L intes melna Plazmas bulta trāpīja pa tuvāko galdiņu. Samaņa galvasrota, visi podi un pīpes, un arī pats galds kopā ar gabalu grīdas pazuda ar tādu troksni, it kā būtu iesūkti milzīgā vannas caurulē. No cauruma grīdā pacēlās tvaiki.
Kādu metru tālāk Netenjels saliecās ritenī un pielēca kājās. Galva griezās, bet viņš nevilcinājās ne mirkli. Zēns pieskrēja pie nākamā galdiņa, uz kura atradās metāla kubi. Kamēr vecais burvis vēlreiz pacēla roku, viņš paķēra tik daudz kubu, cik vien paspēja, un pazuda aiz blakus grāmatplaukta. Otrā Plazmas bulta aizlidoja garām.
Zēns uz mirkli apstājās. Aiz grāmatplaukta vecais vīrs klusi irgojās, klakšķinādams mēli. Ko tu tagad darīsi, mazais? Vai raidīsi manā virzienā vēl kādus mitus?
Netenjels palūkojās uz metāla kubiem savās rokās. Tie nebija miti, bet gan Prāgas kubi: tos izmantoja zemas klases burvji sīkiem trikiem. Katrā metāla kubiņā bija ieslodzīts viens velnēns kopā ar dažādiem pūderī saberztiem minerāliem. Kad mits tika izlaists ārā, izmantojot ļoti vienkāršu komandu, tas uzliesmoja kopā ar minerāliem, veidojot interesantu ainu. Tikai muļķīgs laika kavēklis, nekas vairāk. Visādā ziņā ne jau nu nozīmīgs ierocis. Taču neko labāku tuvumā nemanīja. Katrs kubs bija ietīts ar Zelta ielas alķīmiķu logo apzīmogotā papīrā. Šie kubiņi bija veci, iespējams, no deviņpadsmitā gadsimta. Varbūt pat vairs nedarbojās.
Netenjels paņēma vienu un, pat neiztinis no papīra, meta pāri plauktam.
Viņš nosauca Atbrīvošanas pavēli.
Kubā ieslodzītais velnēns uzliesmoja, atstādams aiz sevis sudraba dzirksteļu lietu un liegu melodiju. Gaisā uzvirmoja viegla lavandas smarža.
Zēns dzirdēja, kā vecais burvis izplūst smieklos. Cik apburoši! Lūdzu, vēl vienu! Es gribētu sajust savu mīļāko smaržu brīdī, kad mēs pārņemsim varu valstī. Vai tev nav pīlādža smaržas? Man tā ļoti patīk!
Netenjels paķēra vēl vienu kubu. Lai gan tie bija tīrie viesību nieciņi, tomēr nekā cita pie rokas nebija.
Varēja dzirdēt, kā čīkst vecā vīra kurpes, kad viņš soļoja pa aili starp diviem grāmatplauktiem. Ko Netenjels varēja izdarīt? Abās pusēs atradās grāmatplaukti, kas neļāva viņam izbēgt.
Bet vai patiesi? Plauktiem nebija aizmugures dēļu. Skatoties caur plauktiem, varēja saredzēt nākamā plaukta grāmatas. Ja varētu izspraukties cauri…
Viņš meta nākamo kubiņu un skrēja.
Moriss Sīlers nogriezās ap stūri, un burvim ap roku mirgoja un šūpojās Spēka aplis.
Netenjels lēca cauri plauktam kā augstlēcējs. Viņš nomurmināja Atbrīvošanas pavēli.
Kubiņš sprāga vecajam vīram tieši sejā. Purpurkrāsas dzirksteļu spiets uzvirpuļoja un sagriezās augstu līdz griestiem, un to visu pavadīja deviņpadsmitā gadsimta čehu maršs.
Nākamajā ailē kā krītoša siena nogāzās apmēram piecdesmit grāmatas. Netenjels nokrita tām pāri.
Viņš drīzāk sajuta nekā saredzēja, kā melnā Spēka bulta izposta grāmatu plauktu aiz viņa.
Burvja balss tagad skanēja nedaudz aizkaitināti. Mazo zēn, man nav laika! Apstājies, lūdzu.
Bet Netenjels jau bija kājās un brāzās uz nākamā plaukta pusi. Viņš kustējās pārāk ātri, lai vēl kaut ko domātu, un neapstājās ne uz mirkli, lai neļautu bailēm sevi pārņemt. Vienīgais mērķis bija sasniegt durvis telpas tālākajā galā. Vecais vīrs teica, ka tur atrodoties pentakls.
Džon, paklausies! Zēns nogūlās uz muguras nākamajā ailē starp sagāztajām grāmatām. Es apbrīnoju tavu izdomu. Adas vākos iesieta vārdnīca nokrita blakus viņa galvai, likdama gaismai iespīdēt sejā. Netenjels pieslējās kājās. Bet ir muļķīgi atriebt sava meistara nāvi. Vēl viens trieciens, un vēl viena skapja daļa pazuda pelnos. Istabu piepildīja biezi, kodīgi dūmi. Tas ir muļķīgi un nedabiski. Es pats kādreiz sen, sen nogalināju savu meistaru. Es saprastu, ja tavs Krūmložņa būtu bijis vērtīgs cilvēks. Netenjels pameta trešo kubu aiz sevis, tas atsitās pret galdu un neiedarbojās. Viņš bija aizmirsis izteikt pavēli. Bet tavs meistars taču nebija labs cilvēks, vai ne, Džon? Viņš bija trīceklīgs muļķis. Un tagad tu viņa dēļ esi gatavs zaudēt dzīvību. Tev vajadzētu likties mierā.
Netenjels bija sasniedzis beidzamo aili. Viņš nebija tālu no durvīm, kas veda uz istabu, tās atradās tikai pāris soļu attālumā. Bet te viņš pirmo reizi apstājās. Zēnā iesvēlās milzīgas dusmas, kas nomāca bailes.
Kurpes klusi čīkstēja. Vecais vīrs nāca atpakaļ, sekodams izmētāto grāmatu kaudzēm un pārbaudīdams katru sānu atzarojumu. No zēna nebija ne miņas. Pienācis pie durvīm, burvis iegriezās pēdējā ailē, jau pacēlis roku gatavībā mest…
Un izbrīnā noklakšķināja mēli. Arī šī aile bija tukša.
Netenjels bija klusi izrāpies cauri plauktiem atpakaļ uz sākotnējo aili un pielavījies vecajam aiz muguras. Tagad viņš izmantoja ienaidnieka pārsteigumu savā labā.
Trīs kubi vienlaikus atsitās pret burvi un eksplodēja pēc vienas pavēles. Tie bija Laima zaļie ritentiņi, Vīnes lielgabals un Jūraszilais sārts, un, lai gan katrs efekts atsevišķi būtu bijis pieticīgs, visi trīs kopā tie radīja varenu iespaidu. Atskanēja vienkāršu melodiju sajaukums, un gaisā uzvēdīja pīlādža, ēdelveisa un kampara smaržas. Trīskāršais sprādziens notrieca veco vīru no kājām un meta pret istabas durvīm. Viņš pret tām atsitās smagi, ar galvu pa priekšu. Durvis iegāzās, un burvis vēlās tām pāri, kaklu dīvaini pagriezis. Melnā enerģija, kas pulsēja ap viņa roku, negaidot noplaka.
Netenjels lēni piegāja pie pakritušā burvja, nevērīgi grozīdams plaukstā pēdējo metāla kubiņu.
Burvis nepakustējās.
Varbūt viņš tikai izlikās; tūlīt, tūlīt pielēks kājās, gatavs cīnīties… Tas bija iespējams. Netenjelam vajadzēja būt gatavam.
Tuvāk… Joprojām ne mazākās kustības. Tagad viņš jau atradās blakus vecā vīra uz āru vērstajām ādas kurpēm…
Vēl pussolīti… tagad gan viņš celsies kājās.
Moriss Sīlers nepakustējās. Viņam bija lauzts kakls. Šīlera seja bija atspiesta pret durvīm, lūpas nedaudz pavērtas. Netenjels stāvēja tik tuvu, ka varēja saskatīt visas līnijas un rētas uz viņa vaiga; varēja redzēt mazos asinsvadiņus pie deguna un zem acs…
Acs bija vaļā, bet stiklaina, neko neredzoša. Tā izskatījās kā zivs acs. Un tai pāri krita balta matu šķipsna.
Netenjela pleci iedrebējās. Uz brīdi šķita, ka viņš sāks raudāt.
Tomēr zēns palika nekustīgi uz vietas, gaidīdams, lai elpa kļūst mierīga un trīsas norimst. Kad emocijas bija norimušas, viņš mierīgi pārkāpa pāri vecā vīra ķermenim un klusi teica: Tu pieļāvi kļūdu. Es to nedarīju sava meistara dēļ.
Istaba bija maza un bez logiem. Likās, ka kādreiz tā kalpojusi par pieliekamo kambari. Istabas vidū bija uzzīmēts pentakls, un tam apkārt kārtīgi sarindotas sveces un vīraka trauki. Divas sveces bija nogāzušās, durvīm krītot, un Netenjels tās uzmanīgi novietoja, kā pienākas.
Pie vienas no sienām uz nagliņas, lentē iekarināts, stāvēja zeltīts gleznas rāmis. Bet tajā nebija ne gleznas, ne audekla. Tā vietā tur varēja redzēt skaistas, lielas, apaļas un saulainas istabas attēlu. Tajā bija redzami arī cilvēki. Netenjels tūlīt pat zināja, ka tas bija Novērošanas stikls, daudz skaidrāks un varenāks nekā viņa pašdarinātais bronzas disks. Viņš piegāja tuvāk, lai to nopētītu. Stikls parādīja zāli, kurā bija salikti krēsli, un grīda zem tiem dīvaini spīdēja. Ministri nāca iekšā istabā pa vienu pusi, turēdami rokā glāzes, un pie durvīm no kalpiem saņēma melnas pildspalvas un papīrus. Arī premjerministrs tur stāvēja pašā pūļa vidū, un garais ifrīts neatkāpās no viņa ne soli. Siržulauzējs vēl nebija redzams.