Atkārtoju gaismas un liesmu efektu vēl spēcīgāk. Blakus ielā iegaudojās automašīnu signalizācijas. Atzīšos: es cerēju, ka palikšu stāvam virs triju pārogļojušos ķermeņu kaudzītēm. [18] [1] Lai arī ko tu būtu dzirdējis, lielākajai daļai mūsējo nav nekādas vēlmes nodarīt pāri cilvēkiem. Ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, Džabors. Tomēr pat vidēji savaldīgiem džiniem, tādiem kā man, ir savas pacietības robežas.
Bet zēni joprojām atradās šeit, smagi elpodami man pakausī un turēdamies pie manis dzelžainā apņēmībā.
Te kaut kas nebija kārtībā.
- Turiet viņu cieši, meitene pavēlēja.
Es paskatījos uz viņu, un viņa uz mani. Skuķis bija augumā nedaudz garāks nekā mans pašreizējais ķermenis, ar melnām acīm un gariem, melniem matiem. Abi pārējie zēni stāvēja viņai abās pusēs, gluži kā godasardze. Kļuvu nepacietīgs.
- Ko tev vajag? es vaicāju.
- Tev kaut kas ir ap kaklu. Meitenei bija mierīga un reizē pavēloša balss tādā vecumā neraksturīgi. Minēju, ka viņai varētu būt apmēram trīspadsmit gadu.
- Kas to saka?
- Pēdējās pāris minūtes to var aplūkot katrs, kam vien nav slinkums, tu, muļķi! Tas izslīdēja tev no krekla, kad mēs tevi uzrāvām kājās.
- Ak tā. Skaidrs.
- Pasniedz to man! -Nē.
Viņa nodrebinājās. Tad mēs to paņemsim. Gatavojies savām bērēm!
- Tu nezini, kas es esmu, vai ne? es liku šiem vārdiem izklausīties ikdienišķiem, tomēr ieliekot tajos nelielu draudu pieskaņu. Tu neesi burve.
- Neesmu gan, šos vārdus viņa teju izspļāva.
- Burve zinātu, ka ar mani nevajag jokoties! Es centos iedvest viņiem bijību, bet tas nācās diezgan grūti, ņemot vērā, ka mani joprojām turēja trīs muskuļu kalni.
Meitene vēsi pasmīnēja. Vai burve tik droši turētos pretī tavām viltībām?
Te nu viņai bija taisnība. Burvis iesācējs nenāktu man ne vērša māviena tuvumā, iepriekš līdz zobiem neapbruņojies ar talismaniem un pentakliem. Turklāt viņam būtu vajadzīga velnēnu palīdzība, lai mani atrastu zem Slēpņa un pēc tam izsauktu stiprākus džinus, kas mani pakļautu. Ja viņš uzdrošinātos to darīt. Bet šī meitene ar saviem draugiem to bija izdarījusi bez citu palīdzības, turklāt bez jebkāda uztraukuma.
Man vajadzēja sarīkot pilnvērtīgu sprādzienu vai kaut ko līdzīgu, bet es biju pārāk noguris, lai izdomātu kaut ko tik aizraujošu. Tāpēc nolēmu pamēģināt viņu apvārdot.
Es piespiesti iesmējos. Ha! Es tikai spēlējos ar tevi.
- Tukši meli.
Izmēģināju citu viltību. Atzīstos, ka esmu ieintriģēts, teicu. Apbrīnoju tavu drosmi, uzdrīkstoties mani izaicināt. Ja tu man pateiksi savu vārdu un rīcības iemeslu, es tevi pasaudzēšu. Es pat varētu tev palīdzēt… Tu nevari iedomāties, cik daudzveidīgas ir manas spējas…
Man par sarūgtinājumu, meitene aizspieda ausis. Nemēģini mani apvārdot, dēmon! viņa atcirta. Es nepakļaušos kārdinājumam.
- Tu noteikti nevēlies mani par ienaidnieku, es turpināju. Bet mana draudzība būtu tev labākā balva…
- Man nerūp ne viens, ne otrs, skuķis attrauca, atkal nolaižot rokas. Gribu tikai to, kas ir tev ap kaklu.
- To tu nevari dabūt. Bet, ja tu vēlies, mēs varam pacīnīties. Kaut gan cīņa varētu tev nodarīt lielu ļaunumu, es parūpēšos, lai šurp ātrāk nekā gorgonas medūzas no elles atsteidzas policijas patruļa. Un tev taču nebūt negribētos pievērst viņu uzmanību, vai ne?
Tas lika viņai uz mirkli apdomāties. Es to izmantoju.
- Neesi naiva, es turpināju. Padomā pati! Tu mēģini man nozagt spēcīgu maģisku priekšmetu. Tas pieder briesmīgam burvim. Ja tu pat tikai pieskartos tam, viņš tevi atrastu un pienaglotu tavu ādu pie savām durvīm.
Meitene saminstinājās. Nezinu, vai viņu bija iebiedējuši draudi vai apmulsinājusi apsūdzība par naivumu. Viņa uzmeta lūpu.
Pamēģināju mazliet pakustināt vienu elkoni. Zēns, kas stāvēja tajā pusē, satvēra manu roku ciešāk.
Nedaudz tālāk atskanēja policijas automašīnas sirēna. Skuķis un viņas miesassargi nemierīgi pameta skatienu uz ielu. No tumšajām debesīm sāka krist pirmās lietus lāses.
- Pietiks muļķoties, meitene teica un pienāca man tuvāk.
- Uzmanies, es viņu brīdināju.
Viņa pastiepa roku uz manu pusi. Atvēru muti pavisam lēni. Viņas roka jau bija sprīža attālumā no ķēdītes ap manu kaklu.
Pēkšņi pārvērtos par Nīlas krokodilu ar atvērtiem žokļiem, kas sacirta zobus sprīža attālumā no viņas pirkstiem. Meitene iebrēcās un atrāva roku ātrāk, nekā biju domājis, ka tas vispār ir iespējams. Atkal kampu pēc viņas, mētājot savus sagūstītājus uz visām pusēm. Meitene iespiedzās, paklupa un nokrita vecu avīžu kaudzē, notriecot no kājām vienu no saviem miesassargiem. Mana straujā formas maiņa bija pārsteigusi manus sagūstītājus, īpaši to, kas bija mani turējis ap vidukli. Viņa tvēriens atslāba, tomēr abi pārējie vēl turējās pietiekami stingri. Mana garā, spēcīgā aste triecās no vienas puses uz otru, patīkami saskaroties ar cietiem galvaskausiem. Puišu smadzenes ja viņiem vispār tādas bija tika pamatīgi satricinātas, viņu žokļi atkārās un tvēriens atlaidās.
Otrs no meitenes miesassargiem izmantoja šo brīdi, lai atgūtos. Viņš aši iebāza roku ādas jakas kabatā un izvilka kaut ko spožu.
Tiklīdz viņš to meta manā virzienā, es atkal pārvērtos.
Ātra pārvērtība no liela radījuma (krokodils) uz mazu (lapsa) bija ļoti veiksmīgi izvēlēts solis ja nu man pašam tas jāsaka. Sešas rokas, kas pirms tam bija cieši turējušas lielu, zvīņainu nezvēru, pēkšņi ķerstīja vairs tikai tukšu gaisu, bet mazs, sarkans dzīvnieciņš ar asiem nagiem izkrita cauri viņu pirkstiem. Tajā pašā mirklī krītošais sudraba priekšmets pāršķēla gaisu tur, kur pirms tam bija atradusies krokodila rīkle, un ietriecās durvīs.
Lapsa skrēja, ko nagi nes, pa slideno bruģi, ķepām slīdot uz visām pusēm.
Gaisu pāršķēla ass svilpiens. Lapsa apstājās. Tumsā atspīdēja kabatas bateriju gaismas, kas atsitās pret durvīm un ķieģeļu sienu. Gaismām sekoja soļu dipoņa.
Tieši to man vajadzēja. Nakts policijas patruļa.
Kad gaismas stars tuvojās man, aši ieslīdēju atvērtā plastmasas atkritumu kastē. Galva, ķermenis, aste prom no acīm. Gaismas kūlis pārskrēja pāri manai slēptuvei un attālinājās.
Gaismām sekoja vīri, kliegdami, svilpdami un skriedami uz durvju ailes pusi, kur biju pametis meiteni un viņas biedrus. Sadzirdēju rūkšanu un sajutu asu smaku likās, ka viņiem pa pēdām palaists liels suns.
Skaņas pagaisa tālumā. Ieritinājusies starp atkritumu maisu un grozu ar tukšām etiķa pudelēm, lapsa ieklausījās, ausis saslējusi uz priekšu. Kliedzieni un svilpieni pagaisa arvien tālāk un kļuva arvien klusāki, un lapsai šķita, ka tie saplūst neskaidrā gaudošanā.
Tad visas skaņas noklusa. Sānieliņā iestājās miers.
Palikusi viena šajā netīrumu kaudzē, lapsa nolikās gulēt.
Netenjels 8
Artūrs Krūmložņa bija vidējā līmeņa burvis, kas strādāja Iekšlietu ministrijā, noslēgts vīrs ar kašķīgu dabu, kas savas dienas vadīja kopā ar sievu Martu karaļa Džordža laika stila mājā Haigeitā.
Krūmložņas kungam nekad nebija bijis neviena mācekļa, un viņš tādu nemaz nevēlējās. Viņam patika strādāt vienam. Bet viņš zināja, ka agrāk vai vēlāk, gluži tāpat kā citiem burvjiem, viņam pienāks kārta uzņemt savā mājā bērnu.
Tā arī notika: kādā dienā no Nodarbinātības ministrijas pienāca vēstule ar neizbēgamo prasību. Krūmložņas kungs drūmā piekāpībā samierinājās ar savu likteni. Vēstulē minētajā dienā viņš devās uz ministriju, lai tur saņemtu savu nevēlamo bezvārda aizbilstamo.