- Gledstons darīja vairāk nekā jebkurš cits, lai Londona kļūtu par maģiskajā pasaulē nozīmīgu vietu. Toreiz Prāga joprojām bija pati varenākā pilsēta pasaulē, bet tagad tās varenība sen zudusi; tā bija veca un pagrimusi, tās burvji klīda pa graustu rajoniem un nemitīgi ķildojās savā starpā. Gledstons izvirzīja jaunus ideālus, jaunas nākotnes ieceres. Iegūstot konkrētas varenas relikvijas, viņš piesaistīja Londonai daudzus spēcīgus ārzemju burvjus. Londona kļuva par nozīmīgu vietu. Tādu, kāda tā ir pašlaik. Vai nu tas ir uz labu, vai uz ļaunu… Bet, manuprāt, mums jābūt Gledstonam pateicīgiem.
Netenjels pavērās skolotājā ar neizpratnes pilnu skatienu. Kā jūs to domājāt uz labu vai uz ļaunu? Kas gan te var būt ļauns?
Lutiēnas jaunkundze saknieba lūpas. Pašreizējā sistēma ir ļoti labvēlīga burvjiem un tiem dažiem laimīgajiem, kas ir kopā ar viņiem. Bet ne tik labvēlīga visiem pārējiem. Un tagad paskatīsimies, kā tev veicies ar skicēšanu.
Skolotājas balss tonis izraisīja Netenjelā sašutumu. Atmiņā uzausa Pārsela kunga stundās dzirdētais. Par valdību tā nedrīkst izteikties, viņš sacīja. Bez burvjiem valsts būtu pavisam neaizsargāta! Ja pie varas nāktu vienkāršie cilvēki, tas novestu valsti pie sabrukuma. Burvji ziedo savu dzīvi, lai sargātu valsti. Tas jums jāatceras, Lutiēnas jaunkundz. Pat viņam pašam likās, ka balss skan pārāk pamācoši.
- Esmu pārliecināta, ka tad, kad būsi pieaudzis, tu nevilcināsies ziedoties valsts labā, Netenjel, skolotājas balss skanēja asāk nekā parasti. Bet tev jāzina, ka visas valstis nevada burvji un arī šīm valstīm klājas labi.
- Jūs zināt diezgan daudz…
- Vairāk, nekā pienāktos pazemīgai zīmēšanas skolotājai? Vai tavā balsī atskan pārsteigums?
-Jūs taču esat no vienkāršās tautas… viņš aprāvās un nosarka. Piedodiet, es tā nedomāju…
- Tieši tā, Lutiēnas jaunkundze viņu pārtrauca. Es esmu no vienkāršās tautas. Bet tev jāzina, ka burvji nav vienīgie, kam pieder zināšanas. Tā nepavisam nav. Turklāt zināšanas un prāta spējas nav viens un tas pats un kādā dienā tu to sapratīsi.
Brīdi abi nodevās zīmēšanai un nesarunājās. Kaķis, kas sēdēja uz mūra sētas, laiski pavēzēja ar ķepu turpat apkārt riņķojošās lapsenes virzienā. Beidzot Netenjels pārtrauca klusumu.
- Vai jūs negribējāt kļūt par burvi, Lutiēnas jaunkundz? viņš klusi vaicāja.
Skolotāja sausi iesmējās. Mani neizvēlējās, viņa atbildēja. Esmu tikai zīmēšanas skolotāja, bet man patīk mans darbs.
Zēns ierunājās vēlreiz. Ko jūs darāt, kad neesat šeit? Tas ir, kad nemācāt mani?
- Mācu citus skolēnus, protams. Ko tad tu domāji ka dodos mājās un mokos ar grūtsirdību? Krūmložņas kungs man nemaksā tik daudz, lai es varētu atļauties būt grūtsirdīga. Man jāstrādā.
- Ak tā… Netenjelam nekad nebija ienācis prātā, ka Lutiēnas jaunkundzei varētu būt vēl citi audzēkņi. Nez kāpēc šis atklājums lika viņam sajust dīvainu tukšumu pakrūtē.
Skolotāja to laikam sajuta; pēc neilga laiciņa viņa atkal ierunājās nu jau daudz maigākā balsī. Tomēr stundas, ko pasniedzu šajā mājā, man dod lielu gandarījumu, viņa teica. Varētu teikt, ka tās iekrāso manu darba nedēļu… Man patīk pavadīt laiku kopā ar tevi, lai gan tu esi ļoti nepacietīgs un domā, ka visu zini labāk. Tāpēc labāk pasmaidi un ļauj man palūkoties, kā tev veicies ar šo skici.
Nākamajos mirkļos, kas aizritēja, runājot par mākslu, skolotājas un skolēna saruna atgriezās parastajā mierīgajā gultnē. Bet pavisam drīz viņus pārtrauca negaidīta Martas kundzes ierašanās viņa bija pavisam aizelsusies un sasarkusi.
- Netenjel! viņa sauca. Ak redz, kur tu esi!
Lutiēnas jaunkundze un Netenjels godbijīgi piecēlās kājās. Es tevi visur izmeklējos, mīļais, Martas kundze teica, smagi elšot. Domāju, ka jūs esat klasē…
- Piedodiet, Krūmložņas kundze, Lutiēnas jaunkundze sacīja. Bija tik skaista diena…
- Ak, tas nekas. Ir jau labi. Tikai manam vīram nekavējoties vajadzīgs Netenjels. Artūram ir viesi, un viņš vēlas parādīt savu audzēkni.
- Redzi nu, Lutiēnas jaunkundze klusi sacīja, kad viņi visi steidzās atpakaļ uz māju. Krūmložņas kungs nemaz nevērtē tevi par zemu! Viņš noteikti ir ļoti lepns, ka var parādīt tevi saviem draugiem! Tavs meistars grib, lai tie redz, ko esi iemācījies.
Netenjels nedaudz pasmaidīja, bet neko neteica. Doma, ka tūlīt būs jātiekas ar vairākiem svešiem burvjiem, lika justies šķebīgi. Visu šo gadu laikā, ko zēns bija pavadījis šajā mājā, viņam nekad nebija atļauts satikt sava skolotāja kolēģus, kas te laiku pa laikam iegriezās. Skolniekam tad parasti bija jādodas uz savu guļamistabu vai arī jāmācās pie citiem skolotājiem augšstāvā. Šis bija jauns notikumu pavērsiens, lai gan diezgan draudīgs. Viņš iztēlojās istabu, kas piebāzta pilna ar gariem, vareniem vīriem, kuriem ir saraina bārda un plīvojošs apmetnis. Netenjelam saļodzījās ceļi.
- Viņi ir viesistabā, Martas kundze teica, kad visi trīs bija sasnieguši virtuvi. Paraudzīsimies, kā tu izskaties… Viņa notīrīja zīmuļa švīku no Netenjela pieres. Ļoti labi. Tad ej!
Smacīgā istaba patiešām bija pilna ar burvjiem to Netenjels bija iedomājies pareizi. Gaisā vēdīja tējas smarža un pieklājīgas sarunas. Bet, kad puisēns bija aizvēris durvis un izlocījies līdz vienīgajai brīvajai vietai pie ornamentiem rotāta skapīša, viņa priekšstats par dižo burvju sabiedrību jau bija saļodzījies.
Šie cilvēki nemaz neizskatījās tādi…
Nemanīja neviena apmetņa. Tikai pāris vīriešiem bija bārda, bet nevienam tik iespaidīga kā viņa meistaram. Lielākā daļa vīriešu valkāja pelēcīgus uzvalkus ar vēl pelēcīgāku kaklasaiti; tikai pāris kungu bija uzvilkuši gaišpelēku vesti vai ielikuši žaketes kabatā baltu mutautiņu. Un kājās visiem bija melnas kurpes. Netenjelam likās, ka viņš ir nokļuvis apbedīšanas biroja darbinieku sapulcē. Neviens no šiem vīriem ne spēkā, ne varenībā ne druskas nelīdzinājās Gledstonam. Daži no viesiem bija īsi, citi veci un salīkuši un vairāki diezgan tukli. Viņi nopietni sarunājās, dzerot tēju un graužot cepumus, un neviena balss neizcēlās vispārējās murmināšanas gaisotnē.
Netenjels jutās dziļi vīlies. Viņš sabāza rokas kabatās un dziļi nopūtās.
Viņa meistars spraucās cauri pūlim, paspiežot viesiem roku un aprauti iesmejoties ik reizi, ja kāds pateica kaut ko kaut mazliet smieklīgu. Pamanījis audzēkni, viņš pamāja, lai zēns pienāk tuvāk. Netenjels izspraucās starp tējas galdiņu un kāda burvja resno vēderu un tuvojās meistaram.
- Šis ir tas zēns, meistars piesmakušā balsī paziņoja, uzsitot Netenjelam pa plecu. Uz viņu palūkojās trīs vīri. Viens vecs, sirmiem matiem un ar krunkainu, sarkanam tomātam līdzīgu seju. Otrs bija resnvēderis ar ūdeņainām acīm, apmēram pusmūžā; viņa āda izskatījās auksta un mikla, gluži kā zivij. Trešajam visjaunākajam un arī visizskatīgākajam bija atpakaļ pieglausti mati, apaļas brilles un spoži balti zobi. Netenjels viņus klusējot uzlūkoja.
- Nekas dižs jau nav, teica tas ar ūdeņainajām acīm un nošņaukājās.
- Viņš diez ko ātri nemācās, meistars kā aizbildinādamies teica, joprojām plikšķinot Netenjelam pa plecu.
- Lēni mācās, vai ne? sacīja vecais burvis. Viņš runāja ar tādu akcentu, ka Netenjels tikko spēja saprast, ko viņš saka. Jā, daži zēni tādi ir. Tev jābūt neatlaidīgam.