izlaida savus pasažierus mājas priekšā un devās tālāk uz auto novietošanai paredzēto vietu. Lielākā daļa viesu jau bija ieradušies; tas nozīmēja, ka konference tūlīt sāksies.
Es palūkojos uz mauriņu. Uz mājas pusi tipināja daži nokavējušies ciemiņi.
Un ne tikai viņi.
Mauriņa vidū atradās ezers ar greznu strūklaku, kas attēloja iemīlējušos grieķu dievu, kurš cenšas noskūpstīt delfīnu. [97] [1] Neiesaku mēģināt. Aiz ezera vīdēja ceļš, kas veda tieši uz vārtiem. Un pa ceļu šurp steidzās trīs cilvēki divi gāja ātri, bet trešais vēl ātrāk. Skvalla kungs steberēja diezgan ātri, ņemot vērā faktu, ka viņu bija notriekusi no kājām lauku pele. Viņa dēlam veicās vēl labāk: viņu laikam pamudināja skriet drēbju trūkums (pa gabalu zēns izskatījās noklāts ar zosādu). Bet neviens no viņiem neturēja līdzi bārdainajam algotnim, kura mētelis plīvoja aiz muguras, kad viņš šķērsoja mauriņu.
Ak vai! Tas varēja nozīmēt nepatikšanas.
Apmetos uz skursteņa malas, nolādēdams savu neuzmanību attiecībā uz Skvallu un dēlu [98] [1] Es domāju, ka mans trieciens būs apdullinājis viņus vismaz uz divām dienām. Bet biju kļūdījies. Tā notiek, ja steidzas. un prātodams, vai es varētu nepievērst visiem trim vīriešiem nekādu uzmanību. Bet, uzmetot viņiem vēl vienu skatienu, pārdomāju. Bārdainais vīrs bija pielicis soli. Dīvaini likās, ka svešais sper parastus soļus, tomēr tika uz priekšu divreiz ātrāk. Viņš jau gandrīz bija nonācis līdz ezeram. Vēl pēc mirkļa viņš būs mājā un sacels trauksmi.
Iekļūšana mājās vairs nebija mans pirmais darbiņš. Es pārvērtos par strazdu un mērķtiecīgi nolidoju lejup no jumta.
Vīrs melnajā mētelī tuvojās. Pamanīju, kā virmo gaiss ap viņa kājām. Tā bija pavisam neparasta aina it kā šī kustība nebūtu saistīta ne ar vienu no plāniem. Un tad sapratu: šim vīrietim kājās bija Septiņjūdžu zābaki. [99] [1] Spēcīgi, maģiski apavi, izgudroti viduslaikos Eiropā. Pēc valkātāja pavēles zābaki ar parastiem soļiem var pārvarēt ievērojamus attālumus. Uz šiem zābakiem neattiecas parastās (Zemes) likumsakarības. Runā, ka katrā zābakā ir pa džinam, kas spēj pārvietoties mistiskajā astotajā plānā (izliksimies, ka es par to neko nezinu). Tagad man bija vieglāk saprast, kā algotnim izdevās izvairīties no vajātājiem, kad viņš nozaga amuletu. Vēl pēc pāris soļiem viņš kustēsies tik ātri, ka tam nevarēs izsekot, sperot vienu soli, viņš nokļūs jūdzi uz priekšu. Es paātrināju lidojumu.
Ezers un tā apkārtne bija ļoti gleznaina (neskaitot strūklakas statuju ar veco, nepieklājīgo dievu un delfīnu). Krastā jauns dārznieks ravēja nezāles. Ūdenī peldēja pāris nevainīga izskata pīles. Meldri šūpojās vējā. Kāds pie ezera bija uzcēlis lapeni un tai blakus iestādījis nelielu sausserdi tā lapas mirdzēja pēcpusdienas saulē.
Tā bija tikai poētiska atkāpe. Pirmais sprādziens, ko raidīju algotņa virzienā, viņu neķēra (ir grūti aprēķināt, cik ātri pārvietojas cilvēks, kam kājās Septiņjūdžu zābaki), bet skāra lapeni, kas nekavējoties izgaisa. Dārznieks iebrēcās un ielēca ezerā, saceldams tādu vilni, kas aizskaloja prom visas pīles. Aizdegās arī meldri. Algotnis palūkojās augšup. Viņš pirms tam nebija mani pamanījis, acīmredzot būdams pārāk aizņemts ar savu zābaku kontrolēšanu. Uzbrukt, kamēr viņš neskatās, gan nebija īsti godīgi, bet paklau, es taču kavēju konferenci! Otrais sprādziens trāpīja vīrietim tieši krūtīs, un viņš pazuda smaragdzaļās liesmās.
Aši aplaidu loku gaisā, bet pie apvāršņa nebija redzami ne novērotāji, ne citas draudīgas būtnes, ja neskaita briesmīgo skatu uz Skvalla dēla rozā pēcpusi, kad viņi abi ar papucīti, pagriezuši muguras muižai, metās atpakaļ pa ceļu uz vārtu pusi. Labi. Gatavojos jau doties uz māju, kad izgaisa sprādziena radītie dūmi un atklāja algotni, kas sēdēja apmēram metru dziļā bedrē, netīrs, dubļiem klāts, bet pavisam noteikti dzīvs.
Hmm. Ar to nebiju rēķinājies.
Pacēlos gaisā, pagriezos un raidīju viņa virzienā vēl vienu, spēcīgāku sprādzienu. Tas bija tāds, kas liktu pat Džabora ceļgaliem nedaudz saļodzīties, bet lielāko daļu cilvēku tam vienkārši vajadzēja pārvērst pelnos.
Bet ne jau bārdaini. Kad liesmas atkal norima, viņš slējās kājās, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt izskatījās, it kā šis tikai būtu atlaidies nosnausties. Jāatzīst, ka prāvākā daļa viņa mēteļa gan bija nodegusi, bet ķermenis joprojām izskatījās spirgts un vesels.
Es nemēģināju vēlreiz. Galu galā es saprotu mājienus.
Vīrs ielika roku mēteļa kabatā un izvilka no tās Sudraba disku. Ar negaidītu ātrumu viņš atliecās un meta disks par spalvas tiesu palidoja garām manam knābim un ar loku atgriezās pie bārdaiņa.
Tas nu vienreiz bija par daudz. Man bija apnicis, ka pēdējās nedēļas laikā visi, ko satiku, vēlējās kādu gabaliņu no manis: džini, burvji, cilvēki… kāda starpība! Es tiku izsaukts un iekaustīts, uz mani šāva, mani sagūstīja, mocīja, izrīkoja un uzskatīja to visu par pašsaprotamu. Un tagad, kā kronis visam, arī šis puisis pievienojās maniem pāridarītājiem, kaut gan es viņam neko ļaunu nebiju darījis, tikai mēģinājis klusiņām novākt.
Es sadusmojos.
Pats niknākais strazds, kādu tu jebkad esi redzējis, metās uz strūklakas statuju ezera vidū. Tas apmetās uz delfīna astes, izstiepa spārnus, lai aptvertu akmeni, un, tā darot, kļuva par gargoilu. Delfīns un dievs [100] [1] Viņi bija savienoti. Nav svarīgi, kā. tika izkustināti no savas pamatnes. Krakšķot un šņirkstot materiāls padevās, un statuja pacēlās gaisā. No nolauztās ūdens caurules izlija ūdensstrūkla. Gargoila pacēla statuju virs galvas, uzlidoja gausā un atkal nolaidās ezera krastā, netālu no algotņa.
Viņš neizskatījās tik satriekts, kā man būtu paticis. Viņš atkal meta disku. Tas ietriecās man rokā, tūlīt pat saindēdams mani ar sudrabu.
Nelikdamies ne zinis par sāpēm, es metu statuju kā klintsbluķi. Tā apmeta gaisā pāris izsmalcinātu loku un ar spēcīgu bliezienu uzkrita virsū algotnim.
Viņš izskatījās krietni salocīts, bet ne tik plakans, kā es būtu vēlējies. Redzēju, kā vīrs spārdās zem gulošā dieva, cenzdamies satvert statuju, lai nogrūstu to malā. Tas sāka kļūt garlaicīgi. Ja nevarēju viņu nogalināt, vismaz varētu viņu aizkavēt. Kamēr bārdainis joprojām ķepurojās, es pielēcu klāt, atsēju viņa Septiņjūdžu zābakus un novilku. Tad tos satvēru un metu, cik stipri vien varēju, ezera vidū, tieši pēkšķošo pīļu barā. Zābaki sacēla lielas šļakatas un tūlīt pat nogrima ezera dzīlēs.
- Par to tu samaksāsi, vīrs šņāca. Viņš joprojām cīnījās ar statuju, lēnām celdams to nost no krūtīm.
- Tu nu gan neproti zaudēt, vai ne? es teicu, aizkaitināts pakasot ragu. Es prātoju, ko vēl varētu darīt, kad…
…es sajutu, ka iekšas it kā tiek rautas ārā pa muguru; mana būtība locījās un svaidījās. Es noelsos. Algotnis noskatījās, kā mana forma pamazām kļūst miglaina un neskaidra.
Viņš spēcīgi pagrūda, un statuja noripoja nost. Par spīti sāpēm, es vēl saskatīju, kā viņš pieceļas kājās. Pagaidi, gļēvuli! vīrs sauca. Paliec un cīnies!
Es viņam pamāju ar nagu. Tev šodien veicas, es teicu. Es tevi atlaižu. Tu man biji rokās, un neaizmir…
Bet tad biju jau pazudis, un mans rājiens līdz ar mani.
Netenjels 40