Vilciens aizlīgojās prom tik lēni, it kā grasītos izlaist garu. Otrpus sliedēm balti vārti veda uz nebruģētu ceļu. Tam abās pusēs stiepās plaši lauki. Es sasparojos: bija tik patīkami beidzot izsprukt no pilsētas nežēlīgā tvēriena un atrasties starp kokiem un labības laukiem. [81] [1] Lai gan šos laukus bija izveidojuši un iekopuši cilvēki, tiem nepiemita nekādas maģiskas smakas. Burvji jau kopš neatminamiem laikiem ir bijuši caurcaurēm pilsētnieki: viņi zeļ un plaukst pilsētās, vairojoties gluži kā žurkas mēra laikā un skraidot pa biezi savītiem tenku un intrigu tīkliem kā resnvēderi zirnekļi. Tuvākās ārpilsētas burvju kopienas Ziemeļamerikas un Āzijas stepju šamaņi darbojas tik atšķirīgi, ka gandrīz nevar tikt saukti par burvjiem. Bet viņu laiks jau pagājis.
- Mēs dosimies uz priekšu pa šo ceļu, es sacīju. Muiža ir vismaz deviņas jūdzes tālu, tāpēc mēs varam pārāk neuzmanīties. Es… Kas tad nu?
Saimnieks izskatījās bāls un nemierīgs. Nekas. Tikai… Neesmu radis pie šāda… plašuma. Nespēju saskatīt nevienu māju.
- Tas ir labi. Ja nav māju, tad nav cilvēku. Nav burvju.
- Es jūtos dīvaini. Te ir tik kluss.
Izklausījās sakarīgi. Zēns nekad nebija bijis ārpus, pilsētas. Droši vien nekad arī nebija pastaigājies pa lielu parku. Šis tukšums viņu biedēja.
Es šķērsoju sliežu ceļu un atvēru vārtus. Aiz šiem kokiem ir ciemats, es teicu. Tur tu varēsi dabūt kaut ko ēdamu.
Tomēr pagāja zināms laiks, kamēr mans saimnieks pārstāja trīcēt un drebēt. It kā viņš baidītos, ka tukšie lauki un ziemāji uzbruks viņam kā ienaidnieki, un puika nepārtraukti grozīja galvu, cerēdams pamanīt šo uzbrukumu. Netenjels salēcās, sadzirdējis pat putna treļļus.
Es, gluži pretēji, šajā pirmajā ceļojuma pusē paliku pavisam mierīgs, turklāt tieši tāpēc, ka šie lauki šķita pavisam pamesti. Nekur tuvumā nemanīja nekādas maģiskas darbības vai parādības, ne uz zemes, ne debesīs.
Nokļuvuši ciematā, mēs izsirojām pa vientuļu pārtikas preču veikalu un paķērām nepieciešamās pārtikas rezerves, lai zēns varētu justies paēdis visu atlikušo dienu. Tas bija pavisam mazs ciematiņš, kur nedaudzas mājeles bija satupušas apkārt izpostītai baznīcai, tik mazs, ka te noteikti pastāvīgi nedzīvoja neviens burvis. Tie daži cilvēki, kurus mēs ceļā satikām, klīda apkārt pat bez velnēna saitītē. Mans saimnieks bija pavisam satriekts, to redzot.
- Vai tad viņi nesaprot, cik ievainojami ir? viņš šņāca, kad mēs pagājām garām pēdējai mājai. Viņiem nav nekādas aizsardzības. Viens burvju uzbrukums, un viņiem būs beigas.
- Iespējams, ka tas nav viņu svarīgāko lietu saraksta sākumā, es teicu. Viņiem ir citas rūpes: piemēram, izdzīvošana. Bet tev jau tas nav mācīts. [82] [1] Tiesa gan. Burvji ir īsti parazīti. Sabiedrībās, kur burvji ir valdošā klase, viņi dzīvo no citu pūliņiem. Tad, kad viņi zaudē varu un jāsāk pašiem pelnīt maizi, viņi parasti nokļūst pavisam nožēlojamā situācijā, rādot burvju trikus kroga pūlim un saņemot par to kapeikas.
- Ak tad ne? Netenjels vaicāja. Būt par burvi ir lielākais aicinājums. Mūsu prasmes un uzupurēšanās uztur valsti, un cilvēkiem būtu jābūt pateicīgiem, ka mēs esam.
- Pateicīgiem par tādiem burvjiem kā Siržulauzējs?
Puišelis saviebās, bet neatbildēja.
Ar briesmām pirmoreiz saskārāmies tikai pēcpusdienā. Pirms mans saimnieks paspēja kaut ko pamanīt, es metos viņam virsū un iegāzu šaurā grāvī blakus ceļam. Piespiedu viņu pie zemes nedaudz stiprāk, nekā bija nepieciešams.
Tādējādi knauķis sarijās pilnu muti dubļu. Kho tu dari?
- Klusē! Mums pāri lido gaisa patruļa. No ziemeļiem uz dienvidiem.
Viņš izspļāva zemi. Es neko neredzu.
- Piektajā un tālākajos plānos tie izskatās kā folioti. [83] [1] Lielākoties ar piecām acīm: divas uz galvas, pa vienai uz katra sāna un viena… nu, teiksim tā, viņam būtu grūti pielavīties no aizmugures, ja viņš būtu pieskāries ar plaukstām kāju pirkstiem.
- Tici man. Turpmāk mums būs jāpārvietojas uzmanīgāk.
Par strazdiem maskējušies sargi aizlidoja uz dienvidiem. Es uzmanīgi piecēlos kājās un palūkojos apkārt. Nedaudz tālāk izklaidus augoši koki iezīmēja meža sākumu. Tagad labāk novirzīsimies no ceļa, es teicu. Šeit tas ir pārāk atklāts. Tuvosimies mājai, tikai iestājoties naktij. Mēs ļoti piesardzīgi izlīdām pa caurumu dzīvžogā un, apgājuši apkārt tuvākajam laukam, paslēpāmies koku paēnā. Nevienā plānā nemanīja neko bīstamu.
Mežs bija izvēlēts ne bez iemesla; drīz vien bijām aizlavījušies līdz tā tālākajai malai, lai izpētītu priekšā atrodošos zemi. Tālāk atradās neliels zemes nogruvums un pavērās lielisks skats uz laukiem tie bija tikko uzarti un izskatījās sarkanbrūni.
Apmēram jūdzi nostāk lauki beidzās pie vecas ķieģeļu sienas, kura bija vēja un lietus ārdīta un vietām pussabrukusi. Šī siena un zema, tumša priežu audze aiz tās iezīmēja Hedlhemas muižas robežas. No priedēm augšup pacēlās sarkans aizsargkupols (redzams piektajā plānā). Kamēr es uz to lūkojos, tas pazuda; nedaudz vēlāk vēl viens kupols, šoreiz zilgans, materializējās sestajā plānā nedaudz tālāk.
Kokos bija paslēpusies augsta arka iespējams, tā bija parādes ieeja muižas zemēs. No šīs arkas uz ciemata pusi starp laukiem stiepās ceļš, taisns kā šķēps, līdz krustojās ar vēl vienu ceļu pie ozolu pudura, apmēram pusjūdzi tālāk no vietas, kur mēs stāvējām. Ceļš, pa kuru iepriekš bijām gājuši, ari veda uz šīm krustcelēm. Divi citi ceļi aizlocījās citos virzienos.
Saule vēl nebija pazudusi aiz kokiem, un mans saimnieks samiedza acis, vērdamies debesīs. Vai tas ir sargkareivis? Viņš norādīja uz celmu pusceļā uz krustcelēm. Uz tā kaut kas nekustīgi sēdēja: iespējams, melna figūra.
- Jā, es teicu. Un vēl viens tikko parādījās tā trīsstūrainā lauka malā.
- Re! Pirmais jau ir pazudis.
- Es jau tev teicu viņi laiku pa laikam materializējas. Vai tu redzi aizsargkupolu?
-Nē.
- Tavas lēcas nu gan ir nekam nederīgas.
Netenjels nolamājās. Ko tad tu gaidīji? Man nav tādas redzes kā tev, dēmon. Kur tas ir?
- Rupjības tev neko nelīdzēs. Es neteikšu.
- Nekļūsti smieklīgs! Man taču jāzina.
- Dēmons neko neteiks.
- Kur tas ir?
- Uzmanies, kad dauzi kāju pret zemi. Man šķiet, tu kaut kur esi iekāpis.
- Vienkārši pasaki man!
- Es jau vairākas reizes gribēju tev to pateikt. Man nepatīk, kad mani sauc par dēmonu. Skaidrs?
Natenjels dziļi ievilka elpu. Skaidrs.
- Tas tikai tā, lai tu zinātu.
- Labi.
- Es esmu džins.
- Jā, skaidrs. Kur ir tas kupols?
- Mežā. Tagad redzams sestajā plānā, bet drīz vien mainīs atrašanās vietu.
- Viņi ir papūlējušies, lai mums būtu grūti tikt iekšā.
- Nūja. Tam jau tie aizsardzības pasākumi ir domāti.
Saimnieka seja bija no bažām pelēka, bet joprojām stingra un
apņēmīga. Mūsu mērķis ir skaidrs. Vārti ar arku droši vien ir galvenā ieeja muižā un tur ir vienīgais caurums aizsargkupolos. Tur viņi pārbaudīs iebraucēju identitāti un caurlaides. Ja tiktu viņiem garām, mēs būtu iekšā.
- Tikai lai mūs notvertu un nogalinātu, es piemetināju. Urrā!
- Jautājums ir, viņš turpināja, kā mēs tiksim iekšā.