Netenjela guļamistabā atradās lēts finiera drēbju skapis, kumode ar dažām atvilktnēm, galds, krēsls un galdiņš pie gultas. Martas kundze katru nedēļu uz tā nolika vāzi ar svaigām puķēm.
Jau no pirmās dienas burvja sieva bija ņēmusi Netenjelu savā gādībā. Martas kundzei zēns patika, un viņa pret mazo izturējās laipni. Mājās viņa nereti uzrunāja mācekli vārdā, kas savukārt ļoti saniknoja viņas vīru.
- Mums pat nevajadzētu zināt tā knauķa vārdu! viņš bazūnēja. Tas ir aizliegts! Tas viņu vēlāk var kompromitēt! Kad zēnam apritēs divpadsmit gadu, viņam tiks dots jauns vārds, pēc kura viņu pazīs kā burvi un kā vīru visu atlikušo dzīvi. Bet līdz tam ir gluži aplam…
- Bet kas tad to pamanīs? sieva spurojās pretim. Turklāt tas nabadziņam ir vismaz kāds mierinājums…
Martas kundze vienīgā sauca zēnu vārdā. Pārējie skolotāji viņu dēvēja par "Krūmložņu" tāpat kā viņa aizbildni. Bet pats Krūmložņas kungs Netenjelu sauca vienkārši par "puiku".
Savukārt Netenjels atbildēja uz Martas kundzes nesavtīgo mīlestību ar patiesu pieķeršanos. Ņēma vērā katru viņas vārdu un izpildīja katru lūgumu.
Kad zēns jau nedēļu bija nodzīvojis Krūmložņu mājās, Martas kundze kādā dienā atnesa viņam dāvanu. Tā domāta tev, viņa teica. Nedaudz veca un padrūma gan tā ir, tomēr es iedomājos, ka tev varētu patikt.
Tā bija glezna, kurā bija attēlotas burulaivas, kas peldēja pa pelēku lauku ieskautu upi. Krāsas no vecuma bija izbalējušas, tā ka bija grūti visu smalki saskatīt, bet Netenjelam glezna tūlīt iepatikās. Viņš vēroja, kā Martas kundze to piestiprina pie sienas virs viņa galda.
- Tu būsi burvis, Netenjel, viņa teica, un tā ir lielākā balva, par kādu vien mazs zēns var sapņot. Tavi vecāki rīkojās cēli, atsakoties no iespējas būt kopā ar tevi un lemjot tevi šim nozīmīgajam liktenim. Nē, nē, neraudi, mīļais. Tāpēc, ka tavi vecāki bija pietiekami stipri, lai tā rīkotos, arī tev jābūt stipram, visiem spēkiem jācenšas centīgi mācīties un apgūt zinības, ko sniedz tavi skolotāji. Šādi rīkojoties, tu darīsi godu saviem vecākiem un sev. Pienāc pie loga un uzkāp uz krēsla! Un tagad paskaties tur vai redzi tālumā to mazo tornīti?
- To tur?
- Nē, mīļais, tas ir tikai biroju nams. To mazo, brūno pa kreisi… redzi? Jā, tieši tur. Tā ir Parlamenta ēka, un tur strādā visi labākie burvji, pārvaldīdami Lielbritāniju un mūsu impēriju. Tur strādā arī Krūmložņas kungs. Un, ja tu cītīgi mācīsies un darīsi visu, ko tavi skolotāji tev liks, tad kādudien tu arī tur nokļūsi, un es būšu lepna par tevi.
- Jā, Martas kundze, zēns nomui'mināja. Viņš lūkojās uz mazo, brūno tornīti, līdz sāka asarot acis, cenšoties to pēc iespējas labāk paturēt prātā. Doties uz Parlamentu… Jā, kādudien ta notiks. Viņš mācīsies centīgi, un audžumāte varēs lepoties ar viņu.
Un tā pamazām, ar Martas kundzes palīdzību, Netenjels arvien retāk ilgojās pēc mājām. Atmiņas par vecākiem sāka izbālēt, un sirdssāpes pamazām noplaka, līdz viņš gandrīz vai bija aizmirsis par savu iepriekšējo dzīvi. Arī stingrais mācību ritms darīja savu: mācības un praktiskie treniņi aizņēma gandrīz visu laiku, neļaujot zēnam domāt par kaut ko citu. Katra darbadiena sākās ar Martas kundzes klauvējienu pie Netenjela guļamistabas durvīm.
- Tējas krūze uz pakāpiena. Atceries, ka tā nav futbolbumba!
Šī frāze bija kā rituāls kopš tā rīta, kad Netenjels, vēl joprojām pusaizmidzis, bija izvēlies no savas istabas un ar kāju iespēris tieši pa tējas krūzi, kas aizlidoja pa gaisu un ar plašu vēzienu izlēja tēju uz sienas. Tējas atstātais pleķis uz sienas bija redzams vēl pēc daudziem gadiem, tas tur palika kā nenomazgājams asins traips. Par laimi, viņa meistars tā arī par šo negadījumu neuzzināja. Viņš vienkārši nekad nenāca uz bēniņiem.
Pēc tam kad viņš bija nomazgājies vannasistabā stāvu zemāk, Netenjels uzvilka kreklu, pelēkas bikses, pelēkas pusgarās zeķes, skaistas, melnas kurpes un ziemā, kad namā valdīja aukstums, arī biezu vilnas džemperi, ko Martas kundze viņam bija nopirkusi. Viņš rūpīgi saķemmēja matus lielā vannasistabas spoguļa priekšā, no kura pretī vērās tievs, izstīdzējis zēns ar bālu seju; tad pa aizmugures kāpnēm nokāpa uz virtuvi, nesdams padusē mājasdarbu burtnīcas. Kamēr Martas kundze bēra traukā kukurūzas pāršlas un cepa karstmaizes, viņš pabeidza tos mājasdarbus, ko nebija paguvis izdarīt iepriekšējā vakarā. Krūmložņas sieva viņam palīdzēja.
- Azerbaidžāņa? Manuprāt, tās galvaspilsēta ir Baku.
- Baku?
-Jā. Paskaties savā atlantā. Kāpēc tev tas jāmācās?
- Pārsela kungs saka, ka man šonedēļ jāapgūst Tuvie Austrumi visas tās valstis un pārējais.
- Neizskaties nu tik norūpējies! Re, karstmaizītes ir gatavas. Protams, es saprotu, ka mācīties par "visām tām valstīm" nav nekas interesants, bet tev vispirms jāapgūst pamati, un tad varēsi ķerties klāt aizraujošākām lietām.
- Bet tas ir tik garlaicīgi!
- Tev tikai tā šķiet. Es reiz biju Azerbaidžānā, un man jāsaka, ka, lai gan Baku ir pagalam nolaista pilsēta, tomēr tā ir labākā vieta, lai pētītu ifrītus.
- Kas tie tādi?
- Tie ir uguns dēmoni. Otra varenākā garu grupa. Azerbaidžānas kalnos ir ļoti spēcīgs uguns elements. Tur aizsākās arī zoroastriešu kustība viņi pielūdz uguni, kas mīt visās dzīvajās radībās. Starp citu ja tu meklē šokolādes sviestu, tas atrodas aiz kukurūzas pārslu kārbas.
- Vai jūs tur redzējāt arī džinus, Martas kundze?
- Nemaz nav jābrauc uz Baku, lai redzētu džinus, Netenjel. Un, lūdzu, nerunā ar pilnu muti. Tu nospļaudīsi visu galdautu. Nē, džini nav jāmeklē tie paši tevi atradīs, īpaši, ja tu dzīvo Londonā.
- Un kad es varēšu redzēt fritus?
- Ifrītus, mīļais. Cerams, ka tu tos vēl ilgi neredzēsi. Un tagad pabeidz ēst brokastis Pārsela kungs tevi jau gaida.
Pēc brokastīm Netenjels savāca savas mācību grāmatas un burtnīcas un devās uz darbistabu pirmajā stāvā, kur Pārsela kungs viņu jau gaidīja. Tas bija jauns vīrietis, kura gaišie mati sāka pamazām atkāpties, bet viņš tos ietiepīgi sukāja pāri plikajam galvvidum. Vīrietim mugurā vienmēr bija pelēks uzvalks, kas šķita nedaudz par lielu, un viņš regulāri mainīja bezgaumīgas kaklasaites. Skolotāja vārds bija Valters. Viņš par visu uztraucās un baiļojās, un tikšanās ar Krūmložņas kungu (kas gan notika pavisam reti) lika viņam aiz šausmām drebēt. Savu nevarību viņš kompensēja, izgāžot dusmas uz Netenjelu. Skolotājs bija pārāk godīgs, lai izturētos slikti pret tik centīgu skolēnu. Bet arī centīgiem skolēniem gadās kļūdas, un tad viņš varēja asi uz tām aizrādīt, vaukšķēdams kā mazs, nikns šunelis.
Pārsela kungs Netenjelam nemācīja burvju mākslu, jo pats no tās neko nesaprata. Viņam bērns bija jāiepazīstina ar citiem mācību priekšmetiem, tādiem kā matemātika, svešvalodas (galvenokārt franču un čehu), ģeogrāfija un vēsture, kā arī politika.
- Tad nu tā, Krūmložņas jaunskung, Pārsela kungs teica, kāds ir mūsu valdības galvenais uzdevums? Netenjels veltīja skolotājam neizpratnes pilnu skatienu. Nu, saki taču!
- Valdīt pār mums?
- Aizsargāt mūs. Nekad neaizmirsti, ka mūsu valsts karo. Prāga joprojām pārvalda visus līdzenumus uz austrumiem no Bohēmijas, un mēs cenšamies, cik spējam, lai atturētu tās karaspēkus no Itālijas. Patlaban mēs piedzīvojam grūtus laikus. Pa Londonu klīst musinātāji un spiegi. Lai noturētu impēriju, mūsu valdībai jābūt stiprai, un stipra valdība tas nozīmē: burvju valdība. Iedomājies, kā mums klātos bez burvjiem! Ja pie varas nāktu vienkāršā tauta! Ātri vien sāktos haoss, un līdz ārvalstu iebrukumam arī ilgi nebūtu jāgaida. Starp mums un anarhiju stāv mūsu vadoņi. Tāds ir tavs mērķis, zēn, kļūt par Parlamenta locekli un vadīt valsti. Paturi to prātā!