- Kāpsi ārā no pentakla, ko? meistars nikni izsaucās. Es taču tev tiku teicis, ka daži dēmoni paliek neredzami. Viņi pārzina ilūzijas mākslu un zina tūkstošiem veidu, kā tevi kārdināt un izaicināt. Vēl viens solis, un tu pats būtu aizdedzies! Šovakar tev būs daudz laika to visu pārdomāt, jo tu dosies gulēt bez vakariņām!
Nākamās dēmonu izsaukšanas nebija tik satraucošas. Liekot lietā tikai visas piecas parastās maņas, Netenjels novēroja dažādus dēmonus. Daži parādījās dzīvnieku veidolā kā ņaudoši kaķi, suņi ar ieplestām acīm vai pamesti, klibi kāmīši, kurus tā vien gribējās paņemt rokās. Gar pentakla malām lēkāja mazi, piemīlīgi putniņi. Vienreiz no griestiem sāka gāzties ābeļziedu birums, piepildot istabu ar smagu, saldu smaržu, kas lika justies miegainam.
Viņš iemācījās stāties pretī visa veida kārdinājumiem. Daži neredzami gari uzpūta tādas smakas, ka bija riebumā jārīstās. Citi reibināja ar tādām smaržām, kādas lietoja Lutiēnas jaunkundze vai Martas kundze. Daži mēģināja iebiedēt ar skaņām ar šņākšanu, čukstēšanu un kliegšanu. Zēns dzirdēja dīvainas balsis lūdzoši kliedzot, vispirms spiedzoši augstu, tad tās kļuva arvien zemākas un beigās skanot kā bēru zvani. Bet Netenjels norobežojās no visām šīm lietām un nekad vairs nemēģināja tuvoties pentakla malai.
Tikai pēc gada Netenjelam garu izsaukšanas laikā bija atļauts uzlikt brilles. Tagad viņš varēja redzēt daudzus dēmonus to īstajā izskatā. Taču varenākie saglabāja ilūziju par savu izskatu arī pārējos līmeņos. Krūmložņas audzēknis visas šīs pārmaiņas un paralēlos līmeņus uztvēra mierīgi un pārliecinoši. Mācībās viņš progresēja un arvien labāk iemācījās savaldīties. Zēns kļuva spēcīgāks, dzīvespriecīgāks un bija pilns apņēmības kaut ko sasniegt. Visu brīvo laiku viņš veltīja, lasīdams vecus manuskriptus.
Skolotājs bija ļoti apmierināts ar sava audzēkņa sekmēm, un Netenjels, par spīti savai neapmierinātībai ar apmācības lēno gaitu, jutās iepriecināts par to, ko bija iemācījies. Viņu starpā valdīja ja ne tuvas, tomēr tādas attiecības, kas deva labumu abiem. Un tā varbūt būtu arī turpinājies, ja vasarā pirms Netenjela vienpadsmitās dzimšanas dienas neatgadītos kāds briesmīgs notikums.
Bartimajs
10
Beidzot pienāca rīts.
Austrumu pusē debesīs uzplaiksnīja pirmie saules stari. Pie Doklendas horizonta atmirdzēja gaismas oreols. Es uzgavilēju. Jau sen bija laiks…
Šī nakts bija mani nogurdinājusi un brīžiem pat pazemojusi. Biju slēpies, vilcinājies un bēdzis pa visu Londonu. Pret mani rupji bija izturējusies trīspadsmit gadus veca meitene. Biju slēpies atkritumu tvertnē. Un tagad, kronis visam, es tupēju uz Vestminsteras abatijas jumta, izliekoties par notekcauruli gargoilas formā. Kas varētu būt vēl sliktāk…
Uzlecošās saules stari atmirdzēja uz amuleta, kas bija apsiets ap manu ķērpjiem noaugušo kaklu. Tas uzmirdzēja spoži kā stikls. Pastiepu nagu, lai to paslēptu, ja nu gadījumā tuvumā būtu kāda vērojoša acs, bet vairs nebiju tik noraizējies kā naktī.
Biju palicis slēpjamies atkritumu tvertnē tumšajā alejā vairākas stundas pietiekami ilgi, lai atpūstos un mans kažoks piesūktos ar pūstošu dārzeņu smaku. Tad man ienāca prātā lieliskā doma ieņemt šo nekustīgo pozu uz abatijas jumta. [19] [1] Daudzi vareni burvji pēc savas nāves (un daži ari pirms nāves) deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā tika apbedīti Vestminsteras abatijā. Gandrīz katrs no viņiem kapā līdzi paņēma vienu spēcīgu maģisko priekšmetu. Tas bija saistīts ne tikai ar pašapzinīgu savas bagātības un varas apliecināšanu. Tā bija arī spītīga liegšana saviem mantiniekiem mantot šo spēcīgo maģisko priekšmetu un mantinieki neuzdrīkstējās paņemt šos priekšmetus no kapa, baidoties no mirušo atriebības.
Mani
sargāja ēkas maģisko ornamentu daudzveidība, kas maskēja amuleta signālu. No mana jaunā skatpunkta tālumā gan biju pamanījis pāris lidojošās lodes, bet neviena no tām nepienāca tuvāk. Beidzot nakts bija aizplūdusi un burvji bija noguruši. Izlūklodes nozuda. Uzausa gaisma.
Saulei lecot, es nepacietīgi gaidīju, kad mani izsauks. Zēns bija teicis, ka darīs to saullēktā, bet viņš droši vien gulēja kā sists, kā jau visi pusaudži.
Izmantoju šo laiku lietderīgi, lai sakārtotu domas. Bija pilnīgi skaidrs, ka puika bija antiņš un grēkāzis, kuru izmantoja pieaudzis burvis, kas šim bērnam kāroja uzvelt vainu par zādzību. To nebija grūti uzminēt šādā vecumā neviens bērns pats neuzdrošinātos mani izsaukt un likt man izpildīt tik lielu uzdevumu. Pieņemsim, ka nezināmais pieaugušais burvis gribēja izrēķināties ar Siržulauzēju un iegūt kontroli pār amuleta spēku. Ja tā, viņš pamatīgi riskēja. Ņemot vērā iespaidīgās medības, no kurām šonakt biju izvairījies, par šo zaudējumu bija nobažījušies vairāki spēcīgi burvji.
Pat viens pats Saimons Siržulauzējs bija grūti uzveicams pretinieks. Tas, ka viņš spēja paturēt savā dienestā (un savaldīt) abus gan Fakvarlu, gan Džaboru -, liecināja par viņa spēku. Nedotu ne pliku grasi par to burvi, kas uzdrošinājies ar viņu saķerties.
Un tad vēl tā meitene, kuras draugiem nekaitēja manas burvestības un kura spēja redzēt cauri manai ilūzijai. Bija pagājuši jau vairāki gadsimti, kopš pēdējo reizi biju sastapies ar šādu cilvēku, tāpēc man interesēja, ko viņa dara Londonā. Nebija skaidrs, vai šie cilvēki apzinās savus spēkus vai ne. Skuķis pat īsti nesaprata, kas tas par amuletu, vienīgi to, ka tas ir pietiekami vērts, lai to iegūtu sev. Viņa pilnīgi noteikti nebija ne Siržulauzēja, ne zēna sabiedrotā. Dīvaini… Es nespēju to visu salikt kopā.
Galu galā tā nebija mana problēma. Saullēkts apspīdēja abatijas jumtu. Atļāvos sakļaut spārnus un atpūsties.
Un tad es tiku izsaukts.
Šķita, ka simtiem tūkstošu āķu ieķeras manī. Mani vienlaikus rāva vairākos virzienos. Pārāk ilgi paliekot uz vietas, riskēju tikt saraustīts gabalos, turklāt šoreiz man nebija iemesla kavēties. Vēlējos atdot amuletu, lai tas vienreiz būtu nokārtots.
Ar šo cerību es padevos izsaukumam, pazudu nojumta…
…un atkal parādījos zēna istabā. Paskatījos visapkārt.
- Labi, kas tad tas?
- Es pavēlu tev, Bartimaj, atklāt, vai tu esi prasmīgi un pilnīgi izpildījis savu uzdevumu…
- Protams, esmu kā tad tu domā, kas tas ir dārglieta, vai? ar savu gargoilas nagu norādīju uz amuletu, kas karājās man kaklā. Tas šūpojās un mirgoja sveču gaismā. Samarkandas amulets. Tas piederēja Saimonam Siržulauzējam. Tagad tas ir tavs. Drīz tas atkal piederēs Saimonam Siržulauzējam. Ņem to un tiec galā ar sekām. Kas tev tas par pentaklu: kas tās par rūnām? Un šī vēl viena papildu līnija?
Puika izrieza krūtis. Tas ir Adelbranda pentakls. Ja es nezinātu labāk, es varētu zvērēt, ka viņš pasmīnēja, lai gan tik jauniem cilvēkiem šāda sejas saviebšana ir ļoti neraksturīga.
Adelbranda pentakls. Tas nozīmēja nepatikšanas. Kārtīgi apskatīju zvaigznes un apļa līnijas, meklēdams pārtraukumus vai caurumus. Tad pārbaudīju rūnas un ciparus.
- Aha! es ierēcos. Šo tu esi uzrakstījis nepareizi! Un tu zini, ko tas nozīmē, vai ne…? Uzmetu kūkumu kā kaķis, kas sagatavojies lēcienam.
Pusaudža sejā bālums mijās ar sārtumu, lūpa iedrebējās, šķita: acis tūlīt izlēks no dobumiem. Man jau likās, ka šis metīsies ārā no pentakla, tomēr viņš palika uz vietas, tādējādi mans plāns izgāzās. [20] [1] Ja burvis Izsaukšanas laikā pamet pentaklu, viņam vairs nav varas pār dēmonu. Cerēju, ka viņš tā izdarīs un tad varēšu aizbēgt. Tas pat ļautu man izkāpt no sava pentakla un kārtīgi viņam sadot.