- Vai tu pasniedz tās garneles vai arī esi izvedis pastaigā?
Viņu uzrunāja kāda sieviete ar drūmu skatienu. Viņa bija
vienlīdz apaļa ap gurniem un vidukli, un aiz viņas lidinājās vēl resnāks velnēns. Un dāmai pie sāniem… Netenjela sirds palēcās. Viņš pazina šīs ūdeņainās acis, zivij līdzīgo seju. Laima kungs, Siržulauzēja biedrs, un viņam aiz auss slapstījās pats mazākais un neveiklākais velnēns, kādu Netenjels jebkad bija redzējis. Zēna sejā tomēr nebija lasāms nekas, kad viņš nolieca galvu un piedāvāja uzkodas. Atvainojiet, cienītā kundze.
Nepazīstamā paņēma divas maizītes un Laims vienu. Netenjels padevīgi lūkojās grīdā, bet juta, ka vīrietis viņu vēro.
- Vai es tevi jau agrāk neesmu kaut kur redzējis? viņš vaicāja.
Sieviete parāva pavadoni aiz piedurknes. Nāc, Rufus! Kāpēc tu vērsies pie vienkārša sulaiņa, ja te ir tik daudz patiešām interesantu cilvēku, ar ko parunāt? Skaties tur nāk Amanda!
Burvis paraustīja plecus un ļāvās, lai viņu aizvelk tālāk. Nemierīgi nolūkodamies kompānijai pakaļ, Netenjels pamanīja, ka Rufusa Laima velnēns joprojām blenž uz viņu, galvu pagriezis par deviņdesmit grādiem, bet tad viņi jau bija pazuduši pūlī.
Kalpotājs blakus to nepamanīja, jo velnēnus nevarēja saredzēt. Šo darbiņu tu esi pabeidzis, viņš teica. Tagad paņem paplāti ar dzērieniem un aiznes viesiem. Viņi ir izslāpuši kā kamieļi. Tikai ar vēl sliktākām manierēm.
Daži viesi devās prom no priekšnama uz iekšējo galeriju, un Netenjelam tagad bija iemesls viņiem sekot. Viņam vajadzēja tikt prom no pūļa, lai apskatītu pārējo mājas daļu. Līdz šim viņš nebija manījis ne Siržulauzēju, ne amuletu, ne jebkādas iespējamas lamatas. Bet nekas nevarēja sākties, iekams nebija ieradies premjerministrs.
Gaitenī mazas ļaužu grupiņas vidū stāvēja sieviete no bibliotēkas un enerģiski runāja. Netenjels uzturējās netālu, ļaudams garāmejošajiem viesiem apmainīt tukšās glāzes pret pilnajām.
-… jūs to varēsiet apskatīt pēc pāris minūtēm, sieviete teica. Tas ir pats burvīgākais, ko es jebkad esmu redzējusi. Saimons to lika atvest no Persijas īpaši šim vakaram.
- Viņš pret tevi ļoti labi izturas, sausi konstatēja kāds vīrs, malkodams savu dzērienu.
Amanda Katkarta nosarka. Tā nudien ir, viņa attrauca. Viņš tiešām ir ļoti labs pret mani. Bet paklājs tas ir kaut kas vienreizējs! Esmu pārliecināta, ka tas tūlīt kļūs par modes lietu. Ņemiet vērā, ka to nebija viegli uzstādīt, viņa vīri strādāja visu nedēļu. Arī es pati pirmoreiz redzēju šo istabu tikai šorīt. Saimons teica, ka man aizrausies elpa, un tā patiešām arī notika.
- Premjerministrs ieradies, kāds ieteicās. Sajūsmā izsaukušies, viesi metās uz parādes durvju pusi, Amandai Katkartai skrienot visiem pa priekšu. Netenjels rīkojās tāpat kā pārējie kalpotāji un nekustīgi nostājās blakus tuvākajai kolonnai, gatavs pakalpot, ja vien viņam to lūgtu.
Pa parādes durvīm smaidīdams ienāca Ruperts Devro, vienā rokā saņēmis abus cimdus. Uz visa pārējā pūļa fona viņš izcēlās ne tikai ar eleganto apģērbu un personisko šarmu (kas bija tikpat efektīgs, kā Netenjels atminējās no iepriekšējās reizes), bet arī ar saviem pavadoņiem: četriem pelēkos uzvalkos tērptiem miesassargiem un lempīgu, divus metrus garu ifrītu ar melni zaļu ādu. Ifrīts stāvēja tieši aiz sava saimnieka, drūmi raudzīdamies apkārt ar savām sarkanajām acīm.
Velnēni bailēs nodrebēja. Viesi cieņā nolieca galvas.
Netenjels nojauta, ka premjerministrs uzkrītoši un ārišķīgi demonstrē savu varu ministriem, no kuriem vismaz daži kāroja pēc viņa amata. Bet tas bija pietiekami vērienīgi, lai atstātu iespaidu uz Netenjelu. Kā gan Siržulauzējs cerēja uzveikt kaut ko tik spēcīgu kā šis ifrīts? Jau pati doma par ko tādu bija neprāts.
Bet te jau bija arī pats Siržulauzējs, kas steidzās šurp pa gaiteni, lai sveiktu augsto amatpersonu. Netenjela seja palika bezkaislīga, bet iekšēji viņš trīcēja naidā.
- Sveicināts, Rupert! Abi sarokojās. Siržulauzējs šķietami neievēroja ifrītu stāvam turpat viņam aiz pleca. Viņš pagriezās pret viesiem. Dāmas un kungi! Tā kā mūsu mīļais premjerministrs ir ieradies, mēs varam oficiāli atklāt konferenci. Lēdijas Amandas vārdā sveicu jūs Hedlhemas muižā. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Viņš palūkojās Netenjela virzienā. Zēns parāvās dziļāk kolonnas ēnā. Siržulauzēja skatiens aizslīdēja tālāk. Pēc pavisam īsa brīža mēs dzirdēsim pirmās runas Lielajā salonā, kuru lēdija Amanda atjaunojusi īpaši šim pasākumam. Bet pa to laiku aicinu jūs doties uz piebūvi, kur tiks pasniegti atspirdzinājumi.
Viņš pamāja ar roku minētās piebūves virzienā. Viesi sāka lēnām kustēties.
Siržulauzējs pieliecās tuvāk Devro. Slēpdamies aiz kolonnas, Netenjels izdzirdēja viņa vārdus: Man vēl jāveic daži priekšdarbi savai ievadrunai, ser. Lūdzu, atvainojiet mani. Būšu atpakaļ pēc pāris minūtēm.
Protams, protams, Siržulauzēj. Nesteidzieties.
Devro kopā ar saviem pavadoņiem pameta zāli, ifrītam mirdzot viņiem aiz muguras. Siržulauzējs kādu bridi vēroja viesus un tad viens pats devās pretējā virzienā. Netenjels palika priekšnamā, izlikdamies, ka savāc uz mēbelēm un marmora pjedestāliem atstātās tukšās dzērienu glāzes. Un tad, kad pēdējais kalpotājs bija aizgājis, viņš klusi nolika paplāti uz galda un gluži kā spoks tumšā naktī aizlavījās Siržulauzējam pa pēdām.
38
Saimons Siržulauzējs viens pats soļoja pa lielās mājas gaiteņiem un galerijām. Vīrieša galva bija noliekta un rokas brīvi sakrustotas uz muguras. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību gleznām, skulptūrām, gobelēniem un citiem mākslas darbiem, kam pagāja garām, un ne reizi neatskatījās.
Netenjels skrēja no kolonnas aiz pjedestāla, no grāmatplaukta pie galda, paslēpdamies un gaidīdams, kamēr ienaidnieks būs pagājis tālāk, bet ne pārāk tālu, lai viņu pazaudētu no redzesloka. Zēna sirds sitās un ausīs dūca tāpat kā toreiz, kad viņam bija drudzis. Taču tagad jaunais burvis nejutās slims, bet gan patiešām dzīvs un darbīgs.
Arvien tuvojās brīdis, kad Siržulauzējs gatavojās uzbrukt ministriem. Netenjels to zināja tik labi, it kā pats būtu ieplānojis. Viņš vēl nezināja, kāds būs šis uzbrukums, bet redzēja tā tuvošanos sazvērnieka saspringtajos plecos un stīvajā, vienaldzīgajā gaitā.
Netenjels vēlējās, kaut Bartimajs viņu ātrāk atrastu. Džins bija viņa vienīgais ierocis.
Siržulauzējs uzkāpa pa šaurajām kāpnēm un pazuda arkveida durvīs. Krūmložņas māceklis viņam sekoja, uzmanīgi likdams kājas uz slidenajiem marmora pakāpieniem.
Nonācis pie durvīm, zēns paskatījās ap stūri. Tā bija neliela bibliotēka vai galerija, kurā pa jumta logiem iespīdēja blāva gaisma. Siržulauzējs devās uz priekšu pa centrālo aili, kurai abās pusēs slējās pilni grāmatplaukti. Šur tur bija redzami arī zemi galdiņi, uz kuriem atradās vairāki dīvainas formas priekš-
meti. Netenjels palūkojās vēlreiz un, izlēmis, ka viņa upuris jau iegājis nākamajās atvērtajās durvīs, uz pirkstgaliem ietipināja istabā.
Pēkšņi Siržulauzējs ierunājās: Moris!
Netenjels paslēpās aiz tuvākā grāmatplaukta, piespiedās pie tā malas un mēģināja elpot mierīgi. Viņš dzirdēja, kā atveras durvis tālākajā istabas galā, un zaglīgi, piesargādamies, lai nesaceltu ne mazāko troksnīti, sprīdi pa sprīdim pagrieza galvu, līdz varēja redzēt pāri grāmatām. No pretējās galerijas sienas viņu šķīra tikai vēl viens grāmatu plaukts, un pa spraugu starp tiem varēja saskatīt sarkano, krunkaino vecā Šīlera seju. Siržulauzējs bija pazudis no viņa redzesloka.