Zēnam jau seja metās zila, kad viņš beidza šo runu, jo pavēli visu bija izteicis vienā elpas vilcienā.**
[1] Tas ir ļoti ieteicams, ja ir darīšana ar tādām apķērīgām, gudrām būtnēm kā es. Bieži vien pauzi starp vārdiem var iztulkot kā punktu, kas vai nu maina pavēles jēgu, vai arī vienkārši pārvērš visu pavēli par birokrātisku muldēšanu. Ja mēs kaut ko varam iztulkot nepareizi sev par labu, esi drošs mēs tā arī izdarīsim.
Nikni palūkojos no savu akmens uzacu apakšas. Ļoti labi. Kur šis nelaimīgais burvis atrodas?
Mans pavēlnieks pasmaidīja. Lejasstāvā.
Lejasstāvā… tas nu gan bija pārsteidzoši!
- Iegāzīsi savu meistaru, ko? Nejauki…
- Es netaisos viņu iegāzt. Es tikai gribu, lai amulets ir drošībā, aiz visām tām aizsargsistēmām, kas vien viņam ir. Tur to neviens neatradīs. Sīkais apklusa. Bet ja nu tomēr…
- Tad aizdomas nekritīs uz tevi. Tipisks burvju triks. Tu mācies ātrāk nekā vairums bērnu.
- To neviens neatradīs.
- Tu tā domā? To mēs vēl redzēsim.
Es tomēr nevarēju te visu dienu uzkavēties sarunādamies. Ar burvestības palīdzību padarīju amuletu mazu un liku tam izskatīties pēc zirnekļa tīkla. Tad zirnekļa izskatā ielīdu tuvākajā grīdas dēļa šķirbā un atkal parādījos griestu plaisā apakšstāva istabā.
Biju nonācis tukšā vannasistabā. Durvis bija atvērtas. Es steidzos pa baltā apmetuma klātajiem griestiem tik ātri, cik manas astoņas kājas spēja mani nest. Un brīnījos par zēna nekaunību.
Iegāzt otru burvi tas nebija nekas neparasts. Tas piederēja pie lietas. [23] [1] Burvji ir visneiecietīgākā, greizsirdīgākā un divkosīgākā cilvēku grupa uz zemes, pat briesmīgāki par advokātiem un akadēmiķiem. Viņi dievina varu un vēlas to turēt savās rokās, un meklē iespējas ieriebt saviem sāncenšiem. Aptuveni rēķinot, apmēram astoņdesmit procentos dēmonu izsaukšanas gadījumu tiek dota pavēle nodarīt kaitējumu kādam citam burvim vai aizstāvēt burvi pret kāda cita nodarīto kaitējumu. Savukārt garupasaulē lielākā daļa ciņu ir bez personiskiem iemesliem, jo mēs jau necīnāmies, savas gribas vadīti. Piemēram, man patlaban nebija nekāda naida pret Fakvarlu; nu labi tie ir meli, man viņš riebās bet ne vairāk kā parasti. Galu galā, mūsu abpusējā nepatika bija sakņota daudzos gadu simtos, pat tūkstošos. Bet burvji ķildojās sava prieka pēc. Šajā sakarā mums būtu kaut kas jādara.
Bet iegāzt savu meistaru tas bija mazliet neparasti,
turklāt vēl ņemot vērā, ka šādu nejaucību pastrādā divpadsmitgadīgs knēvelis. Pieaugušie burvji ķildojās smieklīgi regulāri, bet nejau tik agrā jaunībā, kad viņi vēl tikai apgūst visus burvju mākslas noteikumus un likumus.
Kā es zināju, ka burvis, uz kura darbistabu dodos, ir zēna meistars? Nu, ja vien vecie paradumi nebija atmesti un mācekļi netika sūtīti uz internātskolām apgūt burvju mācības (kas gan bija maz ticams), tad cita izskaidrojuma vienkārši nebija. Burvji turēja savus amata noslēpumus cieši savās noslēgtajās, sīkajās sirsniņās, krājot burvestību doto spēku gluži kā sīkstuļi zeltu, un ar vislielāko piesardzību savas zināšanas nodeva tālāk. Kopš burvju viduslaikiem mācekļi vienmēr bija dzīvojuši savu meistaru mājās viens māceklis pie viena meistara un burvju māksla tika apgūta vislielākajā slepenībā. No zikurātiem līdz piramīdām, no svētajiem ozoliem līdz debesskrāpjiem, gadu tūkstošiem mainoties, šī kārtība nemainījās.
Tātad: lai paglābtu savu ādu, šis nepateicīgais bērns bija gatavs izsaukt spēcīga burvja dusmas pār sava nevainīgā meistara galvu. Iespaidīgi. Lai gan viņš droši vien bija uz vienu roku ar kādu no pieaugušajiem acīmredzot sava meistara ienaidniekiem -, tas tomēr bija apbrīnojami gudrs plāns, īpaši tik jaunam cilvēkam.
Iztipināju ārā no vannasistabas uz savām astoņām kājām. Un tur es ieraudzīju meistaru.
Nekad nebiju dzirdējis par šo burvi Artūru Krūmložņu. Tāpēc iedomājos, ka viņš ir kāds sīks burvītis, triku meistars, kurš nekad nav uzdrošinājies traucēt augstākās garu pasaules būtnes tādas kā mani. Kad viņš pagāja man garām un iegāja vannasistabā (tātad biju iznācis no tās pēdējā brīdī), ierindoju šo cilvēku pie burvju pasaules viduvējībām. To apliecināja ari viņa izskats, kurā bija viss, kas parastam cilvēkam liktos burvim piederīgs, gari, pinkaini mati pelnu krāsā, gara, gaiša bārda, kas bija pastiepta uz priekšu gluži kā kuģa priekšgals, un biezas, nokarenas uzacis. [24] [1] Burvji, kuriem ir mazākas spējas, pieliek lielas pūles, lai izskatītos tieši tā. Bet patiešām vareni burvji uzjautrinās, izskatīdamies pēc grāmatvežiem. Varēju iztēloties viņu traucamies pa Londonu melnā velveta uzvalkā, matiem plīvojot. Viņam noteikti bija apzeltīts spieķis un varbūt pat švītīgs apmetnis. Jā, tad viņš noteikti izskatījās ļoti iespaidīgi. Bet ne pašlaik, kad kātoja uz vannasistabu, kāpjot virsū uz pārāk garajām pidžamas starām un nesdams padusē salocītu avīzi.
- Marta! Krūmložņa uzsauca, pirms bija aizvēris vannasistabas durvis.
No guļamistabas iznāca maza, apaļīga sieviete. Par laimi, viņa bija kārtīgi saģērbusies. Jā, dārgais?
- Man likās, tu teici, ka tā sieviete vakar visu uzkopa?
- Jā, tā arī bija. Kāpēc vaicā?
- Jo gaitenī pie griestiem stiepjas netīrs zirnekļa tīkls un tajā karājas atbaidošs zirneklis. Pretīgi. To mājkalpotāju vajadzētu atlaist.
- Jā, jā, es redzu. Cik nejauki! Neuztraucies, es ar viņu parunāšu. Un tūlīt pat atnākšu ar putekļu lupatu, lai to zirnekļa tīklu aizvāktu.
Dižais burvis kaut ko noburkšķēja un aizvēra vannasistabas durvis. Sieviete samierinoši pašūpoja galvu un, dungodama jautru dziesmiņu, kāpa lejup. "Atbaidošais" zirneklis ar divām no savām kājām parādīja nepieklājīgu žestu uz vannasistabas durvju pusi un aizrāpoja pa griestiem, stiepdams aiz sevis zirnekļa tīklu.
Pagāja pāris minūtes, līdz nokļuvu pie ieejas darbistabā, kas atradās vēl stāvu zemāk. Un te apstājos. Durvis bija aizsargātas pret nevēlamiem ienācējiem ar burvestību, kas izskatījās pēc piecstaru zvaigznes. Tas nebija nekas sarežģīts. Zvaigzne izskatījās kā uzzīmēta ar sarkanu krāsu; bet, ja kāds neuzmanīgais atvērtu durvis, lamatas tiktu iedarbinātas un sarkanā krāsa pārvērstos savā īstajā formā par uguns mēlēm.
Zinu, zinu, izklausās vienreizēji, bet patiesībā tas tāds nieks vien ir. Varbūt nobiedētu ziņkārīgu mājkalpotāju, bet ne jau Bartimaju. Pacēlu savu aizsargvairogu, un, pieskāries durvīm ar vienu kāju, tūlīt pat atlēcu metru nostāk.
Sarkano līniju iekšpusē parādījās mazas, oranžas svītriņas. Pēc brīža tās izplūda pa visu zvaigznes formu gluži kā lava. Tad no tās augšējā stara izlauzās uguns liesma, atsitās pret griestiem un krita tieši man virsū.
Jau sagatavoju aizsargvairogu triecienam, bet tāds nemaz nesekoja. Liesma patraucās man garām un trāpīja zirnekļa tīklam, kuru vilku aiz sevis. Un zirnekļa tīkls to uzsūca, gluži kā sulu pa salmiņu. Un tas bija viss. Uguns bija pazudusi. Tā pazuda zirnekļa tīklā, kas palika tikpat auksts kā iepriekš.
Izbrīnīts palūkojos visapkārt. Darbistabas durvīs bija iededzināta melna zvaigzne, kas palēnām atkal sāka sārtoties atguva burvestību pret nākamo miera traucētāju.
Un tad es sapratu, kas bija noticis. Nu protams! Amulets bija izdarījis tieši to, ko amuleti parasti dara, pasargājis tā valkātāju. [25] [1] Amuleti ir maģiski priekšmeti, kas tevi aizsargā, atvaira ļauno. Tie ir pasīvi, un, lai gan spēj uzsūkt vai atvairīt bīstamas burvestības, tomēr īpašnieks to spēku nevar kontrolēt. Tā tie atšķiras no talismaniem, kam piemīt aktīvs maģisks spēks, kuru var izmantot talismana īpašnieks. Piemēram, pakavs ir (primitīvs) amulets; septiņjūdžu zābaki ir talismans. Jauki. Tas bija ticis galā ar šo burvestību bez mazākajām grūtībām. Man tas patika. Es noņēmu aizsargvairogu un palīdu zem Krūmložņas darbistabas durvīm.