-Nu?
- Hmm… atvainojiet, bet es neko ne…
- Uzmanīgi apskati acu varavīksnenes vai redzi?
- Hmm…
- Tu nu gan esi neattapīgs! meistars nikni izsaucās un ar rādītājpirkstu pavilka uz leju ādu zem acs, atklājot sarkaniem asinsvadiem klāto acābolu. Vai arī tagad tu to neredzi? Tā ir lēca, zēn! Man acīs ir kontaktlēcas. Redzi?
Netenjels palūkojās ciešāk un tagad ieraudzīja tievu līniju, kas stiepās visapkārt varavīksnenei, gluži kā ierāmējot to.
- Jā, ser, viņš teica. Redzu.
- Bija jau laiks. Labi. Meistars atkal apsēdās. Kad tev apritēs divpadsmit gadu, tevi sagaida divi svarīgi notikumi. Pirmkārt, tev tiks dots jauns vārds, kuru tu pieņemsi kā savējo. Kāpēc?
- Lai dēmoni nespētu gūt varu pār mani, atklājot manu īsto vārdu.
- Pareizi. Protams, tas tevi pasargās arī no naidīgi noskaņotiem burvjiem. Otrkārt, tu saņemsi savas pirmās lēcas, ko varēsi valkāt visu laiku. Tās ļaus tev redzēt cauri dēmonu viltībām. Līdz tam tu valkāsi šīs brilles, bet tikai tad, kad teikšu, lai tu tās uzliec. Turklāt nekādā gadījumā tās nedrīkst iznest no istabas. Vai skaidrs?
- Jā, ser. Bet kā gan šīs brilles man palīdzēs redzēt cauri visādām lietām?
- Kad dēmoni materializējas, viņi spēj pieņemt neskaitāmas fiziskās formas, turklāt ne tikai materiālajā pasaulē, bet arī citos līmeņos, par dažādajiem līmeņiem es tev pastāstīšu vēlāk, tagad netincini mani! Daži augstākā līmeņa dēmoni var kļūt pat neredzami, un viņu viltībām nav robežu. Lēcas un, lai gan zemākā pakāpē, arī brilles ļauj tev vienlaikus vērot vairākus līmeņus un dod iespēju veiksmīgāk atmaskot dēmonus. Un tagad skaties…
Krūmložņas kungs piegāja pie pārpildītā plaukta un paņēma lielu aizkorķētu un ar vasku aizzīmogotu stikla pudeli. Tur zaļganā sālsūdenī peldēja beigta žurka ar brūnganu kažoku un baltu ādu. Netenjels saviebās. Meistars viņu uzrunāja.
- Kā tu teiktu, puika, kas tas ir? viņš vaicāja.
- Žurka, ser.
- Kāda žurka?
- Brūnā. Rattus norvegicus.
- Labi. Arī latīniskais nosaukums, ko? Pilnīgi aplam, bet labi. Tā nepavisam nav žurka. Tagad uzliec brilles un paskaties vēlreiz.
Netenjels rīkojās, kā pavēlēts. Brilles uzgūlās uz deguna aukstas un smagas. Viņš lūkojās cauri miglainajiem kristāla stikliem, mēģinādams koncentrēties. Kad viņa redzeslokā nonāca pudele, zēns noelsās. Žurka tur vairs nebija redzama. Tās vietā pudelē peldēja mazs, sarkanmelns radījums ar porainu seju, vaboles spārniem un ermoņikām līdzīgu vēderu. Radībiņas plaši atvērtajās acīs spīgoja dusmas. Netenjels noņēma brilles un palūkojās vēlreiz. Tagad šķidrumā atkal peldēja tā pati žurka.
- Oho, viņš nočukstēja.
Meistars piekrītoši pamāja. Tas bija Purpursārtais nemiera gars, noķerts un iebalzamēts Linkolna Medicīnas institūtā. Viens no zemākajiem velnēniem, bet spēj izplatīt šausmīgas sērgas. Spēj radīt ilūziju, pieņemot žurkas veidolu, bet tikai materiālajā līmenī. Citos līmeņos skatienam atklājas tā patiesā būtība.
- Vai tas ir pagalam, ser? Netenjels vaicāja.
- Hmm? Pagalam? Nu, man liekas, ka jā. Ja tā nav, viņš noteikti ir ļoti nikns. Galu galā nabags sabijis šajā pudelē jau piecdesmit gadus es to mantoju no sava meistara.
Viņš nolika pudeli atpakaļ plauktā. Tagad tu redzi, viņš atkal pievērsās māceklim, pat zemākā līmeņa dēmoni ir ļauni, bīstami un grūti notverami. Tu ne uz mirkli nedrīksti aizmirst par piesardzību! Un tagad paskaties uz šo.
Pabīdījis malā degļa lampu, skolotājs izvilka ārā taisnstūrveida stikla kastīti, kurai, šķiet, nebija vāka. Kastītē lidinājās sešas mazas būtnes, nemitīgi atsitoties pret sava cietuma malām. No lielāka attāluma šīs būtnes atgādināja kukaiņus, bet, kad Netenjels pieliecās, lai apskatītu tuvāk, viņš atklāja, ka šīm būtnēm ir daudz vairāk kāju nekā kukaiņiem.
- Šie miti, sacīja meistars, ir viszemākā dēmonu pasuga. Tiem piemīt tikai kripata veselā saprāta. Tev pat nav vajadzīgas brilles, lai redzētu to patieso izskatu. Pamanīji tās oranžās svītras zem astes? Šie miti dzeļ daudz sāpīgāk nekā bites vai lapsenes. Lieliski noder, lai kādu sodītu vai nu kaitinošu sāncensi, vai… nepaklausīgu skolēnu.
Netenjels vēroja, kā niknie miti triecas ar pieri stikla kastītes sienās. Viņš enerģiski pamāja ar galvu. Jā, ser.
- Negantnieki, Krūmložņas kungs noteica un nolika kastīti atpakaļ plauktā. Bet tev jāzina tikai pareizie vārdi, un viņi pakļausies tavai pavēlei. Šādā veidā viņi demonstrē mūsu mākslas pamatus. Mūsu rokās ir bīstami ieroči, kurus jāprot kontrolēt. Un tagad tev jāapgūst zināšanas, kā pasargāt sevi no viņiem.
Netenjels drīz vien saprata, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, pirms viņš drīkstēs izmantot kādu no meistara pieminētajiem ieročiem. Viņš mācījās pie Krūmložņas kunga divreiz nedēļā un mēnešiem ilgi nedarīja neko citu kā vien pierakstīja. Jaunajam burvim bija jāapgūst pentaklu zīmēšanas pamatprincipi un rūnu zinības. Zēns mācījās attīrīšanās rituālus, kas burvjiem jāizpilda pirms dēmonu izsaukšanas. Pēc tam bija jāliek lietā piesta un jāsaberž pulverī dažādi kaltēti augi, no kuriem varēja pagatavot vīraku, kas pamudināja ierasties vēlamos dēmonus vai atbaidīja nevēlamos. Viņš grieza sveces dažādos garumos un sašķiroja tās vēl pēc citiem parametriem. Un ne reizi meistars neizsauca nevienu dēmonu.
Neredzēdams šajās mācībās nekādu virzību uz mērķi, Netenjels remdēja savu ziņkāri, lasīdams grāmatas. Pārsela kungs bija pārsteigts par viņa milzīgajām zināšanu alkām. Arī Lutiēnas jaunkundzes zīmēšanas stundās viņš strādāja ļoti centīgi un pēc tam izmantoja iegūtās prasmes, zīmēdams pentaklus meistara kaulainās acs uzraudzībā. Un visu šo laiku īpašās brilles stāvēja darbistabas plauktā un pārklājās ar putekļiem.
Lutiēnas jaunkundze bija vienīgā, kam viņš uzticēja savu vilšanos.
- Pacietību, viņa sacīja. Pacietība ir augstākais tikums. Ja kaut ko sasteigsi, tev draud neizdošanās. Un neizdošanās ir sāpīga. Tev jāatceras, ka pats svarīgākais ir atslābināties un koncentrēties uzdotajam. Un tagad tev vēlreiz būs jāuzskicē šis zīmējums, tikai šoreiz ar aizsietām acīm.
Tikai pēc sešiem mēnešiem Netenjels pirmo reizi novēroja dēmona Izsaukšanu. Bet, zēnam par aizkaitinājumu, meistars neļāva viņam piedalīties. Meistars pats uzzīmēja abus pentaklus sev galveno un otru, mazāko, Netenjelam. Zēnam pat netika atļauts aizdegt sveces un vissliktākais uzlikt brilles.
- Kā tad es kaut ko redzēšu? viņš vaicāja, būdams saērcināts un izrādīdams to. Taču meistara stingrais skatiens viņu tūlīt apklusināja.
Dēmona izsaukšana izvērtās par lielu vilšanos. Pēc Izsaukšanas vārdiem Netenjels sev par lielu prieku atzina, ka saprot lielāko daļu teiktā, šķietami nenotika nekas. Istabai cauri izšāvās viegla vēja pūsmiņa; citādi viss bija mierīgi. Tukšais pentakls tā arī palika tukšs. Turpat stāvēja meistars, aizvēris acis, viņš izskatījās aizsnaudies. Netenjelam kļuva garlaicīgi. Kājas no ilgās stāvēšanas smeldza. Acīmredzot šis dēmons bija izlēmis neierasties. Pēkšņi zēns ar šausmām pamanīja, ka istabas stūrī bija apgāzušās pāris sveču un aizdedzinājušas papīrus. Viņš iekliedzās un jau gatavojās skriet uz notikuma vietu, bet tad…
- Paliec, kur esi!
Netenjela sirds apmeta kūleni. Viņš sastinga pussolī. Krūmložņas kunga acis bija atvērtas un lūkojās uz zēnu trakās dusmās. Pērkondimdošā balsī viņš izrunāja septiņus Atbrīvošanas vārdus. Uguns istabas stūrī tūlīt noplaka, un līdz ar to pazuda arī degošie papīri; sveces atkal stāvēja taisni un mierīgi dega. Netenjela sirds neprātīgi dauzījās.