- Šī ir mūsu pēdējā iespēja, es klusi teicu. Lai arī ko Siržulauzējs gatavojas darīt, viņš to darīs tūlīt, jo, tici man, ifrīts jau sāk sajust amuleta auru. Siržulauzējam amulets ir ap kaklu: vai tu nevarētu pielavīties viņam aiz muguras un izraut to ārā? Tas liks burvjiem sarosīties.
Netenjels pamāja ar galvu un sāka lavīties apkārt zālei. Siržulauzējs jau bija uzkāpis uz paaugstinājuma un sāka savu runu:
- Premjerministr, dāmas un kungi, atļaujiet man izteikt, cik pagodināti mēs esam…
Mēs jau bijām nonākuši līdz skatītāju lokam, un līdz paaugstinājumam nebija vairs necik daudz ko skriet. Mans saimnieks metās uz priekšu vieglā riksī, un es viņu nepārtraukti pamudināju kā žokejs labu (bet neapķērīgu) zirgu.
Bet, kad viņš jau steidzās garām pirmajai rindai, no tās pašāvās kaulaina roka un sagrāba zēnu aiz skausta.
- Un kā tev šķiet, kurp tu dodies, kalpotāj?
Es pazinu šo balsi. Man tā atsauca atmiņā nepatīkamās atmiņas par Mokpilno lodi. Tā bija Džesika Vaitvela ar saviem izteiktajiem vaigu kauliem un īsi apcirptajiem gaišajiem matiem. Netenjels ķepurojās viņas tvērienā. Es, nekavējoties ne mirkli, metos lejup no zēna auss, tad tālāk pa viņa maigo, balto kaklu un steidzos uz kaulainās rokas pusi.
Mans saimnieks grozījās un locījās. Laidiet… mani… vaļā!
-… mums ir tas prieks un gods… Siržulauzējs vēl neko nebija pamanījis.
- Kā tu uzdrošinies mēģināt izjaukt konferenci? Sievietes asie nagi bija iecirsti zēna kaklā. Uts uzmanīgi tuvojās viņas bālajai, šaurajai rokas locītavai.
- Jūs… nesaprotat… Netenjels sēca. Siržulauzējam ir…
- Klusē, knauķi!
- … tik priecīgi jūs visus šeit redzēt. Solto Pinns atvainojas, viņš jūtas nevesels…
- Ieliec viņu Sprostā, Džesika, ierunājās blakus sēdošais burvis. Tiksi ar viņu galā vēlāk.
Es jau atrados uz dāmas rokas locītavas. Uz tās pulsēja zilas vēnas.
Uts nebija spējīga uz to, ko gribēju izdarīt. Tāpēc kļuvu par skarabeju ar ļoti asām spīlēm. Ar prieku iecirtu tās Džesikas rokā.
Sievietes kliedziens lika iedrebēties lustrām. Viņa palaida vaļā zēnu, kas paklupa uz priekšu, gandrīz nomezdams mani no pleca. Siržulauzējs bija apklusis. Viņš apcirtās apkārt, acis iepletis. Visas galvas pagriezās.
Netenjels pacēla roku un norādīja uz Siržulauzēju. Uzmanieties! viņš ieķērcās (Džesikas tvēriens bija viņu gandrīz nosmacējis), Siržulauzējam ir Sam…
Baltu pavedienu vijums savērpās ap mana saimnieka galvu. Sieviete nolieca galvu pie brūces uz rokas un izsūca asinis.
- … arkandas amulets! Viņš jūs visus nogalinās! Es nezinu, kā, bet tas būs briesmīgi un…
Skarabejs uzsita zēnam pa plecu. Nepūlies, es sacīju. Tevi neviens nedzird. Viņa mūs izslēgusi. [102] [1] Tā parasti darbojas Sprosti. Tie neļauj objektam (ari skaņai) izlauzties ārpus baltā tikla. Tas ir kā īslaicīgs cietums, ko parasti izmanto pret nabaga cilvēkiem, nevis pret džiniem. Neizskatījās, ka viņš saprastu. Nekad neesi tādā sēdējis? Burvji ik pa brīdim kādu iesloga tādā…
Es vēroju Siržulauzēju. Viņš lūkojās uz Netenjelu, un šajā skatienā atspoguļojās šaubas un naids. Un tad šis vīrietis atkal pievērsās savai runai. Viņš noklepojās, lai pievērstu sev čalojošo burvju uzmanību, un pa to laiku pastiepa roku uz slepeno plauktu zem tribīnes.
Zēnu bija pārņēmusi panika. Viņš vārgi dauzīja pa gumijai līdzīgajām Sprosta sienām.
- Nomierinies, es sacīju. Un ļauj man paskatīties. Lielākoties Sprostiem starp atsevišķām daļām ir vājas saiknes. Mēģināšu atrast kādu plaisu, pa kuru varēsim izlauzties. Es pārvērtos par mušu un, sākot no augšas, pārbaudīju Sprosta membrānas, meklēdams kādu bojājumu.
- Bet mums nav laika…
Es runāju ļoti maigi, lai viņu nomierinātu. Bet tu pa to laiku skaties un klausies.
Kaut gan neizrādīju, patiesībā arī pats biju noraizējies. Manam saimniekam izrādījās taisnība: mums nudien nebija laika.
Netenjels
IBet mums nav laika… Netenjels iesāka.
- Paklusē un skaties! Muša nemierīgi riņķoja ap Sprosta sienām. Tā neapšaubāmi izklausījās pārbijusies.
Netenjelam gandrīz nepietika vietas, lai pakustinātu rokas, kur nu vēl lai pakustinātu kājas. Tas bija kā mūmijai atrasties sarkofāgā… Pietika to iedomāties, un viņu pārņēma klaustrofobija. Zēns apspieda vēlmi kliegt, dziļi ievilka elpu un, lai novērstu uzmanību, palūkojās, kas notiek visapkārt.
Pēc šī nenozīmīgā starpgadījuma visi atkal bija pievērsušies runātājam, kas turpināja tā, it kā nekas nebūtu noticis: Es savukārt vēlētos pateikties lēdijai Amandai, kura mūs uzņēmusi šajā skaistajā zālē… Un pievērst jūsu uzmanību skaistajiem griestiem un nenovērtējamajiem kroņlukturiem. Tie tika atvesti no Versaļas drupām īsi pēc Franču kariem un ir izgatavoti no dimanta. To dizainers ir…
Siržulauzējam bija daudz ko stāstīt par kroņlukturiem. Visi burvji paskatījās augšup, lai atzinīgi tos novērtētu. Griestu rotājumi viņus ļoti interesēja.
Netenjels pievērsās mušai. Vai tu vēl neesi atradis vājo punktu mūsu Sprostā?
- Nē. Tas ir ļoti meistarīgi saausts. Kukainis nikni sīca. Kāpēc tu ļāvi, lai tevi noķer? Šeit mēs esam bezpalīdzīgi.
Atkal bezpalīdzīgi. Zēns iekoda lūpā. Es pieņemu, ka Siržulauzējs kaut ko izsauks, viņš teica.
- Protams. Viņam taču ir Izsaukšanas rags, lai nevajadzētu teikt buramvārdus. Tā viņš ietaupīs laiku.
- Kas tas būs?
- Kas to lai zina. Visādā ziņā kaut kas pietiekami stiprs, lai tiktu galā ar ifrītu.
Netenjels juta, ka viņu atkal pārņem panika, laužoties uz āru kliedzienā. Siržulauzējs joprojām slavēja sarežģītos griestu dekorējumus. Bartimaja saimnieka acis šaudījās uz visām pusēm, mēģinot notvert kāda burvja acu skatienu, bet viņi joprojām bija iegrimuši kroņlukturu izpētē. Zēns izmisumā nokāra galvu.
Un ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko neparastu.
Grīda… Tā kā gaismas spoži krita uz stikla grīdu, bija grūti pateikt, kas tas ir, bet izskatījās, ka zem tās notiek kustība, it kā zem grīdas no vienas sienas uz priekšu veltos balts vilnis. Zēns sarauca pieri. Sprosta membrānas nedaudz aizēnoja skatu, un viņš nevarēja būt pilnībā pārliecināts par to, ko redzēja. Bet viņam šķita, ka kaut kas nosedz paklāju.
Muša lidinājās viņam pie auss. Mani mierina tikai tas, ka izsauktā būtne nevar būt pārāk varena, citādi Siržulauzējam vajadzētu izmantot pentaklu, muša murmināja. Amulets noder personiskajai aizsardzībai, bet pār patiešām pārāk spēcīgām būtnēm jāvalda ļoti piesardzīgi. Tām nevar ļaut brīvi skraidīt apkārt, citādi tas var beigties ar pilnīgu iznīcību. Paskat, kas notika ar Atlantīdu.
Netenjelam nebija ne jausmas, kas notika ar Atlantīdu. Viņš joprojām vēroja grīdu un pēkšņi atskārta, ka visa zāle kustējās likās, ka grīda drebēja un mainījās, lai gan stikls joprojām palika nekustīgs. Zēns paskatījās sev zem kājām un pamanīja, kā smaidoša jaunas sievietes seja aizslīd tālāk un tai seko ērzeļa galva un koka lapas…
Un tikai tad viņš saprata. Tepiķi neapsedza. To vilka malā, turklāt ļoti ātri un zaglīgi. Un neviens cits to nebija pamanījis. Kamēr burvji pavērtām mutēm skatījās griestos, grīda zem viņu kājām mainījās.