Otrpus durvīm vairs neatradu nekādas lamatas nevienā no līmeņiem tas tikai liecināja par to, ka šis nebija augstākā līmeņa burvis. (Atminējos sarežģīto aizsardzību tīklu ap Saimona Siržulauzēja māju, kur tik viegli biju ielavījies. Ja zēns domāja, ka amulets pie viņa meistara būs drošībā, viņam būs jāpadomā vēlreiz.) Istaba kopumā bija tīra, ja neskaita putekļus plauktos, un tajā atradās viens aizslēgts skapis, kurā droši vien glabājās burvja dārgumi. Ierāpos skapī pa atslēgas caurumu, velkot zirnekļa tīklu aiz sevis.
Iekšā nedaudz izgaismoju telpu. Uz trim stikla plauktiem ar lielu rūpību bija sakārtoti nožēlojami burvju pasaules nieciņi. Dažiem no tiem, piemēram, somiņai ar slepeno kabatu, kas lika pazust monētām, vispār nepiemita maģiskas spējas. Tas lika man atzīt, ka, vērtējot šo burvi pat kā viduvējību, biju pārsteidzies. Man pat sametās žēl vecā nejēgas. Viņa paša dēļ cerēju, ka Saimons Siržulauzējs nekad neiedomāsies meklēt šeit savu īpašumu.
Skapja dziļumā bija putna totēms no Javas salas, tā spalvas un knābis bija pelēki no putekļiem. Acīmredzot Krūmložņa tam nekad nebija pieskāries. Ievilku zirnekļa tīklu starp somiņu un zaķa kāju un paslēpu aiz totēma. Labi. Šeit to neviens neatradīs, ja vien ļoti centīgi nemeklēs. Beidzot es noņēmu amuletam burvestību, atgriežot to iepriekšējā izmērā un formā.
Līdz ar to mans darbs bija paveikts. Bija atlicis tikai atgriezties pie zēna. Es izlīdu no skapja un, izgājis no darbistabas, devos atpakaļ uz augšstāvu.
Un tad sākās pats aizraujošākais.
Kāpu augšup uz bēniņiem, protams, izmantojot netīros griestus virs kāpnēm, kad zēns pēkšņi nāca man pretī. Viņam sekoja burvja sieva, un mans pavēlnieks izskatījās pagalam nelaimīgs. Tātad viņš bija izsaukts no savas istabas.
Tas lika man sasparoties. Šī situācija nenāca zēnam par labu, un arī viņš to saprata, cik varēja nojaust no sejas izteiksmes. Jaunais burvis zināja, ka esmu brīvībā kaut kur pavisam netālu. Viņš zināja, ka atgriezīšos, jo mans uzdevums bija "nekavējoties atgriezties pie viņa, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles". Puika zināja, ka patlaban varu viņam sekot, klausoties un novērojot, uzzinot arvien vairāk par viņu, un ka viņš tur neko nevar līdzēt, kamēr nav atgriezies atpakaļ savā istabā un nostājies pentakla vidū.
īsāk sakot, mans pavēlnieks bija zaudējis kontroli pār situāciju, un tas ir visbīstamākais, kas ar burvi var notikt.
Strauji pagriezos un sekoju viņiem. Izpildot savu uzdevumu, paliku kluss un nemanāms, bet neatpaliku ne uz mirkli.
Sieviete veda zēnu uz pirmo stāvu. Viņš jau ir tur, mīļais, viņa sacīja.
Labi, sīkais nomurmināja. Viņa balss bija maiga un pakļāvīga, un kā man patika to dzirdēt!
Viņi iegāja telpā vispirms sieviete, tad zēns. Durvis aizvērās tik ātri, ka man nācās mest pāris tīmekļu, lai paspētu iespraukties durvju spraugā, pirms tās aizvērās. Tas bija lielisks triks žēl, ka neviens to neredzēja. Bet nekā! Es biju kluss un nemanāms.
Mēs bijām nokļuvuši padrūmā ēdamistabā. Artūrs Krūmložņa viens pats sēdēja tumša, nopulēta galda galā, un viņam pa rokai bija nolikta krūzīte un apakštasīte, un sudraba kafijas kanna. Viņš joprojām bija aizņemts, jo lasīja avīzi, kas bija nolikta priekšā uz galda. Kad ienāca sieviete un zēns, viņš paņēma laikrakstu, atlocīja, ar skaļu švīkstu pāršķīra lapu un atkal salocīja avīzi. Burvis nepacēla acis.
Dāma pietipināja pie galda. Artūr, Netenjels ir šeit, viņa sacīja.
Zirneklis bija iekārtojies tumšā stūrī virs durvīm. Dzirdot šos vārdus, tas palika nekustīgi sēžam, kā jau zirnekļi mēdz darīt, bet iekšēji sajūsmā trīcēja.
Netenjels! Labi. Tas bija sākums.
Ar prieku vēroju, kā zēns saviebjas, izdzirdot savu vārdu. Viņa acis šaudījās pa labi un pa kreisi, meklējot, vai neesmu šeit ielavījies.
Burvis nekā neizrādīja, ka būtu dzirdējis sievas vārdus, un turpināja gremdēties rīta avīzē. Viņa kundze sāka kārtot diezgan nožēlojamos sausos ziedus uz kamīna malas. Tagad es sapratu, kas bija nolicis zēna istabā puķu vāzi. Sausās puķes vīram, svaigi ziedi māceklim tas izskatījās interesanti.
Krūmložņa atkal atlocīja, pāršķīra un salocīja avīzi un turpināja lasīt. Zēns klusi stāvēja un gaidīja. Tagad, kad biju ārpus pentakla un tādējādi nebiju pakļauts tiešai viņa kontrolei, es varēju viņu novērtēt daudz bezkaislīgāk. Viņš bija novilcis mēteli un tērpies tikai pelēkās biksēs un džemperī. Jaunā burvja mati bija samitrināti un atglausti atpakaļ, zem rokas atradās papīru sainis. Pats cieņas un godbijības iemiesojums.
Viņam nebija nekādu īpašu pazīmju ne dzimumzīmes, ne rētas, ne citu īpatnību. Puikas mati bija tumši un taisni, seja pastiepta uz priekšu. Āda ļoti bāla. Paviršam vērotājam viņš varētu šķist pavisam neievērojams. Bet mans gudrais un nenovīdīgais skatiens pamanīja arī ko citu: zēna vērīgās acis; pirkstus, kas nepacietīgi bungoja pa papīru ķīpu; smalko seju, kas spēja pieņemt tādu izteiksmi, kādu no viņa gaidīja. Tieši tobrīd audzēknim bija padevīga, bet vērīga sejas izteiksme, kam vajadzēja glaimot vecajam vīram. Tomēr acis nemitīgi klīda pa istabu, meklējot mani.
Negribēju bērnam likt ilgāk mocīties. Kad viņš skatījās manā virzienā, es pāris reižu pagriezos, pakustināju dažas kājas, priecīgi pagorīju vēderu. Puika tūlīt pat mani pamanīja, kļuva vēl bālāks nekā pirms tam un iekoda lūpā. Bet viņš nevarēja neko darīt, nenododams sevi.
Manas jautrās dejas vidū Krūmložņa pēkšņi nikni norūcās un uzsita ar plaukstu pa galdu. Paskaties tikai, Marta! viņš sacīja. Mierdaris atkal sacerējis vienu no tiem saviem austrumu stila gabaliem. Arābijas gulbji… Vai tu kādreiz esi dzirdējusi tādas sentimentālas muļķības? Un tik un tā biļetes uz visām izrādēm ir izpārdotas jau līdz janvārim… Cilvēki ir dīvaini!
- Visas biļetes jau izpirktas? Ak, Artūr, es arī gribēju šo izrādi redzēt…
- Es citēju: "..luga, kurā jauka misionāru meitene no Cizikas iemīlas brūnādainā džinā.." tās ir ne tikai romantiskas, bet arī sasodīti bīstamas muļķības! Cilvēki tiek dezinformēti…
- Ak, Artūr…
- Tu esi redzējusi džinu, Marta. Vai tu jebkad esi manījusi džinu ar "melnām acīm, kas izkausē tavu sirdi"? Varbūt vienīgi izkausē tavu seju…
- Tev taisnība, Artūr.
- Bet Mierdaris jau zina labāk. Cik apkaunojoši! Es nudien kaut ko uzsāktu, ja viņš nebūtu tik tuvos draugos ar premjerministru.
- Jā, mīļais. Vai tu vēlies vēl kafiju?
- Nē. Premjerministram labāk vajadzētu palīdzēt manam Iekšlietu departamentam, nevis izniekot laiku, tiekoties ar rakstniekiem. Pagājušajā nedēļā vien četri zagļi, Marta, četri. Un nozagtas vērtīgas lietas. Es tev saku, viss iet uz leju. To pateicis, Krūmložņa ar vienu roku pacēla uz augšu ūsas, ar otru pielika pie mutes kafijas krūzi un skaļi iestrēba dzērienu. Marta, šī ir auksta. Uzsildi vēl kafiju, labi?
Sieva devās prom izpildīt uzdevumu. Tiklīdz viņa bija izgājusi, burvis nolika avīzi malā un beidzot pievērsās savam audzēknim.