Vecais vīrs nokāsējās. Tā. Tu esi klāt, vai ne?
Par spīti uztraukumam, zēna balss bija mierīga. Jā, ser. Jūs vēlējāt mani ataicināt.
- Tā gan. Es esmu runājis ar taviem skolotājiem, un, izņemot Sindras kungu, visiem par tevi ir labas atsauksmes. Viņš pacēla roku, lai apklusinātu zēnu, kurš jau gribēja izteikt pateicību. Tu nudien to neesi pelnījis pēc tā, ko izdarīji pagājušajā gadā. Tomēr, par spīti konkrētiem trūkumiem, uz kuriem vairākkārt esmu vērsis tavu uzmanību, pamatprincipu apguvē tu esi krietni progresējis. Tāpēc, burvis ieturēja izteiksmīgu pauzi, ir pienācis laiks tev pirmoreiz izsaukt dēmonu.
Pēdējo teikumu viņš izrunāja ļoti lēni, acīmredzot gribēdams iedvest zēnā bijību. Bet Netenjela (kā es tagad zināju viņu saukt) domas bija kaut kur citur. Viņš domāja par zirnekli.
Zēna izklaidība nepaslīdēja garām Krūmložņam neievērota. Viņš stingri pabungāja pa galdu, lai pievērstu sava audzēkņa uzmanību.
- Klausies, ko es saku, puika! viņš sacīja. Ja tu šitā uztraucies, jau domājot vien par garu Izsaukšanu, tu nekad nekļūsi par burvi. Labi sagatavots burvis nebaidās ne no kā. Saprati?
Māceklis piespieda sevi koncentrēties un pievērst uzmanību meistaram. Jā, ser. Protams, ser.
- Turklāt es būšu kopā ar tevi visu Izsaukšanas laiku, blakus pentaklā. Man pie rokas būs dučiem aizsargājošu burvestību un daudz pulverveida rozmarīna. Mēs sāksim ar kādu jauku dēmoniņu, piemēram, smilšu krupja velnēnu. [26] [1] smilšu krupja velnēns neinteresants radījums, kas izskatās un uzvedas gandrīz kā parasts krupis. Ja viss izdosies, turpināsim ar kurmēnu. [27] [1] Kurmēns vēl garlaicīgāks radījums par smilšu krupja velnēnu, ja vien tas ir iespējams.Secināju, ka šis burvis ir ļoti neapķērīgs, ja vēl nebija pamanījis nicinājuma liesmiņu puišeļa acīs. Bet vecais vīrs dzirdēja tikai Netenjela pazemīgo balsi. Jā, ser. Es ļoti gaidu šo mirkli.
- Lieliski. Vai tev jau ir kontaktlēcas?
- Jā, ser. Saņēmu tās pagājušajā nedēļā.
- Labi. Tad mums vēl jānokārto tikai viens…
- Vai gadījumā pie durvīm kāds neklauvēja, ser?
- Nepārtrauc mani, puika! Kā tu uzdrīksties! Mums jānokārto vēl kaut kas, ko varu novilcināt, ja tu neuzvedīsies pienācīgi: tas ir, mums tev jādod vārds, kādā tevi sauks ikdienā. Pievērsīsimies šim uzdevumam pēcpusdienā. Pēc pusdienām ienāc bibliotēkā ar Loeiu's[28][1] Grāmatu izdevniecība Vācijā. Tulk. piez. Vārdu almanahu, un mēs kopā izraudzīsimies tev vārdu.
- Jā, ser.
Zēna pleci bija nošļukuši, viņa balss tikko dzirdama. Viņam pat nevajadzēja redzēt mani līksmojam savā tīklā, lai zinātu, ka esmu visu sapratis.
Netenjels nebija viņa oficiālais vārds. Tas bija vārds, ko zēnam bija devuši vecāki. Šis muļķis bija mani izsaucis, vēl nesaņēmis savu oficiālo vārdu. Un tagad es zināju viņa īsto vārdu! Krūmložņa atgāzās savā krēslā. Ko tu gaidi, puika? Nav laika slaistīties līdz pusdienām tev vēl daudz kas jāiemācās. Vari iet.
Jā, ser. Paldies.
Zēns apātiski vilkās uz durvīm. Priecīgi klabinot apakšžokli, es viņam sekoju, atmuguriski apmetot astoņkārtīgu kūleni.
Viņš tagad bija manās rokās. Mēs bijām gandrīz vienlīdzīgi. Puika zināja manu vārdu, es viņējo. Viņam bija sešu gadu pieredze, man piectūkstoš desmit. Te kaut ko varēja iesākt.
Pavadīju viņu augšup pa kāpnēm. Viņš tūļājās, lēni velkot kājas.
Pasteidzies taču! Dodies atpakaļ uz savu pentaklu. Es steidzos pa priekšu, mani sajūsmināja gaidāmā sacensība ar zēnu.
Vēl tikai astoņi pakāpieni.
Netenjels
12
Kādā vasaras dienā, kad Netenjelam bija desmit gadu, viņš kopā ar skolotāju apsēdās uz akmens sola dārzā, mēģinādams uzskicēt aiz sētas augošo kastaņkoku. Saule karsēja sarkanos ķieģeļus. Pa sētas malu pastaigājās pelēkbalts kaķis, ritmiski šūpodams asti no vienas puses uz otru. Koka lapas sašūpoja viegla vēsma, tā atnesa sev līdzi maigo rododendru ziedu smaržu. Sūnas uz statujas mirdzēja zeltainajā saules gaismā. Zumēja kukaini.
Todien viss mainījās.
- Pacietību, Netenjel.
- Jūs to atkārtojat visu laiku, Lutiēnas jaunkundz.
- Un atkārtošu vēlreiz, nav nekādu šaubu. Tu esi pārāk nemierīgs. Tā ir tava lielākā nelaime.
Netenjels saniknots ieskicēja koka ēnojumu.
- Bet tas ir tik kaitinoši! viņš iesaucās. Meistars man nekad neļauj neko pamēģināt! Es drīkstu tikai iedegt sveces, kūpināt vīraku un vēl pāris lietu, ko es spētu izdarīt pat miegā, stāvot uz galvas! Man pat neļauj runāt ar gariem.
- Arī tas ir pareizi, Lutiēnas jaunkundze stingri teica. Atceries, ka ēnojumam jābūt maigam. Nekādu stingru līniju.
- Tas ir smieklīgi, Netenjels neatkāpās. Viņš neaptver, ko es spēju izdarīt. Esmu izlasījis visas grāmatas, es…
- Visas grāmatas?
- Visas tās, kas atrodas mazajā grāmatplauktā, un viņš teica, ka man tās jāizlasa tikai līdz divpadsmit gadu vecumam. Man vēl nav pat vienpadsmit, Lutiēnas jaunkundzi Esmu jau apguvis Virziena un Pakļaušanas vārdus vai vismaz lielāko to daļu; es varētu dot džinam pavēli, ja meistars man kādu no viņiem izsauktu. Bet viņš pat neļauj pamēģināt!
- Nevaru pateikt, kas ir nepievilcīgāka tava lielīšanās vai tavs sapīkums, Netenjel. Tev jābeidz raizēties par to, kā tev nav, un jāpriecājas par to, kas tev ir patlaban. Piemēram, šis dārzs. Es ļoti priecājos, ka šodien varējām noturēt stundu dārzā.
- Es vienmēr nāku šurp, kad vien iespējams. Te man raisās domas.
- Tam es ticu. Te ir tik mierīgi un savrupi… Tādas vietas kā šī Londonā nav daudz, tāpēc jūties pateicīgs, ka tu te dzīvo!
- Turklāt man ir jauka sabiedrība, Netenjels sacīja, norādot uz skulptūru. Man viņš patīk, lai gan es nezinu, kas viņš tāds ir.
- Viņš? Lutiēnas jaunkundze pacēla acis no skiču albuma, bet turpināja zīmēt. Ā, es zinu. Viņa vārds ir Gledstons.
- Kā, lūdzu?
- Gledstons. Tu taču zini. Vai tad Pārsela kungs nav tev mācījis jaunāko laiku vēsturi?
- Esmu apguvis mūsdienu politiskās zinības…
- Tas ir pārāk vēls laika periods. Gledstons ir miris jau vairāk nekā pirms simts gadiem. Sava laikmeta varonis. Viņam par godu tika izkaltas tūkstošiem statuju un izvietotas pa visu valsti. Un tas bija taisnīgi. Arī tu Gledstonam vari būt pateicīgs.
Netenjels bija samulsis. Kāpēc?
- Viņš bija pats varenākais burvis, kas jebkad kļuvis par premjerministru. Viktorijas laikā viņš trīsdesmit gadus bija savā amatā un pakļāva valdībai visus savstarpēji naidīgos burvju grupējumus. Tu noteikti esi dzirdējis par viņa dueli ar brīnumdari Dizraeli no Vestminsteras. Nē? Tev vajadzētu aiziet turp un paskatīties. Tur joprojām redzamas deguma pēdas. Gledstons bija slavens ar savu neizsīkstošo enerģiju un neaizstājamo izlēmību izšķirīgos brīžos. Viņš nekad nepadevās, arī tad ne, kad izskatījās pavisam ļauni.
- Oho! Netenjels pavērās uz skulptūrā attēlotā burvja bargo seju, kas lūkojās uz viņu zem sūnu pārsega. Akmens roka bija satvērusi zibens bultu viegli, bet pārliecinoši, gatava mest.
- Kāpēc viņi duelējās, Lutiēnas jaunkundz?
- Man šķiet, Dizraels bija nepieklājīgi izteicies par kādu no Gledstona draudzenēm. Tā bija liela kļūda. Gledstons nekad neļāva nevienam aizskart savu godu, arī savu draugu godu ne. Viņš bija ļoti varens un spēja izaicināt ikvienu, kas viņam nodarīja ļaunu. Skolotāja nopūta ogles putekļus no sava zīmējuma un, pacēlusi to pret gaismu, kritiski nopētīja.