- Un bikses?
- Aizmirsti. Mums nav laika.
Mans saimnieks jau bija uzvilcis žaketi un stīvēja savā izspūrušajā galvā cepuri, kad abi sargkareivji piesteidzās blakus automašīnai. Abi palika viņpus dzīvžogam, novērojot mūs ar savām spīdošajām acīm.
- Atceries mēs it kā nespējam viņus saredzēt, es brīdināju. Skaties taisni uz priekšu.
- Es jau skatos. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma. Vai viņi nesaredzēs, kas tu esi patiesībā?
- Viņi nav pietiekami spēcīgi. Es izmisīgi cerēju, ka tā ir taisnība. Manuprāt, tie bija gūli, [86] [1] Gūli: zemāki džini, turklāt no riebīgo sugas, tiem patīk ēst cilvēkus. Tomēr prasmīgi (lai arī reizēm neapmierināti) sargi. Viņi spēj redzēt tikai piecos plānos. Un es izskatījos pēc Skvalla visos septiņos. bet mūsdienās jau nevar būt drošs. [87] [1] Ikviens cenšas izlikties labāks, nekā viņš ir. Miti cenšas būt moleri, moleri folioti, folioti džini. Daži džini pat mēģina pasludināt sevi par ifrītiem vai māridiem. Jebkurā gadījumā tas ir bezcerīgi. Nav iespējams pārvarēt savas būtības robežas. Bet tas netraucē daudzām būtnēm valsēt apkārt, nomaskējoties par kaut ko varenāku, nekā viņi ir patiesībā. Un, kad viņiem ir pieklājīgs ārējais izskats, viņi grib mainīt arī visu pārējo.
Kādu laiciņu mēs mierīgi braucām uz muižas pusi. Abi stīvi skatījāmies sev priekšā. Un sargkareivji turējās blakus automašīnai.
Beidzot zēns atkal ierunājās. Bet ko man darīt ar biksēm?
- Neko. Būs jāiztiek ar tām, kas tev ir kājās. Mēs drīz būsim pie vārtiem. Galu galā tu no augšpuses izskaties pietiekami labi.
- Bet…
- Nogludini žaketi. Būs labi. Tātad es esmu Skvalls un tu esi mans dēls. Mēs piegādājam pārtikas preces Hedlhemas muižai, svaigu pievedumu īpaši konferences dienai. Ak, būtu jāapskatās, ko tad mēs īsti vedam. Vai tu varētu palūkoties?
-Bet…
- Neuztraucies, skatīties atpakaļ nav nekas nepieļaujams. Automašīnas sienā mums aiz muguras bija metāla lūka. Es norādīju uz to. Aši paskaties. Es to izdarītu pats, bet esmu pie stūres.
- Lai notiek! Viņš nometās četrrāpus uz sēdekļa un, atvēris lūku, iebāza tajā galvu.
- Tur ir diezgan tumšs… un daudz visādu ēdienu…
- Vai tu nevari nosaukt vismaz vienu? es palūkojos uz viņu un gandrīz zaudēju kontroli pār stūri. Furgons sasvērās uz dzīvžoga pusi; es to iztaisnoju pēdējā brīdī.
- Tavas bikses! Apsēdies! Kur ir tavas bikses?
Netenjels apsēdās. Skats no manis pa kreisi ievērojami uzlabojās. Es savējās novilku. Bet tu teici, lai jaunās nevelku virsū.
- Es neiedomājos, ka tu esi novilcis tās otras! Velc kājās jaunās.
- Bet sargkareivis redzēs…
- Sargkareivi j^u ir visu redzējis, tici man. Vienkārši velc mugurā.
Kamēr viņš spārdījās ar kurpēm pret priekšējo paneli, es pašūpoju savu pliko galvu. Jācer, ka gūli nav pārāk apķērīgi, kad runa ir par cilvēku ģērbšanās etiķeti. Varbūt viņi domās, ka tas nav nekas neparasts, ka tu tikai tagad pārģērbies. Bet sargi pie vārtiem noteikti būs uzmanīgāki, vari būt drošs.
Mēs jau gandrīz bijām pie muižas robežas. Koki ierobežoja skatu pa logu. Ceļš ievijās starp kokiem nesteidzīgi un skaisti, un gandrīz tūlīt pat parādījās lielā arka. Veidota no milzīgiem dzeltenā smilšakmens bluķiem, tā pacēlās no ceļmalas krūmiem ar tādu pašu varenu viengabalainību kā simtiem tūkstoši līdzīgu arku visā pasaulē. [88] [1] Visas šādas arkas ir celtas, lai pasludinātu vienas cilts pārākumu pār citu. No Romas līdz Pekinai, no Timbuktu līdz Londonai triumfa arkas rodas līdz ar pilsētām, saistītas ar zemes un nāves smagumu. Nekad neesmu redzējis arku, kas man patiktu. Šaubos, vai kāds zināja, par kādiem nopelniem konkrētais muižkungs bija licis sev uzcelt šo arku un cik viņš par to bija samaksājis. Kariatīdes, kas turēja jumtu, bija zaudējušas skaistos sejas pantus, un arī uzrakstus bija noārdējis vējš un lietus. Un tagad ap arku vijās efeja, kas ar laiku sagrauzīs arī pašu akmens celtni.
Virs arkas un tai abās pusēs pletās sarkanais kupols. Tas pacēlās augstu debesīs un stiepās līdz pat mežam, neaizsegdams vienīgi arku.
Mūsu pavadoņi sargkareivji nogaidoši lūkojās uz priekšu.
Pāris metru no vārtiem es apturēju automašīnu, bet atstāju motoru ieslēgtu. Viegli piespiedu signāltauri. Mēs sēdējām un gaidījām.
Vienā arkas pusē atvērās koka durvis, un pa tām iznāca kāds vīrs. Jutu, ka Netenjels man blakus nodrebēja. Palūkojos uz viņu. Lai gan puika vienmēr bija bijis bāls, tagad viņš nobālēja vēl vairāk. Zēna acis bija tik lielas kā pusdienu šķīvji.
- Kas noticis? es pačukstēju.
- Tas ir viņš… tas, ko es redzēju Novērošanas diskā, tas, kurš atnesa Siržulauzējam amuletu.
Te vairs nebija laika ne atbildēt, ne rīkoties. Lēni soļodams un smaidīdams, slepkava tuvojās mūsu furgonam.
36
Tātad tas bija viņš cilvēks, kurš bija nozadzis Samarkandas amuletu un pazudis bez pēdām, kurš bija pārgriezis rīkli šī maģiskā priekšmeta glabātājam un atstājis viņu guļam asins peļķē. Siržulauzēja algotnis. Augumā ļoti liels, galvas tiesu garāks par parastu mirstīgo un arī plecos platāks. Viņam mugurā bija gara, melna virsjaka ar pogām un platas bikses austrumnieku stilā, vaļīgi sabāztas augstos ādas zābakos. Svešā vīra bārda bija tintes melna, deguns plats un acis zem biezajām uzacīm caururbjoši zilas. Kaut gan tips bija liela auguma, viņš tomēr kustējās graciozi, vienu roku šūpodams gar sāniem, otru aizbāzis aiz jostas.
Šis algotnis apgāja apkārt automašīnas pārsegam un pienāca pie mana loga, nenolaizdams no mums acis. Pienākdams tuvāk, viņš palūkojās apkārt un pamāja; es pamanīju, ka mūs pavadošie gūli atkal dodas atpakaļ uz lauku.
Pa pusei izbāzu galvu pa logu. Labrīt, es priecīgi teicu, cerams, ar pieklājīgu Londonas akcentu. Ernests Skvalls un dēls, pārtikas preču pievedums muižai.
Vīrietis apstājās un mūs uzmanīgi nopētīja.
- Skvalls un dēls… Balss bija lēna un zema, bet acis caururbjoši vērās manī. Tas bija mulsinoši. Zēns man blakus skaļi norīstījās; es cerēju, ka viņš nekritīs panikā. Skvalls un dēls… Jā, jūs jau sen gaida.
- Jā, šef.
- Ko jūs esat atveduši?
- Pārtikas preces, šef.
- Kādas?
- Hmm… Man nebija ne jausmas. Visādas, šef. Gribat apskatīt?
- Pietiks ar īsu uzskaitījumu.
Sasodīts! Labi, šef. Mums ir kastes, mums ir skārda kārbas ļoti daudz skārda kārbu neskaitāmas pakas un pudeles…
Viņš samiedza acis. Tu neizsakies pārāk precīzi.
Man blakus atskanēja smalka balstiņa. Netenjels bija paliecies uz manu pusi. Viņš nesastādīja sarakstu, ser. To darīju es. Mēs esam atveduši Baltijas laša kaviāru, tārtiņa olas, svaigus sparģeļus, kūpinātu Boloņas salami, Sīrijas olīvas, vaniļas stiebrus no Amerikas vidienes, tikko pagatavotus makaronus, lakstīgalu mēlītes ar aspiku, savās čaulās marinētus gliemežus, tikko maltus melnos piparus un rupjo sāli, austeres, strausa gaļu…
Algotnis pacēla roku. Gana. Un tagad es vēlos to apskatīt.
- Jā, šef. Es drūmi izkāpu no furgona un devos uz tā aizmuguri, sirsnīgi vēlēdamies, kaut zēns nebūtu tik ļoti devis vaļu iztēlei. Kas notiks, ja furgonā atradīsies pavisam citas pārtikas preces, man bija pat bail domāt. Bet tagad tur vairs neko nevarēja darīt. Algotnim bezkaislīgi stāvot man aiz muguras, es atvēru furgona aizmugurējās durvis.