Palūkojos pa virtuves durvīm. Dučiem balti ģērbtu pavāra palīgu, kas grieza, kapāja, mazgāja un šķēlēja… Kaut kas grozījās uz iesma lielajā kamīnā. Uz galdiem bija sakrautas milzīgas dārzeņu kaudzes, un tām blakus biskvīti tika pildīti ar augļu želeju. Virtuve dūca kā bišu spiets. To visu uzraudzīja apmēros dižens šefpavārs, kas tobrīd kliedza uz mazu zēnu zilā uniformā.
Šefpavāra uzsvārča piedurknes bija uzritinātas augšup. Un uz vienas rokas viņam bija biezs, balts pārsējs.
Es aši uzmetu skatienu septītajam plānam.
Un tikpat aši novērsos. Šos taustekļus pazinu pārāk labi, lai vēl šaubītos.
Mans saimnieks bija iegājis virtuvē un nolicis savu nedrošo nastu uz tuvākā galda un atkal nāca ārā, neko nenojauzdams. Tiklīdz zēns nogriezās ap stūri, es iegrūdu viņam rokās lakstīgalu mēlītes.
- Paņem arī šīs, es teicu. Es nevaru iet iekšā.
- Kāpēc?
- Vienkārši ienes tās!
Netenjelam pietika prāta paklausīt, turklāt ātri, jo kalpotājs melnajā uzvalkā atkal bija parādījies gaitenī un nenolaida no mums acis. Mēs devāmies ārā pēc pārējiem produktiem.
- Šefpavārs, es čukstēju, vilkdams ārā no furgona tālākā gala cūkgaļas pastēti, ir džins Fakvarls. Nejautā, kāpēc viņam patīk šādi maskēties, man nav ne jausmas. Bet es nevaru iet iekšā virtuvē. Viņš mani nekavējoties pamanīs.
Puišeļa acis samiedzās. Kā lai zinu, ka tu saki taisnību?
- Šoreiz tev man vienkārši jānotic. Nu re tu taču vari panest vēl vienu maisu ar strausa steikiem, vai ne? Ak vai… Laikam jau ne. Palīdzēju viņam piecelties kājās. Es izkraušu furgonu, bet tu nes visu iekšā. Pa to laiku abi padomāsim, ko darīt.
Kamēr saimnieks vairākas reizes soļoja iekšā un ārā, mēs izdomājām jaunu plānu. Vajadzēja nedaudz pacīnīties, lai nonāktu pie vienošanās. Viņš gribēja, lai mēs abi aizlavāmies garām virtuvei un dodamies pārmeklēt māju, bet es nepavisam negribēju rādīties tuvumā Fakvarlam. Savukārt mans piedāvātais plāns bija šāds: mēs izkaujam furgonu, paslēpjam to kaut kur netālu krūmos un tad lavāmies atpakaļ, lai izpētītu apkārtni, bet tā atkal nebija ar mieru puika. Tev jau tas der, viņš teica. Tu vari šķērsot zālienu kā indīgas gāzes mākonis vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nevaru viņi mani notvers vēl pusceļā. Tagad esmu pie mājas, un man jāmēģina tikt iekšā.
- Bet tu taču esi pārtikas produktu piegādātāja dēls. Kā tu izskaidrosi visiem, ka klaiņo pa māju?
Netenjels pasmīnēja. Neuztraucies. Es vairs ilgi nebūšu pārtikas produktu piegādātāja dēls.
- Bet man ir pārāk riskanti iet garām virtuvei, es tiepos. Man jau vienreiz paveicās. Fakvarls parasti mani pamana jūdzes attālumā. Tas neder. Man jāmēģina tikt iekšā citādi.
- Man tas nepatīk, saimnieks bilda. Kā mēs pēc tam satiksimies?
- Es tevi atradīšu. Tikai uzmanies, lai tevi līdz tam nenotver.
Viņš nodrebinājās. Ja arī zēns bija pamatīgi nobijies, viņam izdevās to labi noslēpt. Es ieliku Netenjelam rokās pēdējo grozu ar tārtiņa olām un noskatījos, kā viņš iegrīļojas mājā. Aizvēris furgona aizmugurējās durvis, pametu atslēgas uz vadītāja sēdekļa un apsvēru esošo situāciju. Man drīz vien nācās atteikties no sākotnējās idejas par to, ka varētu atstāt furgonu starp kokiem: tas pievērstu vairāk uzmanības nekā tad, ja es to vienkārši pamestu šeit. Galu galā neviens neuztraucās par tepat blakus novietoto floristes furgonu.
Pagalma pusē mājai bija ļoti daudz logu, un es zināju, ka pa katru no tiem varēja lūkoties kāds novērotājs. Tāpēc devos durvju virzienā, it kā gatavotos ieiet mājā, visu laiku pārbaudīdams plānus: nedaudz tālāk pāri kokiem lidoja sargkareivju patruļa, tieši gar iekšējo kupolu. Tas nekas viņi neko nemanīs. Mājā pagaidām viss šķita kārtībā.
Tuvodamies durvīm, es pakāpos uz vienu pusi, tā, lai mani neredzētu no iekšpuses, un pārvērtos. Skvalla kungs kļuva par mazu ķirzaciņu, kas nokrita uz grīdas, noskurinājās un, aizskrējusi līdz ārējai sienai, uzkāpa pa to līdz pirmajam stāvam. Mana krēma brūnā āda ideāli saplūda ar smilšakmens sienu. Mazie piesūcekņi uz kājām ļāva viegli pārvietoties. Manas acis grozījās uz augšu, uz riņķi un atpakaļ. Visu apsverot, šī bija vēl viena spīdoša formas maiņa. Skrēju augšup pa sienu, prātodams, kā gan veicas manam saimniekam ar viņa daudz sarežģītāko maskēšanos.
Netenjels 37
Nolicis olu grozu uz tuvākā virtuves galda, Netenjels aplaida acis apkārt, meklēdams savu noskatīto upuri. Šeit apgrozījās tik daudz cilvēku, ka viņš sākumā nepamanīja mazo zēnu tumši zilajā uniformā, un nobijās, ka viņš varētu būt jau aizgājis. Bet tad Netenjels ieraudzīja puisēnu aiz muguras liela auguma konditorei. Viņš turēja rokās divstāvu sudraba paplāti ar kanapē maizītēm.
Skaidrs, ka knauķis gatavojās nest paplāti uz māju. Un Netenjels bija izlēmis pagadīties viņam ceļā.
Jaunais burvis riņķoja pa virtuvi, izlikdamies, ka iztukšo grozus, un tāpat vien vilkdams laiku, un kļuva arvien nepacietīgāks, redzēdams, ka puika zilajā uniformā neiedomājami lēni un apdomīgi rindo uz šķīvjiem krējuma, siera un garneļu maizītes.
Uz Netenjela pleca nolaidās kaut kas ciets un smags. Viņš pagriezās.
Zēna priekšā stāvēja šefpavārs, piesarcis un sakarsis no kamīna liesmām. Uz viņu nolūkojās divas spoži melnas acis. Vīrietis apaļīgajā rokā turēja lielu gaļas nazi, un tieši ar tā neaso malu viņš bija pieskāries Netenjela plecam.
Ko tu dari manā virtuvē? šefpavārs ļoti laipnā balsī vaicāja.
Nevienā no plāniem, kas Netenjelam bija saskatāmi, nekas neliecināja, ka šis resnis nebūtu parasts cilvēks. Tomēr viņš
paturēja prātā Bartimaja brīdinājumu un nemēģināja riskēt. Tikai savācu pāris no sava tēva groziem, viņš pieklājīgi atbildēja. Nav jau daudz, jūs redzat. Man žēl, ja jūs iztraucēju.
Šefpavārs norādīja ar gaļas nazi uz durvīm. Pazūdi!
- Jā, ser. Es jau eju. Bet, izgājis pa durvīm, Netenjels piespiedās pie sienas un gaidīja. Tikko kāds nāca ārā no virtuves, viņš noliecās un izlikās, ka sien kurpi. Tas kaitināja, turklāt visu laiku bija jābaidās, vai neparādīsies šefpavārs, bet citādi Netenjels juta savādu pacilātību. Pēc pirmā šoka, kad viņš pie vārtiem bija ieraudzījis bārdaino algotni, bailes bija noplakušas, un tās bija nomainījusi vēl neiepazīta sajūsma par to, ka viņš var rīkoties. Lai kas arī notiktu, vairs nebūs nekādas bezpalīdzīgas stāvēšanas malā, kamēr viņa ienaidnieki nesodīti darbojās. Tagad viņš kontrolēs visus notikumus. Viņš bija saviem ienaidniekiem uz pēdām. Un viņš soli pa solim tiem tuvojās.
Atskanēja mazi, tipinoši solīši. Pa virtuves durvīm iznāca zēns zilajā uniformā, balansēdams uz galvas divstāvu paplāti, uz kuras atradās divi šķīvji ar kanapē maizītēm. Pieturot to ar vienu roku, sīkais pagriezās pa labi uz gaiteni. Netenjels nostājās viņam blakus.
- Sveiks! Viņš runāja ļoti draudzīgi, pie viena noskatīdams uzrunāto no galvas līdz kājām. Tieši īstais lielums.
Puisēns pievērsās Netenjelam. Tu kaut ko vēlējies?
- Jā. Vai te kaut kur ir tualete? Esmu nobraucis garu ceļu, un… nūjā, tu jau saproti.
Sarunas biedrs apstājās pie platām kāpnēm un norādīja uz blakus gaiteni. Tur.
- Vai tu nevarētu mani aizvest? Baidos, ka atvēršu nepareizās durvis.