- Mmm, Bartimaj… Netenjels ierunājās.
- Ko? Es mēģinu koncentrēties.
-Grīda…
- Ak vai. Muša nosēdās viņam uz pleca. Tas ir slikti.
Kamēr Netenjels skatījās, smalki savītā paklāja mala aizslīdēja zem viņa kājām, un tad grīdsega bija prom. Tās vietā atklājās spīdoša, balta virsma iespējams, tas bija ģipsis uz kuras ar melnu tinti bija ierakstītas rūnas. Zēns tūlīt pat saprata, kur viņi atrodas, un skatiens otrā istabas virzienā to apliecināja. Viņš redzēja perfekti uzzīmēta apļa aprises, divas taisnas līnijas, kas savieno zvaigznes galus, elegantus rūnu rakstus melnā un sarkanā krāsā…
- Tas ir milzīgs pentakls, jaunais burvis pačukstēja. Un mēs visi atrodamies tajā iekšā.
- Netenjel, muša teica. Vai tu atceries, ko es tev teicu, lai tu paliec kluss, neklaigā un nemētājies ar rokām?
-Jā.
-Aizmirsti to. Kusties tik daudz, cik vien spēj. Varbūt pievērsīsim kāda muļķa burvja uzmanību.
Netenjels šūpojās, vicināja rokas un grozīja galvu. Zēns kliedza, līdz rīkle sāka smelgt. Viņam apkārt lidoja muša, mirdzēdama visos iespējamajos brīdinājuma toņos. Bet tuvējie burvji neko neievēroja. Pat Džesika Vaitvela, kas atradās vistuvāk, joprojām ar sapņainām acīm blenza griestos.
Netenjelu pārņēma tā pati milzīgā bezspēcība, kas tonakt, kad mājā izcēlās ugunsgrēks. Bija jūtams, kā no viņa aizplūst visi spēki. Kāpēc viņi neskatās? zēns vaidēja.
- Tīrās alkatības dēļ, Bartimajs atteica. Iekrituši bagātības lamatās. Tas nav labi. Es varētu izmēģināt raidīt sprādzienu, bet tas tevi tūlīt pat nogalinātu.
- Nu tad labāk tā nedari.
- Ja tu mani pirms tam atbrīvotu no Beztermiņa ieslodzījuma, kukainis musināja, es varētu izlauzties cauri un noķert Siržulauzēju. Tu, protams, būtu pagalam, bet es izglābtu visus pārējos un, goda vārds, pastāstītu viņiem par tavu upuri. Es nudien… Skaties! Tas sākas!
Netenjels jau bija pievērsis skatienu Siržulauzējam, kurš izdarīja strauju kustību. Roka, kas pirms tam bija rādījusi uz griestiem, pēkšņi nolaidās lejup un strauji pazuda aiz runātāja tribīnes. Viņš izvilka kaut ko ārā, norāva no tā pārklāju un nometa zemē, paceldams šo priekšmetu pie lūpām. Tas bija rags vecs, notraipīts un ieplaisājis. Siržulauzēja pieri pārklāja sviedru lāsītes, kas mirdzēja kroņlukturu gaismā.
Kāds pūlī izdvesa necilvēcīgu dusmu kliedzienu. Burvji nolaida galvas.
Siržulauzējs pūta.
Bartimajs
Tiklīdz paklājs bija pazudis un atklājies pentakls, es sapratu, ka notiks briesmīga Izsaukšana. Siržulauzējs bija visu lieliski sarīkojis. Mēs visi, viņu ieskaitot, bijām iesprostoti apļa vidū kopā ar to būtni, ko viņš bija izsaucis no Citas pasaules. Gan sienām, gan logiem droši vien bija ierīkotas barjeras, tā ka neviens no mums nevarēja aizbēgt. Siržulauzējam bija
Samarkandas amulets un tā spēks viņu pasargās bet mēs, pārējie, nonāksim tās būtnes varā, ko viņš bija izsaucis.
Es zēnam nebiju melojis. Neatrodoties pentaklā, burvji varēja izsaukt tikai dažas būtnes. Dižākas būtnes, nokļuvušas brīvībā, sāk nekontrolējami darboties, [103] [1] Kā jau teicu, viens no briesmīgākajiem piemēriem ir Mikēnu priekšpilsēta Atlantīda, kas atradās uz Santorīni salas Vidusjūrā. Tas notika apmēram pirms 3500 gadiem, ja atmiņa neviļ. Viņi gribēja iekarot citu salu (cik paredzams mērķis!), tāpēc viņu burvji sanāca kopā un izsauca kādu niknu būtni. Bet nespēja to savaldīt. Es atrados tikai aptuveni simts jūdzes no Ēģiptes deltas; dzirdēju sprādziena troksni un redzēju cunami, kas pēc tam brāzās pār Āfrikas piekrasti. Pēc vairākām nedēļām, kad okeāns bija nomierinājies, faraona laivas brauca uz Santorīni. Visa centrālā salas daļa kopā ar cilvēkiem un mirdzošo pilsētu bija nogrimusi jūrā. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi nebija parūpējušies par Izsaukšanas apli.
un Siržulauzēja izgudrojums nozīmēja, ka šoreiz vienīgā brīvība šim radījumam būs greznās zāles robežās.
Bet to jau burvim vajadzēja. Kad viņa vergs būs aizsūtīts prom, viņš vienīgais no lielajiem burvjiem būs palicis dzīvs, gatavs pārņemt varu valstī.
Siržulauzējs iepūta ragā. Tas nebija dzirdams nevienā no septiņiem plāniem, bet Citā pasaulē noteikti skanēja kā bazūne.
Kā jau to varēja gaidīt, ifrīts rīkojās visātrāk. Pamanījis Izsaukšanas ragu, viņš izdvesa drausmīgu kliedzienu un, satvēris Rupertu Devro ap pleciem, metās uz tuvāko logu, arvien palielinādams ātrumu. Ifrīts triecās logā, un tūlīt pat iedarbojās maģiskās aizsargbarjeras, kas ar pērkona spēriena spēku atsita viņu no loga un svieda atpakaļ istabā, traki virpuļojot un Rupertam Devro bezspēcīgi svārstoties viņa tvērienā.
Siržulauzējs, viegli smaidot, atlaida ragu.
Gudrākie burvji bija sapratuši, kas notiek, tiklīdz Siržulauzējs iepūta ragā. Krāsainiem zibeņiem zibot, pie viņu pleciem parādījās velnēni. Citi izsauca varenākas būtnes sieviete mums blakus murmināja buramvārdus, lai izsauktu savu džinu.
Siržulauzējs uzmanīgi nokāpa no paaugstinājuma, acis pacēlis pret griestiem. Gaismas dejoja uz viņa briļļu stikliem. Burvja
uzvalks bija elegants un nesaburzīts. Un viņš nepievērsa nekādu uzmanību apkārtējam apjukumam. Es redzēju, kā gaiss novirmo.
Izmisīgi triecos pret tīkla malām, meklēdams kādu vājo punktu, bet nevienu neatradu.
Vēl viena ņirboņa. Mana būtība sačokurojās.
Netenjels
daudzi burvji tagad bija pielēkuši kājās, satraukti klaigāja, grozīja galvas uz visām pusēm, redzēdami, kā plati dzelzs un sudraba stieņi aizšķērso visus logus un durvis. Netenjels jau sen bija pārtraucis kustēties, saprazdams, ka neviens viņam tagad nepievērsīs uzmanību. Zēns vēroja, kā burvis no priekšējām rindām pagrūž malā krēslu, paceļ roku un raida dzeltenu Uguns bumbu pret Siržulauzēju no pāris metru attāluma. Burvim par brīnumu, Uguns lode nedaudz mainīja savu virzienu un pazuda Samarkandas amuleta īpašniekam krūtīs. Siržulauzējs, kas neatlaidīgi lūkojās griestos, šķiet, neko pat nemanīja.
Muša lidoja šurpu turpu, izmisīgi sizdamās pret Sprosta sienām. To visu dara amulets, tā dūca. Tas iesūks sevī visas burvestības, ko kāds pret viņu raidīs.
Džesika Vaitvela bija pabeigusi skaitīt savus buramvārdus: viņai blakus gaisā parādījās maza auguma drukns džins, kas bija pieņēmis melna lāča izskatu. Viņa norādīja, kliedza un pavēlēja. Lācis pārvietojās uz priekšu pa gaisu, kustinādams locekļus tā, it kā peldētu.
Arī citi burvji raidīja uzbrukumus apvērsuma rīkotāja virzienā. Apmēram minūti viņš atradās niknas, krakšķošas enerģijas virpulī. Bet Samarkandas amulets to visu iesūca sevī. Siržulauzējs palika neskarts. Viņš rūpīgi pieglauda matus.
Ifrīts bija piecēlies kājās no vietas, kur tas bija nokritis, un, uzmanīgi novietojis apdullināto premjerministru uz krēsla, tagad metās niknā uzbrukumā. Tas lidoja ātri, spārniem mirdzot, bet Netenjels ievēroja, ka dēmons tuvojas Siržulauzējam lielā aplī, izvairīdamies šķērsot gaisu virs paaugstinājuma.
Daži burvji pa šo laiku bija sasnieguši durvis un veltīgi raustīja to rokturus.
Ifrīts sūtīja varenu maģijas devu Siržulauzēja virzienā. Vai nu tā virzījās pārāk ātri, vai arī tika raidīta plānā, kuru Netenjels nevarēja redzēt, bet maģija izskatījās kā dūmu grīste, kas plūda burvim pāri. Nekas nenotika. Ifrīts nokāra galvu, galīgi apmulsis.