Zēns steidzīgi pārlasīja uz grīdas uzrakstītās rūnas.
- Nodevīgais dēmon! Pentakls ir precīzs tas tevi notur uz vietas.
- Nu labi, es sameloju. Es atkal sarāvos, paslēpdams akmens spārnus aiz kupra. Vai tu gribi to amuletu vai ne?
- No-noliec to tajā traukā.
Starp abiem apļiem stāvēja mazs ziepju trauciņš. Ar zināmu atvieglojumu noņēmu no kakla amuletu un iemetu to traukā. Puika pieliecās tam tuvāk. Ar acs kaktiņu uzmanīgi viņu pētīju ja tikai viena kāja vai viens pirksts būtu ārpus apļa, es uzkluptu viņam ātrāk, nekā šis spētu noskaitīt lūgšanu.
Bet šitais bija pietiekami gudrs. No sava nobružātā mēteļa kabatas viņš izvilka kociņu. Koka galā bija striķis un pie tā piesiets āķis, kas aizdomīgi atgādināja saliektu saspraudi. Ar pāris mēģinājumiem zēnam izdevās aizķert trauciņa malu un ievilkt to savā aplī. Tad viņš pacēla amuletu, turēdams aiz ķēdes, un, to darot, saviebās.
- Fui, cik pretīgs!
- Tā nav mana vaina. Vaino Rozerhizas notekcaurules. Nē, labāk vaino pats sevi. Visu nakti pavadīju, mēģinādams izvairīties no vajātājiem. Tev paveicies, ka neesmu pilnībā iegremdējies tajos netīrumos.
- Tevi vajāja? Jaunais burvis izklausījās gandrīz aizrautīgs. Nepareizi, mazais, labāk pamēģini izklausīties nobijies.
- Puse Londonas dēmonu bija man uz pēdām, es noburkšķēju, izbolīdams savas akmens acis un paklabinādams knābi. Un nešaubies ne mirkli, puika, ka viņi ieradīsies šeit, acīm dusmās kvēlojot un alkstot atriebties, un tad viņi tevi pazudinās. Tu būsi bezpalīdzīgs, nespēdams aizstāvēties pret viņu varu. Tev ir tikai viena iespēja izlaid mani no šī pentakla, un es tev palīdzēšu izbēgt no viņu nagiem. [21] [1] Jā, bet pirms tam pats tevi saplosīšu gabalos.
- Vai tu domā, ka es esmu muļķis?
- Man nav jāatbild uz šo jautājumu atbilde ir tev rokās, un tā izskatās pēc amuleta. Nu, man vienalga. Esmu izpildījis savu uzdevumu, tas ir padarīts. Paliec sveiks! Mana ārējā forma sakustējās un sāka gaist. Ņirbošs tvaika stabs pacēlās no grīdas, it kā gatavotos mani aprīt un aizraut nebūtībā. Cerēju, ka Adelbranda pentakls mani neaizkavēs.
- Tu nedrīksti doties prom. Man tevim ir vēl viens uzdevums.
Vairāk nekā atjaunotā saistība mani aizkaitināja šis arhaisms. "Tevim", "Nodevīgais dēmons" nu taču! Tā neviens vairs nerunā, nu jau vismaz divsimt gadus ne. Varētu likties, ka šis knauķis visas savas prasmes apguvis no vecām grāmatām!
Bet, lai arī ar "tevim" vai bez tā, viņam tomēr bija taisnība. Parastie pentakli spēj saistīt tevi tikai vienam uzdevumam. Kad tu to izpildi, tu drīksti doties prom. Ja burvis vēlas tev uzdot vēl kādu darbiņu, viņam jāatkārto atkal visas Izsaukšanas rituāla muļķības vēlreiz. Bet Adelbranda pentakls bija izņēmums: papildu līnijas un maģiskās formulas bija kā divkārt slēgtas durvis un piespieda tevi palikt piecstūrī un gaidīt turpmākās pavēles. Tie bija ļoti nopietni buramvārdi, kas prasīja pieauguša cilvēka izturību un koncentrēšanās spējas, un tas deva man iespēju nākamajam uzbrukumam.
Ļāvu tvaika stabam aizplūst prom. Kur tad viņš ir?
Zēns bija aizrāvies, grozīdams bālajās rokās amuletu. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani. Kāds viņš?
- Priekšnieks, tavs meistars, eminence grise, spēks, kas stāv aiz tevis. Vīrs, kas tev ierosināja paveikt šo mazo zādzību, kas tev pateica priekšā, ko teikt un kā zīmēt pentaklu. Vīrs, kas joprojām paliks neskarts, kad Siržulauzēja džins mētās tavu sakropļoto ķermeni virs Londonas jumtiem. Viņš spēlē kādu spēlīti, par kuru tu neko nenojaut, izmantojot tavu nezināšanu un jaunības naivumu.
Tas viņu aizskāra. Zēns uzmeta lūpu.
- Nez ko viņš tev sastāstījis? Sāku runāt tēvišķīgā balsī: Labi, labi, mazais, tu esi pats labākais jaunais burvis, kādu man iznācis satikt pēdējā laikā! Saki man: vai tu nevēlētos izsaukt kādu spēcīgu džinu? Gribētu? Labi, nu tad darīsim tā! Mēs varētu, piemēram, izspēlēt joku ar kādu citu burvi teiksim, nozagt amuletu…
Zēns iesmējās. Negaidīti. Biju gaidījis niknuma vai panikas lēkmi. Bet nē, šis smējās!
Viņš vēlreiz pagrieza rokās amuletu, tad saritināja ķēdīti un ielika to atpakaļ traukā. Arī negaidīti. Izmantojot nūjiņu, atkal aizbīdīja trauciņu atpakaļ tā sākotnējā vietā.
- Ko tu dari?
- Atdodu to atpakaļ.
- Es to negribu!
- Pacel to!
Es negribēju ielaisties strīdiņā ar divpadsmitgadīgu puišeli, īpaši ar tādu, kurš spēja man pavēlēt, lai izpildu viņa gribu, tāpēc pastiepos ārpus sava apļa un paņēmu amuletu.
- Un ko tagad? Kad ieradīsies Saimons Siržulauzējs, es to neturēšu pie sevis. Atdošu to viņam un vēl zemu paklanīšos, un norādīšu uz aizkariem, aiz kuriem tu trīcēdams slēpsies.
- Pagaidi…
Viņš izvilka kaut ko spīdīgu no vienas ietilpīgā mēteļa iekškabatas. Vai pieminēju jau, ka šis mētelis bija viņam vismaz trīsreiz par lielu? Tas acīmredzot kādreiz bija piederējis ļoti nevīžīgam burvim, jo, lai gan krietni salāpīts, uz tā joprojām bija saskatāmi nepārprotami uguns un asiņu traipi, kā arī plēsīga zvēra nagu atstātās pēdas. Novēlēju visas šīs nelaimes arī knaukim.
Tagad viņš kreisajā rokā turēja disku no stikla un spodrināta misiņa. Pāris reižu pārlaida tam roku un sakoncentrējies sāka lūkoties atspīdošajā metālā. Velnēns, kas bija iesprostots diskā, pēc brīža atbildēja. Parādījās tumšs attēls, zēns to rūpīgi pētīja. Viņš bija pārāk tālu, lai arī es saskatītu attēlu, bet, kamēr mana saimnieka uzmanība bija novērsta, es nedaudz papētīju apkārtni.
Istaba… Gribēju atrast atslēgu viņa personībai. Iespējams, kādu viņam adresētu vēstuli vai uz mēteļa uzšūtu vārdu. Agrāk tas vienmēr bija izdevies. Es, protams, nemeklēju knēveļa īsto vārdu tas būtu par daudz prasīts -, bet iesākumam labi noderētu arī viņa oficiālais vārds. [22] [1] Visiem burvjiem ir divi vārdi oficiālais vārds un īstais, piedzimstot dotais vārds. īsto vārdu viņiem devuši vecāki, un, tā kā tas ir dabiski saistīts ar viņu būtību, šis vārds slēpj lielu spēku un arī vājumu. Burvji cenšas šo vārdu paturēt slepenībā, jo, ja to uzzina ienaidnieks, viņš vai viņa var iegūt varu pār burvi, tāpat kā burvis var izsaukt džinu tikai tad, ja zina viņa īsto vārdu. Tāpēc burvji ļoti rūpīgi slēpj savu īsto vārdu, aizstājot to ar oficiālo vārdu, kas viņiem dots, kad viņi sasniedz noteiktu gadu skaitu. Ir noderīgi zināt burvja oficiālo vārdu lai gan daudz, daudz labāk ir zināt īsto, slepeno.
Bet man nelaimējās. Pati personiskākā un noderīgākā istabas mēbele viņa galds bija rūpīgi apsegts ar biezu, melnu audumu. Skapis istabas stūrī bija aizvērts; tāpat arī skapītis ar atvilktnēm. Starp sveču kalniem bija nolikta vāze ar svaigiem ziediem jauks žests. To puika tur katrā ziņā nebija nolicis pats, tātad kādam viņš patika.
Jaunais burvis pavēcināja labo roku virs diska, un tā virsma atkal satumsa. Viņš to ielika kabatā un palūkojās uz mani. Ui, ui! Tūlīt būs.
Bartimaj, viņš iesāka. Pavēlu tev paņemt Samarkandas amuletu un paslēpt to burvja Artūra Krūmložņas mantu glabātavā, noliekot tā, lai to nevar pamanīt, un izdarīt to tik klusi, lai neviens ne cilvēks, ne gars nevienā no līmeņiem neredzētu tevi ne ienākam, ne izejam; pēc tam es tev pavēlu nekavējoties atgriezties pie manis, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles.