Viņš brīdi nopētīja atvestās preces. Ļoti labi. Varat doties tālāk uz māju.
Gandrīz neticēdams savām ausīm, es pārskatīju furgona preces. Vienā stūrī es pamanīju kasti ar pudelēm un uz tās uzrakstu: Sīrijas olīvas. Pa pusei paslēpta aiz tām bija maza kastīte ar lakstīgalu mēlītēm, turpat tālāk arī pakas ar makaroniem… Es aizvēru durvis un atgriezos pie stūres.
- Kā mums tālāk braukt, šef?
Vīrietis nolika roku uz mana atvērtā loga stikla: tā bija kā nosēta ar šaurām, baltām rētām. Brauciet pa šo ceļu, līdz tas sadalās, tad dodieties pa labi uz mājas aizmuguri. Tur jums dos tālākus rīkojumus. Izdariet visu, kas jādara, un atgriezieties. Pirms aizbraucat, es jūs brīdinu: tagad jūs ierodaties ļoti varena burvja privātajā īpašumā. Nenovirzieties no ceļa un nemēģiniet nekur ielavīties, ja jums dārga dzīvība. Sodi ir smagi un liks līt jūsu asinīm.
- Jā, šef.
Viņš pamāja ar galvu, pakāpās malā un deva mums atļauju braukt. Es iedarbināju motoru un lēni izbraucu cauri arkai. Drīz vien mēs izslīdējām cauri arī abiem aizsargkupoliem; tie lika manai būtībai sarauties un nodrebēt. Un tad jau mēs atradāmies uz smilšaina, līkumota ceļa, kas vijās starp kokiem.
Palūkojos uz zēnu. Viņa seja neko neizteica, bet pār deniņiem ritēja sviedru lāsīte. Kā tu zināji nosaukt visas tās preces? es jautāju. Tu taču palūkojies uz kravu tikai pāris sekundes.
Viņš viegli pasmaidīja. Esmu taču trenēts šādiem nolūkiem. Lasu ātri un atceros precīzi. Nu, ko tu domā par viņu?
- Par Siržulauzēja algotni? Viņš nav džins un, manuprāt, nav arī burvis no viņa nevēdī tāda samaitātības smaka kā nojums visiem. [89] [1] Es nemaz nebiju rupjš! Nu labi, biju, bet pamatoti. Varbūt es neesmu Izlūklodes velnēns (atceries visas tās nāsis!), bet man ir ļoti laba oža, un es gandrīz vienmēr varu saost burvi, pat ja viņš ir maskējies. Visi tie gadi, ko viņi pavada piedūmotās istabās, izsaucot varenas būtnes no Citas pasaules, piešķir burvju ādai īpašu smaku, kurā sajaucas vīraka un baiļu aromāts. Ja vēl tad tu neesi pārliecināts, vari palūkoties viņiem acīs: parasti tajās varēs saskatīt lēcas.
- Bet mēs zinām, ka viņam bija izdevies nozagt amuletu, tā ka šim vīram noteikti piemīt zināma vara… Un viņš izstaro milzīgu pašpārliecinātību. Redzēji, kā gūli viņam paklausīja?
Netenjels sarauca pieri. Ja viņš nav ne burvis, ne dēmons, kāda gan vara viņam var būt?
- Neļaujies pievilties, es noslēpumaini sacīju, pastāv arī citi varas veidi… Iedomājos Pretošanās kustības meiteni un viņas biedrus.
Gatavojos jau atbildēt uz nākamo jautājumu, bet ceļš pēkšņi iztaisnojās, un mēs izbraucām no koku paēnas. Un mums priekšā pavērās skats uz Hedlhemas muižu.
Mans ceļabiedrs sajūsmā noelsās.
Uz mani gan šī ēka neatstāja tik satriecošu iespaidu. Kad esi palīdzējis būvēt vairākas pasaules varenākās celtnes un dažkārt devis labus padomus arhitektiem, [90] [1] Ne vienmēr mani padomi tika ņemti vērā: paskaties pats uz šķībo Pizas torni.
viduvēja Viktorijas laiku muiža gotiskajā stilā neliek tev sajūsmā nosvilpties. Nu, tu jau zini tādas ēkas: daudz ķeburainu izliekumu un tornīšu. [91] [1] Tas tev neliekas pietiekami labs apraksts? Es tikai mēģināju nevilcināt stāstījumu. Hedlhemas muiža bija milzīga taisnstūrveida celtne ar pamatīgiem ziemeļu un dienvidu spārniem un daudziem augstiem, arkās izliektiem logiem. Ēka bija celta divos stāvos, ar slīpu jumtu, pārmērīgi daudziem ķieģeļu skursteņiem un fasādi, kas bagātīgi izrotāta ar baroka stila ornamentiem. Virs parādes durvīm atradās stilizēts cietokšņa mūra robojums. Mājai bija augsti, velvēti griesti (ar krusta velvēm) un notekcaurules fantastisku figūru atveidā. Ēka bija celta no krēmīgi brūna akmens, kas izskatās pievilcīgs, ja to lieto nelielā daudzumā, bet šādos kvantumos atgādina kūstošu īrisu. Namam visapkārt pletās zaļš mauriņš, kurā dekoratīvi stāvēja pāvi un mazie ķenguri. [92] [1] tik dekoratīvi, ka man bija jādomā, vai viņu kājas nav pielīmētas pie zāles. Zālienā bija uzsliets arī pāris strīpainu telšu, uz kurām jau soļoja apkalpotāji, nesdami lielas paplātes ar pudelēm un vīna glāzēm. Mājas priekšā auga liela, veca īve, un zem tās platajiem zariem sadalījās ceļš. Kreisais ceļa atzars lepni aizlocījās uz mājas priekšu, labais rāmi ritinājās uz aizmuguri. Kā jau mums tika norādīts, mēs pagriezāmies pa kalpotāju ceļu.
Mans saimnieks joprojām ar ilgpilnu skatienu vērās ainavā.
Nedaudz atraujies no saviem nomoda sapņiem, es teicu. Ja gribi kādudien tā dzīvot, tev vispirms jāizdzīvo šodien. Tātad tagad mēs esam iekšā un mums jāizdomā plāns. Kāds tas ir?
Netenjels bija pati uzmanība. No tā, ko mums pastāstīja Siržulauzējs, var noprast, ka viņš kaut kādā veidā plāno uzbrukt ministriem, zēns sacīja. Tikai mēs nezinām, kā. Tas droši vien notiks, tiklīdz viesi būs ieradušies, kamēr tie vēl ir atslābinājušies un neuzmanīgi. Un, lai kāds arī būtu plāns, tajā nozīmīga loma ir amuletam.
- Jā. Piekrītu. Es uzsitu automašīnas stūrei. Bet kāds ir mūsu plāns?
- Mums ir divi uzdevumi: atrast amuletu un uzzināt, kādas lamatas sagatavojis Siržulauzējs. Amulets noteikti atradīsies pie kāda no viņa algotņiem. Visādā ziņā tas būs labi apsargāts. Būtu lietderīgi noskaidrot, kur tas atrodas, bet mēs to neņemsim, pirms visi nebūs ieradušies. Mums jāparāda visiem, ka amulets ir pie Siržulauzēja: jāpierāda, ka viņš ir nodevējs. Un, ja mēs ministriem varēsim atklāt, kādas lamatas viņiem sagatavotas, tad vēl labāk. Mums būs visi nepieciešamie argumenti.
- Tu runā tā, it kā tas būtu ļoti vienkārši. Es iedomājos par Fakvarlu, Džaboru un visiem pārējiem vergiem, kas Siržulauzējam ir pie rokas, un smagi nopūtos. Vispirms mums jātiek vaļā no šī furgona un mūsu maskēšanās tērpiem.
Piebraucamais ceļš beidzās grantētā apaļā pagalmā mājas sētas pusē. Tur stāvēja arī floristes furgons. Netālu bija atvērtas baltas dubultdurvis, un pie tām stāvēja vīrs, tērpies melnā uniformā. Viņš mums pamāja, lai braucam tuvāk.
- Labi, zēns teica. Mēs izkrausim furgonu un tad ķersim pirmo izdevību. Gaidi manu pavēli.
- Vai tad es kādreiz esmu darījis ko citu? Man izdevās apturēt furgonu pāris milimetru no skaisti izveidota krūma, un es izkāpu ārā. Sulainis tuvojās.
- Skvalla kungs?
- Tas esmu es, šef. Un šis ir… mans dēls.
- Jūs kavējaties. Pavāram jau sen bija nepieciešami jūsu produkti. Lūdzu, nesiet tos uz virtuvi, cik ātri vien iespējams.
- Jā, šef. Manai būtībai pārskrēja neomulīgas trīsas, un sari uz skausta sacēlās gaisā. Pavārs… Nē, tas nevar būt. Viņš noteikti būs kaut kur citur. Es atvēru furgona aizmugures durvis. Dēls, nes nu produktus uz virtuvi, vai arī sajutīsi manas rokas smagumu!
Es guvu zināmu gandarījumu, sakraudams saimniekam rokās tik daudz burku ar Sīrijas olīvām un gliemežiem, cik vien varēju, un tad pastūmu viņu vajadzīgajā virzienā. Puika grīļojās zem savas nastas gluži kā Simpkins Pinna veikalā. [93] [1] Nedomā, ka esmu aizmirsis Simpkinu. Gluži otrādi. Man ir laba atmiņa un bagātīga iztēle. Man vēl ir ieceres attiecībā uz viņu. Pats paņēmu nelielu kastīti ar lakstīgalu mēlītēm un sekoju viņam pa vēsu, tīri izmazgātu gaiteni. Dažādas formas, lieluma un dzimuma kalpotāji skraidīja visos virzienos gluži kā izbiedēti zaķi, aizņemti ar simtiem pienākumu; visapkārt valdīja liela kņada un troksnis. Gaisā bija jaušama svaigas maizes un tikko ceptas gaļas smarža, tā atvēdīja no plašās durvju ailes, kas veda uz virtuvi.