības spēku un Bernardu Šovu, kam viņš ticēja.