- Jā, ser.
- Burvim pats nozīmīgākais ir gods, turpināja Pārsela kungs. Viņam ir liela vara, bet tā jāizmanto pareizi. Pagātnē ir bijuši burvji, kas centušies veikt valsts apvērsumu, bet viņiem tas nekad nav izdevies. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka īstam burvim vienmēr palīdz tikums un taisnīgums.
- Pārsela kungs, vai jūs esat burvis?
Skolotājs atglauda matus un nopūtās. Nē, Krūmložņa. Es ne… mani neizvēlējās. Bet es joprojām cenšos palīdzēt, cik vien ir manos spēkos. Tāpēc…
- Tad jau jūs piederat pie vienkāršās tautas?
Pārsela kungs uzsita ar plaukstu pa galdu. Tagad pietiks! Jautājumus uzdodu es! Paņemiet transportieri. Mēs pāriesim pie ģeometrijas.
Kad Netenjelam palika astoņi gadi, viņa mācību programma tika paplašināta. Zēns sāka mācīties fiziku un ķīmiju, kā arī reliģiju vēsturi. Turklāt viņam bija jāapgūst arī vēl pāris jaunu valodu, tādas kā latīņu, aramiešu un ebreju.
Netenjels mācījās no deviņiem rītā līdz vieniem pusdienlaikā, tad viņš drīkstēja nokāpt uz virtuvi un vientulībā notiesāt pāris sviestmaižu, ko Martas kundze bija viņam sagatavojusi un atstājusi uz galda, pārsegtas ar papīru.
Pēcpusdienās mācību slodze bija dažāda. Divas reizes nedēļā viņš pēcpusdienās turpināja darbu pie Pārsela kunga. Vēl divas pēcpusdienas viņu veda uz pilsētas baseinu, kura priekšnieks bija dūšīgs vīrs ar tādām ūsām kā velosipēda stūre. Kopā ar citiem bērniem Netenjelam vajadzēja nopeldēt neskaitāmus baseina garumus katrā no iespējamiem peldēšanas stiliem. Zēns parasti bija pārāk sakautrējies vai pārāk noguris, lai runātu ar saviem biedriem, un viņi, to juzdami, turējās no Netenjela pa gabalu. Tāpēc, sasniedzot astoņu gadu vecumu, viņš bija kļuvis par vienpati.
Ceturtdienās Netenjelam vajadzēja mācīties mūziku, bet sestdienās zīmēšanu. No mūzikas stundām viņš baidījās vēl vairāk nekā no peldēšanas. Viņa mūzikas skolotājs Sindra kungs bija apaļīgs, nepacietīgs vīrs, kura dubultzods ļumēja pie katra soļa. Netenjels pastāvīgi uzmanīja skolotāja dubultzodu ja tas sāka trīcēt, bija skaidrs, ka tūlīt sāksies dusmu izvirdums. Turklāt šie dusmu izvirdumi atkārtojās nomācoši bieži. Sindra kungs ārdījās ikreiz, kad Netenjels sajauca gammu, nepareizi nospēlēja notis vai kļūdījās, lasot no lapas. Un tas notika diezgan bieži.
Vai tu gribi izsaukt lamiju, ka šitā rausti stīgas? skolotājs brēca. Kā? Sasodīts! Padod to man! Viņš paķēra liru no Netenjela rokām un piespieda pie savām raženajām krūtīm. Tad, aizrautībā aizvēris acis, vīrs sāka spēlēt. Istabu piepildīja maiga melodija. īsie, resnie pirksti kustējās pār liras stīgām kā dejojošas desiņas. Bet melodija skanēja tik skaisti, ka pat putni aiz loga pārstāja vīterot un ieklausījās. Netenjelam acīs saskrēja asaras. Pēkšņi acu priekšā iznira senaizmirstas ainas…
- Un tagad tu! Mūzika pārtrūka, un lira tika pasniegta atpakaļ skolniekam. Netenjels ar jaunu sparu ķērās pie stīgām. Pirksti ķērās un maldījās. Daži aiz loga kokā sēdošie putni aiz apstulbuma nokrita no zara. Sindra kunga dubultzods sašutumā ietrīcējās.
- Muļķi! Pārtrauc! Vai tu patiešām gribi, lai atnāk lamija un tevi apēd? Tikai iegaumē, ka lamijas ar mūziku jānomierina, nevis jāsatracina! Noliec malā to nabaga instrumentu. Pamēģināsim dūdas.
Dūdas vai lira, korāļu dziedāšana vai sitaminstrumentu grabināšana ko vien Netenjels izmēģināja, viss beidzās ar skolotāja dusmām un paša izmisumu. Mūzikas stundas atšķīrās no zīmēšanas stundām kā nakts no dienas. Zīmēšanu mācīja Lutiēnas jaunkundze. Viņa bija slaida, lokana un laipna un vienīgā no visiem skolotājiem, ar kuru Netenjels spēja brīvi sarunāties. Tāpat kā Martas kundze, arī viņa labprāt sauca savu skolnieku vārdā, jo bija lūgusi, lai zēns viņai to pasaka. Un viņš bez bailēm bija tā izdarījis.
- Kāpēc man jāpavada visa stunda, pārzīmējot šo paraugu? puisēns jautāja skolotājai kādā pavasara pēcpusdienā, kad viņi sēdēja darbistabā pie atvērta loga, pa kuru ieplūda svaiga vēja brāzma. Tas ir grūti un garlaicīgi. Es daudz labprātāk zīmētu dārzu, šo istabu vai jūs, Lutiēnas jaunkundz!
Skolotāja pasmaidīja. Skiču zīmēšana piederas māksliniekiem un bagātām jaunām sievietēm, kam nav nekā cita, ko darīt. Tu neesi ne mākslinieks, ne jauna bagātniece, un iemesls, kāpēc tu ņem rokā zīmuli, ir pavisam cits. Tu būsi meistars, kam pilnībā jāpārvalda rasēšanas māksla tev jāprot pārzīmēt jebkuru paraugu, ko tu vēlies, turklāt ātri, pārliecinoši un precīzi.
Zēns drūmi palūkojās uz papīra lapu, kas gulēja starp viņiem. Tas bija sarežģīts attēls, kurā savijās izliekti zari ar lapām un ziediem, un starp tiem bija paslēpti nenosakāmas formas ķeburi. Skolnieks pēdējās divas stundas bez pārtraukuma bija pārzīmējis šo zīmējumu savā zīmēšanas bloknotā, un tagad darbs bija jau gandrīz pabeigts.
- Man tas liekas vienkārši bezjēdzīgi, tas arī viss, viņš norūca, pasniegdams lapu skolotājai.
- Tas nepavisam nav bezjēdzīgi, Lutiēnas jaunkundze attrauca. Ļauj man paskatīties uz tavu darbu. Nav slikti, Netenjel, nepavisam nav slikti, tomēr paskaties vai šis kupols nav nedaudz lielāks nekā oriģinālā? Redzi? Un šajā vietā stumbrā tu esi atstājis caurumu tā ir liela kļūda.
- Bet tas taču tāds nieks vien ir! Viss pārējais taču ir labi, vai ne?
- Ne jau par to ir runa. Ja šis būtu pentakls un tu tajā būtu atstājis kaut mazāko caurumu, vai zini, kas notiktu? Tas tev varētu maksāt dzīvību. Tu taču vēl negribi mirt, vai ne, Netenjel?
- Protams, ne.
- Labi. Tad tu vienkārši nedrīksti pieļaut kļūdas. Citādi tev būs beigas, Lutiēnas jaunkundze apsēdās atpakaļ savā krēslā. Pēc visiem noteikumiem man būtu jāliek tev šo darbu pārzīmēt vēlreiz…
- Bet Lutiēnas jaunkundz!
- Vismaz Krūmložņas kungs gaidītu, lai es tā rīkotos. Bet no tava izmisīgā sauciena es noprotu, ka, liekot tev vēlreiz pārzīmēt šo darbu, es nesagaidīšu neko labāku. Tāpēc šodienai pietiks. Varbūt tu gribētu izskriet dārzā? Domāju, ka svaigs gaiss tev nāktu par labu.
Dārzs aiz mājas Netenjelam bija vieta, kur viņš uz brīdi varēja palikt vienatnē un atpūsties. Te nenotika neviena mācību stunda, tāpēc dārzs nesaistījās ar nepatīkamām atmiņām. Tas bija garš zemes pleķis, apjozts ar augstu sarkanu ķieģeļu mūri. Vasarā pie šī mūra auga vīteņrozes, bet pavasarī sešas ābeles noklāja mauriņu ar sniegbaltiem ziediem. Dārza vidū kuploja rododendru krūmi, un aiz tiem pletās vēl krietns gabals dārza, ko, lūkojoties no mājas logiem, nevarēja redzēt. Te zāle auga garāka un glabāja rīta rasu. Pāri mūrim liecās kastaņa, un tās ēnā tupēja zaļiem ķērpjiem apaudzis akmens soliņš. Blakus soliņam stāvēja marmora statuja vīrs, kas tur rokā zibens šautru. Vīram bija milzīga vaigubārda un mugurā Viktorijas laikmetam raksturīga žakete. Skulptūra bija vēja un lietus nodeldēta un klāta ar sūnām, bet joprojām izstaroja enerģiju un spēku. Netenjelam šis tēls patika tik ļoti, ka viņš pat pavaicāja Martas kundzei, kas tas tāds par vīru, bet viņa bija tikai pasmaidījusi.
Pavaicā savam meistaram, viņa bija noteikusi. Viņš zina visu.