Viņš uzkāpa pa marmora pakāpieniem, kuriem abās pusēs stāvēja milzīgas granīta kolonnas, un iegāja priekšnamā. Tā bija plaša, neizteiksmīga telpa, kurai visapkārt rindojās durvis. Darbinieki staigāja pa tām iekšā un ārā, kurpēm klaudzot. Priekšnama tālākajā galā uz paaugstinājuma bija novietotas divu iepriekšējo nodarbinātības ministru statujas, un starp tām bija iespiests ar papīriem nokrauts galds. Krūmložņas kungs tam tuvojās. Tikai pienākdams pavisam tuvu, viņš aiz augstos kalnos sakrauto papīru grēdas pamanīja maza, smaidoša ierēdņa seju.
Labdien, ser, mazais ierēdnis teica.
- Jaunākais ministrs Krūmložņa. Esmu ieradies pēc sava mācekļa.
- Ak jā, ser. Mēs jūs jau gaidījām. Ja jūs parakstītu šos dokumentus… ierēdnis parakņājās tuvākajā papīru kaudzē. Tas jums neaizņems pat minūti laika. Māceklis pagaidām uzturas uzgaidāmajā istabā.
- Māceklis? Tātad tas ir zēns?
- Jā, piecus gadus vecs zēns. Ļoti apdāvināts, ja var ticēt testu rezultātiem. Protams, pašlaik nedaudz apmulsis… Ierēdnis nolika Krūmložņas kungam priekšā papīru ķīpu un pasniedza aiz auss aizbāzto pildspalvu. Jums tikai vajadzētu izlasīt katra dokumenta pirmo lappusi un parakstīties uz līnijas…
Krūmložņas kungs ar plašu žestu paņēma pildspalvu. Droši vien viņa vecāki jau aizgājuši, vai ne?
- Jā, ser. Nevarēja vien sagaidīt, kad tiks prom. Paķēra naudu un pazuda. Jūs jau saprotat, parastais stāsts. Gandrīz vai nepateica dēlam ardievas.
- Un visi drošības apsvērumi…
- Viņa dzimšanas dati ir noskaidroti un izdzēsti no iedzīvotāju reģistra, un zēnam cieši piekodināts aizmirst savu īsto vārdu un neizpaust to nevienai dzīvai dvēselei. Viņš ir pilnībā informēts. Varat droši sākt ar viņu no paša sākuma puisēns ir kā balta lapa.
- Ļoti labi. Ar dziļu nopūtu Krūmložņas kungs uzvilka savu pēdējo ķeburaino parakstu un pasniedza ierēdnim atpakaļ dokumentu ķīpu. Ja tas ir viss, es labāk došos pēc mācekļa.
Viņš devās cauri neskaitāmiem klusiem gaiteņiem un atvēra smagas, polsterētas durvis uz spilgti izkrāsotu istabu, kas bija kā piebāzta ar rotaļlietām, kurām vajadzēja iepriecināt noskumušus bērnus. Te, starp smīnošu šūpuļzirdziņu un plastmasas lelli ar komisku konusa cepuri galvā, viņš atrada sēžam mazu, bālu zēnu. Bērns nesen bija raudājis, bet tagad šķita nomierinājies. Viņā ar neizdibināmu skatienu vērās tikai divas apsārtušas acis. Krūmložņas kungs noklepojās.
- Mani sauc Krūmložņa, esmu tavs meistars. Tikai tagad sāksies tava īstā dzīve. Tev jānāk man līdzi.
Bērns skaļi nošņaukājās. Krūmložņas kungs pamanīja, ka zēna zods bīstami noraustās elsās. Ar zināmu nepatikas devu viņš saņēma bērna roku, piecēla viņu kājās un veda atpakaļ cauri gaiteņiem uz automašīnu, kas viņus gaidīja ministrijas priekšā.
Pa ceļam atpakaļ uz Haigeitu burvis vienu vai divas reizes mēģināja sarunāties ar savu nākamo skolnieku, bet sadūrās ar spītīgu klusēšanu. Tas viņu neiepriecināja; juzdamies bezspēcīgs, burvis beidzot padevās un pagrieza skaļāk radio, lai uztvertu reportāžu no kriketa spēles. Bērns sēdēja uz automašīnas pakaļējā sēdekļa, sastindzis kā akmens, un nenovērsa acis no saviem kurpju purngaliem.
Krūmložņas kundze sagaidīja abus pie mājas durvīm. Sieviete turēja rokās trauku ar cepumiem un krūzi karstas šokolādes, un viņa aizveda zēnu uz mājīgo dzīvojamo istabu, kur aizrestotā kamīnā uguns mēles laiski laizīja koka pagales.
- Tu no zēna neko prātīgu neizdabūsi, Marta, Krūmložņas kungs norūca. Viņš līdz šim nav pateicis ne vārda.
- Un tu vēl brīnies? Viņš ir pārbijies, mazais nabadziņš. Atstāj viņu manā gādībā. Martas kundze bija maza, apaļīga sieviete ar īsiem, sniegbaltiem matiem. Viņa nosēdināja zēnu krēslā pie kamīna un piedāvāja cepumus. Bērns neveltīja sievietei ne mazāko uzmanību.
Pagāja vairāk nekā pusstunda. Martas kundze mēģināja čalot par visu, kas vien iešāvās prātā. Zēns iedzēra nedaudz šokolādes un paknibinājās ap cepumiem, visu laiku apātiski skatīdamies ugunī. Beidzot Krūmložņas sieva pieņēma lēmumu: apsēdās zēnam blakus un aplika roku viņam ap pleciem.
- Tagad tā, mīļais, viņa teica, noslēgsim vienošanos. Zinu, ka tev tika pieteikts nevienam neizpaust savu vārdu, bet ar mani tu vari pieļaut izņēmumu. Es nevaru tevi iepazīt, uzrunājot vienkārši par "zēnu", vai ne? Ja tu man pateiksi savu vārdu, es tev atklāšu savējo, labi? Mani sauc Marta. Un tu esi…
Zēns nošņaukājās un ierunājās smalkā balstiņā: Netenjels.
- Cik jauks vārds, mīļais! Un neraizējies, es to nevienam neteikšu. Vai tu tagad nejūties mazdrusciņ labāk? Tagad apēd vēl vienu cepumu, Netenjel, un tad es tev parādīšu tavu guļamistabu.
Kad bērns bija pabarots, nomazgāts un beidzot nolikts gulēt, Martas kundze atgriezās pie vīra, kurš strādāja savā darbistabā.
- Viņš aizmiga, sieviete noteica. Es nebrīnītos, ja zēns būtu šokā tas nav nekāds joks, ja vecāki tevi šādi pamet. Manuprāt, tas ir kauns, ka bērni, būdami vēl tik mazi, tiek atrauti no ģimenes.
- Tā tas vienmēr ir noticis, Marta. Mācekļiem taču no kaut kurienes jārodas. Burvis zīmīgi pielieca galvu tuvāk grāmatām.
Tomēr viņa sieva nelikās ne zinis par šo mājienu. Bērniem būtu jāuzaug savā ģimenē, viņa turpināja. Vai vismaz jāatļauj viņiem dažkārt satikties.
Krūmložņas kungs uzmanīgi nolika grāmatu uz galda. Tu ļoti labi zini, ka tas nav iespējams. Burvja īstajam vārdam jāpaliek apslēptam, citādi viņa nākamie ienaidnieki varēs to izmantot, lai nodarītu viņam pāri. Bet kā gan zēns var aizmirst savu vārdu, pastāvīgi tiekoties ar ģimeni? Turklāt neviens jau nepiespieda vecākus atteikties no sava knēveļa. Viņi šo bērnu nemaz nevēlējās, Marta, un tu zini, ka tā ir patiesība. Citādi jau viņi nebūtu atsaukušies uz sludinājumu. Vecāki kā kompensāciju saņem ievērojamu naudas summu, zēns iegūst iespēju kalpot valstij augstākajā līmenī, un valsts dabū jaunu mācekli. Tik vienkārši. Visi kaut ko iegūst. Neviens nepaliek zaudētājos.
- Bet tik un tā…
-Man tas nenodarīja nekādu ļaunumu, Marta. Krūmložņas kungs atkal pasniedzās pēc savas grāmatas.
- Tas nebūtu tik nežēlīgi, ja burvjiem drīkstētu būt pašiem savi bērni…
- Šis ceļš noved tikai pie karojošām dinastijām, ģimeņu savienībām… Un tas viss agri vai vēlu beidzas ar asinspirti. Palasi vēstures grāmatas, Marta, Itālijā notika tieši tā. Tāpēc neuztraucies par zēnu. Viņš ir jauns, viņš ātri aizmirsīs. Un kā būtu, ja tu tagad pagatavotu man vakariņas?
Burvja Krūmložņas māja no ielas puses izskatījās vienkārša un cienījama, bet tālāk aizstiepās kā garu gaiteņu un stāvu kāpņu labirints. Ēkai bija pieci stāvi, pagrabs, kurā glabājās vīna mucas, kastes ar sēnēm un žāvēti augļi, pirmais stāvs, kurā atradās viesistaba, ēdamistaba, virtuve un oranžērija. Nākamajos divos stāvos bija izvietotas guļamistabas, darbistabas un vannasistabas, bet pašā augšā atradās bēniņi. Tieši te, zem balti nobalsinātām jumta spārēm, bija Netenjela istaba.
Katru rītu līdz ar ausmu viņu pamodināja baloži, kas mitinājās uz jumta. Slīpajā jumtā blāvoja mazs vēdlodziņš. Ja pakāpās uz krēsla, pa to varēja redzēt pelēko, lietus nomazgāto Londonu. Krūmložņu māja stāvēja kalna galā, un skats uz pilsētu bija iespaidīgs; saulainās dienās no bēniņu loga varēja saskatīt radiotorni pie Kristāla pils otrā pilsētas galā.