No otras puses Siržulauzējam tuvojās džins melnā lāča ādā. No katras ķepas izšāvās divi līkiem austrumnieku zobeniem līdzīgi nagi.
Burvji skraidīja šurpu turpu, mezdamies te pie logiem, te pie durvīm, te atkal citur, un viņus pavadīja kliedzoši velnēni.
Un tad kaut kas notika ar ifrītu. Netenjelam likās, it kā viņš skatītos uz tā atspulgu dīķī un pēkšņi ūdens spogulis saviļņotos. Likās, ka ifrīts sašķīst druskās, tā forma sīkos gabaliņos tiek iesūkta gaisā virs paaugstinājuma. Un pēc mirkļa no tiem nebija ne vēsts.
Melnais lācis vairs nevirzījās uz priekšu. Tā nagi pazuda. Un ļoti lēnām tas devās atpakaļ.
Muša, panikas pārņemta, dūca Netenjelam pie auss. Tas sākas! kukainis brēca. Vai tad tu neredzi?
Bet Netenjels tiešām neko neredzēja.
Viņiem garām paskrēja sieviete, panikā kliedzot. Viņas mati bija gaiši zilā tonī.
Bartimajs
Pirmais, ko lielākā daļa burvju pamanīja, bija ifrīts. Tas līdzinājās ļoti skaistam, īsam viencēlienam, kas gan ilga tikai pāris sekunžu. Ifītam vienkārši nepaveicās, tas arī viss. Vēlēdamies aizstāvēt savu saimnieku, tas bija pārāk pietuvojies plaisai gaisā.
Šī plaisa bija apmēram četrus metrus gara un redzama tikai septītajā plānā. Varbūt to pamanīja pāris velnēnu, bet neviens no cilvēkiem to nespēja redzēt. [104] [1] Ja nu vienīgi viņi pamanīja pelēku traipu plaisas garumā. Tur pazuda gaisma, kuru iesūca Cita pasaule. Tā nebija skaista, tīra, vertikāla plaisa, bet stiepās pa diagonāli, tai bija robotas malas, it kā gaiss būtu saplēsts kā biezs, šķiedrains audums. No sava cietuma biju vērojis, kā tā veidojas: pēc pirmās ņirboņas gaiss bija saviļņojies, sagriezies un beidzot pārplīsis pa šo līniju. [105] [1] Te darbojās tas pats vecais košļājamās gumijas princips. Iedomājies, ka tu stiep košļājamās gumijas gabalu starp pirkstiem: vispirms gumija stiepjas, tad vidū kļūst arvien šaurāka. Un beidzot pašā šaurākajā vietā parādās mazs caurumiņš, kas ātri kļūst lielāks un saplīst. Siržulauzēja Izsaukšana bija izdarījusi tieši to. Ar nelielu palīdzību arī no otras puses.
Tiklīdz plaisa bija parādījusies, sākās pārmaiņas.
Runātāja tribīne, kas bija stāvējusi uz paaugstinājuma, pārvērtās: tā no koka kļuva par mālu, tad par dīvainu, oranžu metālu un tad par kaut ko, kas aizdomīgi atgādināja sveču vasku. Tā sašķiebās, it kā no vienas puses kustu.
Paaugstinājuma pakājē izspraucās pāris zāles stiebru.
Kristāla piekariņi pie kroņluktura, kas atradās virs paaugstinājuma, kļuva par ūdens lāsēm, kas uz mirkli mierīgi karājās savā vietā, uzmirdzēdamas varavīksnes krāsās, bet tad nolija pār grīdu kā lietus.
Kāds burvis skrēja uz loga pusi. Katra līnija uz viņa svītrainā uzvalka sāka viļņoties.
Neviens nepamanīja daudzās pirmās pārmaiņas un dučiem līdzīgu citu. Un tikai if'rīta drūmais liktenis pievērsa viņu uzmanību.
Istabu piepildīja elles troksnis, cilvēkiem un velnēniem spiedzot un skrienot visos virzienos. Tikai mēs ar Siržulauzēju mierīgi vērojām plaisu gaisā, it kā apkārtējā kņada mūs neskartu. Mēs gaidījām, kas tajā parādīsies.
Bartimajs
U n tad tas notika. Visi septiņi plāni pie plaisas pēkšņi sakrita, it kā tiktu ar lielu ātrumu pavilkti malā. Jutos tā, it kā man būtu zudušas koncentrēšanās spējas, kā tas notiek pēc galvas traumas, es pēkšņi saskatīju logus aiz septiņiem laukiem, katru citā vietā. Tas bija ļoti juceklīgi.
Ja tas, ko Siržulauzējs bija izsaucis, bija pietiekami spēcīgs, lai sarautu plānus, tad tas nesolīja neko labu mums, kas bijām ieslodzīti pentaklā. Tagad jau tas laikam bija pavisam tuvu. Es nenovērsu acis no plaisas gaisā…
Amanda Katkarta paskrēja mums garām, skaļi spiedzot un īsajiem matiem atmirdzot gaiši ziliem. Pēkšņi visi pamanīja vēl citas pārmaiņas: divi burvji, kas bija piesteigušies pārāk tuvu paaugstinājumam un veltīgi centās uzbrukt Siržulauzējam, pēkšņi atskārta, ka viņu ķermeņos notiek dīvainas pārmaiņas: viena vīra deguns izauga smieklīgi garš, bet otra vienkārši pazuda.
Kas te notiek? zēns čukstēja.
Es neatbildēju. Plaisa gaisā pašlaik atvērās.
Visi septiņi plāni sagrozījās kā sakults sīrups. Plaisa paplašinājās, un kaut kas rokai līdzīgs izbāzās tai cauri. Tas bija pavisam caurspīdīgs, it kā būtu veidots no paša dzidrākā stikla: patiesībā tas būtu pavisam neredzams, ja vien tam apkārt negrieztos un nešūpotos visi septiņi plāni. Roka kā meklējot pašūpojās uz priekšu un atpakaļ. Šķita, ka tā izbauda dīvainās fiziskās pasaules sajūtas. Es saskatīju četrus tievus pirkstus rokas galā arī tiem, tāpat kā rokai, nebija nekādas matērijas un formu piešķīra tikai apkārt viļņojošās plaknes.
Siržulauzējs pakāpās malā, ar pirkstiem meklēdams cauri kreklam amuleta nomierinošo pieskārienu.
Kad plāni bija sagrozījušies, arī pārējie burvji pirmo reizi pamanīja roku. [106] [1] Burvji spēj skaidri redzēt tikai pirmajos trijos plānos, bet arī tajos varēja saskatīt rokas apveidus. Viņi izdvesa daudzējādas žēlabainas vaimanas, kas no lielākā, bārdas rugājiem visvairāk apaugušā vīra līdz pat mazākajai, drebelīgākajai sievietei veidoja harmonisku vairāku oktāvu kliedzienu. Vairāki drosmīgākie aizskrēja uz istabas vidu un pavēlēja saviem pavadošajiem džiniem raidīt sprādzienus vai citus maģiskus trikus plaisas virzienā. Tā bija kļūda. Neviena bulta vai sprādziens pat nepietuvojās rokai; tie visi atsitās no plaisas malām, lai pēc tam ietriektos sienās un griestos, vai arī nopilēja uz grīdas kā ūdens no šļūtenes, zaudējuši visu spēku.
Netenjela žoklis atkārās tik plaši, ka mazāks grauzējs varētu to izmantot par šūpolēm. Ta-tas tur, viņš stostījās. Kas tas ir?
Diezgan precīzs jautājums. Kas tas bija, tas, kurš sagrozīja plānus un izjauca pašu varenāko maģiju, turklāt vēl bija iebāzis plaisā tikai vienu roku? Es būtu varējis pateikt kaut ko dramatisku un baismīgu, tādu kā: Tā ir mūsu nāve! -, bet tas neko nebūtu līdzējis. Turklāt zēns būtu jautājis atkal.
Es precīzi nezinu, atbildēju. Spriežot pēc piesardzības, ar kādu tā nāk cauri plaisai, šī būtne ir tikusi reti izsaukta. Tā droši vien ir izbrīnīta un nikna, bet tās spēks ir acīmredzams. Paskaties apkārt! Pentakla iekšpusē maģija vairs nedarbojas, kā nākas, lietas maina savu ārējo veidolu… Parastās likumības vairs nav spēkā. Dižākās Citas pasaules būtnes vienmēr nes līdzi tur valdošo haosu. Nav nekāds brīnums, ka Siržulauzējam bija nepieciešams amulets, lai sevi pasargātu. [107] [1] Būtnei, kas bija ieslodzīta amuletā, bija jābūt vismaz tikpat spēcīgai kā jaunpienācējam, ja Siržulauzējs cerēja pretoties viņa varai. Pat kā daudz ko pieredzējis džins es jutu skaudību un apbrīnu pret tiem senās Āzijas cilvēkiem, kam bija izdevies tādu varenu būtni sagūstīt un ieslodzīt amuletā.
Kamēr mēs vērojām, milzīgajai, caurspīdīgajai rokai sekoja liels plecs, vismaz metra platumā. Un tagad plaisā sāka parādīties kaut kas līdzīgs galvai. Un atkal tas bija tikai apveids: tam cauri varēja saskatīt logus un attālus kokus; bet ap atveidu plāni raustījās jaunā neprātā.
- Siržulauzējs nevar būt izsaucis to viens pats, es prātoju. Viņam katrā ziņā kāds ir palīdzējis. Un es nedomāju to veco putnubiedēkli, ko tu nogalināji, vai to zivij līdzīgo resnīti. Kāds, kam patiešām pieder liela vara. [108] [1] Šī būtne bija daudz varenāka par visiem dažādajiem māridiem, ifrītiem un džiniem, ko burvji parasti izsauc. Stiprs burvis spēj viens pats izsaukt ifrītu; lai izsauktu māridu, parasti vajadzīgi divi. Šim, manuprāt, bija nepieciešami vismaz četri cilvēki.