Viņš panāca soli uz priekšu. Vecā burvja kurpes čīkstēja uz spodri izmazgātās grīdas.
- Vai tad tu nebēgsi, mazo zēn? Tavs džins ir prom. Tev nav cita spēka avota. Vai negribi, lai es tev dodu iespēju sākumā izrauties?
Netenjels nebēga. Viņš zināja, ka tas beigtos nāvējoši. Zēns uzmeta aci pārējiem galdiem, bet nespēja saskatīt, kādi priekšmeti uz tiem atrodas, jo ienaidnieks bija aizstājies priekšā.
- Vai zini, vecais burvis turpināja runāt, pirmoreiz, kad mēs satikāmies, tu mani patīkami pārsteidzi tik jauns un tik zinošs. Es vēl nodomāju, ka Saimons izturējās pārāk skarbi pret tevi; pat tā jezga ar mitiem bija uzjautrinoša un izklaidējoša. Parastos apstākļos es tevi nogalinātu lēnām tas man sagādātu lielāku prieku. Bet man pēc brīža ir svarīgas darīšanas, tāpēc nevaru atļauties šķiest laiku.
Burvis pacēla roku un izrunāja vienu vārdu. Ap viņa pirkstiem parādījās mirdzošs, melns nimbs, kas spīdēja un griezās.
Netenjels metās sānis.
Bartimajs 39
cerēju, ka zēns spēs izvairīties no nepatikšanām līdz brīdim, kad es viņu satikšu. Iekļūšana iekšā mājā prasīja daudz ilgāku laiku, nekā biju domājis.
Ķirzaka skraidīja augšup un lejup pa nama ārsienu; apkārt karnīzēm, pāri arkām un pilastriem, arvien ātrāk un ātrāk. Katrs logs, pie kura tā nokļuva, un logu šajā namā bija ne mazums izrādījās cieši aizvērts, liekot ķirzakai izmisumā šaudīt mēli. Vai šis Siržulauzējs un viņa draugi neko nezināja par svaiga gaisa noderīgumu?
Jau bija pagājušas daudzas minūtes. Joprojām nekā. Patiesību sakot, man nepatika doma par vardarbīgu ielaušanos es to atstāju kā pēdējo iespēju. Nebija iespējams noteikt, vai istabās atradās novērotāji, kas reaģētu uz vissīkāko troksnīti. Ja varētu atrast kaut mazāko plaisu, spraudziņu, kurā ielīst… Bet māja bija pārāk labi nodrošināta.
Neko darīt: vajadzēs līst pa skursteni.
Ar šādu domu rāpos uz jumta pusi, kad manu uzmanību piesaistīja ļoti augsti un grezni logi, kas atradās mājas piebūvē. Likās, ka aiz tiem jābūt varenai istabai. Par to liecināja ne tikai logu augstums, bet arī septītajā plānā redzamais spēcīgais maģiskais tīkls, kas bija nostiepts priekšā logiem. Nevienam citam muižas logam nebija šādu aizsargtīklu. Es kļuvu ziņkārīgs.
Ķirzaka aizskrēja palūkoties uz dīvainajiem logiem, zvīņotajām kājām ķeroties uz smilšakmens. Tā pieķērās pie kolonnas un pabāza galvu uz loga pusi, izvairoties no spīdošajiem tīkla pavedieniem. Tas, ko rāpulis pamanīja telpā, bija gana interesanti. Aiz logiem atradās plaša, tukša zāle, ko apgaismoja dučiem kroņlukturu ar svecēm. Zāles vidū stāvēja neliels paaugstinājums, drapēts ar sarkanu audumu, un tam apkārt glītā puslokā bija sarindoti aptuveni simts krēslu. Uz paaugstinājuma atradās runātāja tribīne, uz tās stāvēja ūdens krūka un glāze. Acīmredzot tā bija konferences telpa.
Zāles iekārtojums sākot ar kristāla kroņlukturiem un beidzot ar zeltītajiem rotājumiem uz sienas bija veidots tā, lai liktos pievilcīgs burvju (sliktajai) gaumei un liecinātu par varu un augsto sabiedrisko stāvokli. Bet pati dīvainākā visā istabā bija grīda, kas šķita pilnībā veidota no stikla. Tā mirdzēja un dzirkstīja visā tās platumā un garumā, atspoguļodama kristāla kroņlukturos salikto sveču gaismu dučiem dažādos toņos un ēnojumos. Jau tas vien šķita pagalam neparasti, bet zem stikla grīdas vēl pletās milzīgs un ļoti grezns persiešu paklājs. Tajā starp pūķiem, himerām, mantikoriem un putniem bija redzama fantastiska medību aina. Dabiskā lielumā attēlots princis un viņa svīta jāja pa mežu, un viņiem visapkārt skraidīja suņi un leopardi, lidoja piekūni un vēl citi pieradināti zvēri un putni; viņiem pa priekšu mežā skrēja bars aškāju briežu. Tika pūsti ragi un vicināti karogi. Tā bija idealizēta austrumu pasakas aina un būtu pat atstājusi uz mani patīkamu iespaidu, ja es nebūtu rūpīgāk ieskatījies prinča pavadoņu sejās. Vienam no tiem bija Siržulauzēja briesmīgais ģīmis, kāds cits attēloja Solto Pinnu, un es pamanīju savu gūstītāju Džesiku Vaitvelu jājam uz baltas ķēves. Siržulauzējs bija sabojājis tik skaistu mākslas darbu, lai izpatiktu saviem draudziņiem. [94] [1] Kā gan lādējās Basras audēji, kad viņiem tika pasūtīts tik briesmīgs darbs! Ir pagājušas tās dienas, kad viņi ar sarežģītu un nežēlīgu burvestību palīdzību ieauda savos audumos džinus, radīdami paklājus, kas nesa savus saimniekus pa visiem Vidējiem Austrumiem, turklāt bija izturīgi arī pret traipiem. Šādā veidā tika ieslodzīti simtiem džinu. Bet tagad, kad Bagdādes maģiskā vara jau sen zudusi, šādi paklāju aušanas meistari izbēg no nabadzības, izpildot bagātu ārzemju tūristu pasūtījumus. Sauciet to par progresu.
Protams, princis bija Devro, pats premjerministrs, ar saviem biedriem visiem ievērojamākajiem burvjiem.
īpatnējā grīda bija tikai viena no apaļās zāles dīvainībām. Neparasti šķita, ka arī visiem pārējiem logiem, ne tikai tam, pa kuru lūkojos es, bija līdzīgi aizsargtīkli. Diezgan saprātīgi: drīz šajā telpā sapulcēsies lielākā daļa valdības, un zālei vajadzēja pasargāt šos cilvēkus no uzbrukumiem. Bet, lūkojoties no mana loga, varēja redzēt loga rāmjos iebūvētus stieņus, un nevarēja saprast, kādiem mērķiem tie īsti domāti.
Tieši par to domāju, kad zāles tālākajā galā atvērās durvis un telpā steigšus ienāca kāds burvis taukainais vīrs, ko biju redzējis pabraucam garām automašīnā un ko zēns bija nosaucis par Laimu, vienu no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem. Viņš vienā rokā nesa kādu priekšmetu, paslēptu zem drēbes; acis šaudīdams pa labi un pa kreisi, ašiem soļiem uzkāpa paaugstinājumā un nostājās pie runātāja tribīnes. Tajā bija iebūvēts plaukts, ko, raugoties no zāles, nevarēja redzēt, un vīrs nolika šo priekšmetu tur.
Pirms bija to izdarījis, burvis noņēma drēbes pārsegu, un man pār zvīņām pārskrēja tirpas.
Pazinu Izsaukšanas ragu, kuru es biju redzējis Siržulauzēja istabā tajā naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Ziloņkauls izskatījās no vecuma sadzeltējis un nostiprināts ar slaidām metāla paplāksnītēm, bet vienā pusē vēl varēja labi saskatīt nomelnējušos pirkstu nospiedumus [95] .[1] Vienīgā liecība par pirmo burvi, kas pūtis šo ragu, jo saskaņā ar maģisku likumību pirmajam Izsaukšanas raga izmantotājam jānodod sevi izsauktās varenās būtnes rokās. Ņemot vērā šo apstākli, Izsaukšanas ragi ir diezgan reti sastopami, kā jau tu vari iedomāties.
Izsaukšanas rags…
Beidzot sāku saprast. Maģiskie tīkli, metāla stieņi akmens sienā, kas bija sagatavoti, lai tos varētu aizšaut priekšā logiem… Zāle bija nodrošināta nevis tāpēc, lai nelaistu nevienu iekšā, bet gan lai nelaistu nevienu ārā.
Man par katru cenu bija jāiekļūst muižā.
Gandrīz nepievērsdams uzmanību pāri lidojošajiem sargiem, metos augšup pa sienu un pāri sarkano dakstiņu jumtam uz tuvāko skursteni. Apsēdos uz skursteņa malas un jau gatavojos lēkt iekšā, bet pēdējā brīdī atrāvos atpakaļ, drebēdams pie visām miesām. Nedaudz zemāk skurstenī bija nostiepts mirdzošs aizsargtīkls. Nekā.
Metos pie nākamā skursteņa. Tas pats.
Satraukumam pieaugot, pārskraidīju visus Hedlhemas muižas jumtus un ielūkojos katrā skurstenī. Visi bija aiztīkloti. Te bija pastrādājis vairāk nekā viens burvis, lai pasargātu namu no spiegiem.
Beidzot apstājos, prātodams, ko tagad iesākt.
Pa to laiku mājas priekšā parādījās lēna, bet neizsīkstoša limuzīnu straume. Automašīnas [96] [1] Būdamas burvju neizkoptās gaumes spilgts paraugs, visas automašīnas bija lielas, melnas un spīdīgas. Pat vismazākā automašīna izskatījās tā, it kā vēlētos kļūt par katafalku, kad izaugs liela.