Bet pavisam drīz viņš ieradīsies un atklās savu plānu.
Netenjels bija pamanījis, ka uz grīdas stāv sērkociņu kārbiņa. Viņš steigšus iededza sveces, pārbaudīja vīraku un iekāpa aplī par spīti steigai, novērtēdams eleganci, ar kādu tas bija uzzīmēts. Tad zēns aizvēra acis, nomierinājās un mēģināja atcerēties buramvārdus.
Pēc pāris sekundēm tie jau bija rokā. Balss nedaudz ķērās no dūmiem, ko viņš bija saelpojies; zēns divreiz noklepojās un izrunāja buramvārdus.
Tie iedarbojās tūlīt. Bija pagājis tik ilgs laiks, kopš Netenjels bija veicis Izsaukšanu, ka viņš pat nedaudz salēcās, kad parādījās džins. Bartimajs joprojām atradās gargoilas formā, un viņam sejā atspoguļojās tā pati kaitinošā izteiksme…
- Tev nu gan ir precīza laika izjūta, vai ne? viņš teica. Es tikko biju sagrābis slepkavu aiz rīkles, kad tu atcerējies, kā mani jāizsauc!
- Tūlīt sāksies! Piepūle, kas bija vajadzīga, lai izsauktu Bartimaju, lika Netenjelam justies kā apreibušam. Viņš atspiedās pret sienu. Paskaties šajā stiklā! Viņi jau pulcējas. Siržulauzējs noteikti ir ceļā, viņam kaklā karājas amulets, un viņš nejutīs nekā no tā visa, kas notiks. E… es domāju, ka tā būs Izsaukšana.
- Ko tu saki! Es jau sen biju to sapratis. Nu tad nāc manos maigajos nagos.Gargoila izlaida nagus; tie nepatīkami noskrapstēja.
Netenjels nobālēja. Bartimajs pārbolīja acis. Es tevi aiznesīšu, viņš teica. Mums jāpasteidzas, ja gribam Siržulauzēju apstādināt, pirms viņš ieiet istabā. Tiklīdz viņš būs iekšā, istaba tiks aizzīmogota. Varu derēt, ka tā notiks.
Netenjels uzmanīgi paspēra soli uz priekšu. Gargoila nepacietīgi piespēra ar kāju pret zemi. Neuztraucies par mani, tā nošņāca. Es nesastiepšu muguru vai tamlīdzīgi. Es jūtos nikns, un mans spēks ir atgriezies. To pateicis, džins sagrāba savu saimnieku ap vidu un pagriezās, lai ietu, kad nejauši paklupa pār ķermeni, kas gulēja uz sliekšņa.
- Nākamreiz uzmanīgāk izvēlies vietas, kur pamest savus upurus! Es atdauzīju kājas īkšķi. Ar vienu vēzienu džins notīrīja visus gruvešus un lieliem lēcieniem lidoja cauri istabai, vēcinādams platos akmens spārnus.
Netenjela vēderā pie katra soļa sagriezās. Lēnāk! viņš dvesa. Man kļūs nelabi!
- Tad jau šis tev nemaz nepatiks. Bartimajs izlēca cauri lūkai, neņemot vērā ne kāpnes, ne kāpņu laukumu, un precīzi piezemējās stāvu zemāk. Viņa saimnieka vaids atbalsojās visā stāvā.
Pa pusei lidojot, pa pusei lecot, gargoila turpināja savu ceļu pa nākamo gaiteni. Tu esi izdarījis savu pirmo tiešo slepkavību, tā saprotoši teica. Kā tu jūties? Laikam jau daudz vīrišķīgāks. Vai tas palīdzēs aizdzīt sēras par Krūmložņas sievas nāvi?
Bet jaunais burvis jutās tik nelabi, ka gandrīz nebija spējīgs klausīties, kur nu vēl atbildēt.
Minūti vēlāk trakais skrējiens bija galā, turklāt tik strauji, ka Netenjela locekļi nošūpojās kā lupatu lellei. Gargoila bija apstājusies gara gaiteņa galā. Tā nometa Netenjelu zemē un klusēdama norādīja uz priekšu. Zēns pakratīja galvu, lai tā noskaidrotos, un palūkojās uz priekšu.
Gaiteņa galā bija atvērtas durvis uz zāli. Tur stāvēja trīs cilvēki: uzpūtīgs kalps, kas turēja durvis vaļā; Rufuss Laims, burvis ar zivij līdzīgo seju; un Saimons Siržulauzējs, kas pogāja ciet kreklu. Pie viņa kakla uzmirdzēja zeltīts zibsnis, tad apkaklīte jau bija aizpogāta un kaklasaite apsieta. Siržulauzējs uzsita savam draugam pa plecu un devās uz durvīm.
- Mēs esam nokavējuši! Netenjels nošņāca. Vai tu nevari… Viņš izbrīnīts palūkojās sev blakus gargoila bija pazudusi.
Viņam ausī čukstēja sīka balstiņa. Pieglaud matus un ej uz durvīm. Tu vari iekļūt zālē kā kalpotājs. Pasteidzies! Netenjels apspieda vēlmi pakasīt ausi; viņš juta, ka tur karājas kaut kas mazs un kutinošs. Zēns iztaisnoja plecus, pieglauda matus un aizsteidzās pa gaiteni.
Laims jau bija aizgājis kaut kur citur. Kalpotājs gatavojās aizvērt durvis.
- Pagaidiet! Netenjels vēlējās, kaut viņa balss būtu zemāka un pavēlošāka. Viņš pielika soli. Ielaidiet mani! Viņi vēlējās, lai vēl kāds palīdz pasniegt dzērienus.
- Es tevi nepazīstu, teica kalpotājs, saraukdams pieri. Kur ir jaunais Viljams?
- Mmm, viņam sāka sāpēt galva. Mani atsauca viņa vietā. Pēdējā mirklī.
Gaitenī atskanēja soļu troksnis un pavēloša balss. Pagaidi!
Netenjels pagriezās un dzirdēja, kā Bartimajs viņam pie auss nolamājas. Viņiem tuvojās melnbārdis, basām kājām, saplēstajam mētelim plīvojot, zilajām acīm zvērojot.
- Ātri! Džina balss bija pavēloša. Durvīs ir atvērta sprauga ielavies iekšā!
Algotnis pielika soli. Apturi to puiku!
Bet Netenjels jau no visa spēka bija uzminis ar zābaku kalpam uz kājas. Vīrietis sāpēs iekliedzās un palaida vaļā durvis. Aši izlocījies, jaunais burvis izvairījās no viņa rokas tvēriena un, pastūmis durvis, iespraucās iekšā.
Kukainis viņam pie auss satraukumā lēkāja augšup un lejup. Aizver durvis!
Zēns grūda durvis no visa spēka, bet kalps otrā pusē pielika visu savu spēku, un durvis sāka lēnām atvērties.
Tad aiz durvīm atskanēja algotņa balss mierīga un glāsmaina.
Neuztraucies, melnbārdis teica. Lai viņš iet. Viņš ir pelnījis savu galu.
Pretspēks no durvju otras puses vājinājās, un Netenjels aizvēra durvis. Tās nekavējoties tika aizzīmogotas.
Viņam pie auss ierunājās sīka balstiņa. Tas nu gan bija draudīgi, tā teica.
41 Bartimajs
no brīža, kad mēs iegājām šajā liktenīgajā telpā un tās durvis un logi tika aizzīmogoti, viss sāka risināties ļoti strauji. Zēns tā arī kārtīgi neapskatīja zāli, pirms tā bija neatgriezeniski mainījusies, bet manas maņas, protams, ir daudz labāk attīstītas. Acumirklī aptvēru visu zāles iekārtojumu, ikvienu vissīkāko detaļu.
Tātad, pirmkārt, kur mēs bijām? Aiz slēgtām durvīm, pašā apaļās zāles malā. Stikls, kas sedza zāles grīdu, bija nedaudz graudains, tā ka viesiem neslīdēja kurpes, bet joprojām pietiekami dzidrs, lai varētu saskatīt skaisto paklāju zem tā. Zēns stāvēja it kā tieši uz paklāja malas to veidoja izausti vīnstīgu vijumi. Visapkārt zālei pulcējās bezkaislīgi kalpotāji, katrs pie galdiņa uz riteņiem, kas bija nokrauts ar kūciņām un dzērieniem. Vidū atradās pusaplī novietoti krēsli, kurus es jau biju redzējis pa logu, un tie tagad čīkstēja zem sapulcējušos viesu svara. Burvji sūca savus dzērienus un tikai ar vienu ausi klausījās Amandā Katkarta, kas stāvēja uz paaugstinājuma zāles vidū un sveica visus šajā konferencē. Viņai blakus ar pilnīgi bezkaislīgu sejas izteiksmi stāvēja Saimons Siržulauzējs.
Sieviete gatavojās beigt savu runu: … un visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību paklājam, kas ir tik skaisti izvietots zem stikla grīdas. Mēs to pasūtījām Persijā, un es nebaidos teikt, ka tas ir vislielākais Anglijā. Manuprāt, jūs visi atradīsiet sevi uz tā, ja vien rūpīgi ieskatīsieties. (Piekrītoša murmināšana un daži izsaucieni.) Šopēcpusdien diskusijas ilgs līdz sešiem. Pēc tam mums tika pasniegtas vakariņas īpaši apsildītās teltīs muižas pagalmā, kur jūs izklaidēs Latvijas zobencīņas meistari. (Aizrautīgas gaviles.) Paldies par uzmanību. Un tagad došu vārdu šīs konferences rīkotājam Saimonam Siržulauzējam. (Aplausi un ovācijas.)
Kamēr viņa dudināja, es čukstēju zēnam ausī. [101] [1] Savulaik esmu pabijis daudzās lipīgās vietās, bet šī auss nudien bija tik vaskaina, ka pārspēja tās visas. Tobrīd biju kļuvis par uti, kas ir vismazākā forma, kādu spēju pieņemt. Kāpēc? Es negribēju, lai ifrīts mani pamana. Pašlaik viņš bija vienīgā būtne no Citas pasaules, kas atradās šajā zālē (lai nodrošinātu pieklājīgu uzvedību zālē, te nebija atļauts ienākt nevienam velnēnam), bet viņa pienākums bija uztvert mani kā draudu.