Dižā būtne sāka spraukties cauri plaisai. Parādījās vēl viena roka un kaut kas līdzīgs torsam. Lielākā daļa burvju drūzmējās tālākajā istabas galā, bet dažus no tiem, kas stāvēja pie logiem, ķēra plānu viļņošanās, un viņu sejas pārvērtās: vīrieši ieguva sieviešu vaibstus, bet sieviešu sejas kļuva par bērnu ģīmīšiem. Šīs pārmaiņas satriekts, viens no burvjiem metās uz paaugstinājuma pusi, un šķita, ka tūlīt pat viņa ķermenis kļūst par šķidrumu: tas saliecās kā korķviļķis, tiecoties uz plaisas pusi, un tad pazuda skatienam. Mans saimnieks šausmās noelsās.
Tagad plaisā parādījās kāja it kā zaglīgi, bet vienlaikus iznesīgi. Izskatījās pavisam ļauni. Bet, par spīti visam, sirdī esmu optimists. Es pamanīju, ka viļņi, kas plūda no saraustītajiem plāniem, mainīja jebkuras burvestības formu. Tas deva man cerību.
- Netenjel, es sacīju. Paklausies.
Viņš neatbildēja. Zēns lūkojās, kā burvju galma lordi un lēdijas skraida riņķī kā pārbiedēti cālēni. Pēc visu pēdējo dienu notikumiem gandrīz biju aizmirsis, cik jauns mans saimnieks patiesībā bija. Pašlaik viņš nemaz neizskatījās pēc burvja tikai pēc pārbiedēta, maza puisēna.
- Netenjel.
Viņa balss skanēja vārgi. Jā?
- Klausies. Ja mēs tiksim ārā no Sprosta, vai tu zini, kas tev ir jādara?
- Bet kā mēs varam tikt ārā?
- Par to nedomā. Ja mums izdotos izbēgt, kas mums jādara?
Netenjels paraustīja plecus.
- Es tev pateikšu. Mums jāizdara divas lietas. Pirmkārt jādabū amulets nost no Siržulauzēja kakla. Tas ir tavs darbiņš.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka es nevaru pieskarties amuletam, ja tas ir viņam ap kaklu: tas iesūc sevi visu maģisko, kas tam tuvojas, un es negribu, lai mani arī nejaušības pēc ierautu amuletā. Tātad tas jādara tev. Bet es mēģināšu novērst viņa uzmanību, kamēr tu tuvosies.
- Cik laipni.
- Otrkārt, es turpināju, mums jāapvērš Izsaukšana otrā virzienā un jāaizsūta mūsu lielais draugs prom. Arī tas ir tavs darbiņš.
- Atkal mans darbiņš?
- Jā. Es tev palīdzēšu atņemt Siržulauzējam Izsaukšanas ragu. Bet tev jāsapulcē pāris citu burvju, kas tev palīdzēs izteikt Atbrīvošanas pavēli. Daži no stiprākajiem to noteikti zina, pieņemot, ka viņi joprojām ir pie pilna prāta un apziņas. Neuztraucies tas tev nebūs jādara vienam pašam.
Saimnieks sarauca pieri. Bet Siržulauzējs grasās to aizsūtīt prom viens pats. Viņš to pateica ar aizskartu pašcieņu balsī.
- Jā, bet viņš ir kvalificēts burvis, ar augstām prasmēm un varens. Tātad norunāts. Mēs ņemam ciet amuletu. Ja mēs to dabūjam, tu dodies prom un meklē palīdzību, kamēr es tikšu galā ar Siržulauzēju.
Es tā arī nekad neuzzināšu, ko zēns būtu atbildējis, jo varenā būtne tobrīd iekāpa zālē pa plaisu un tādējādi izraisīja lielu plānu viļņošanos. Viļņi nogāza vairākus krēslus, citus pārvēršot par šķidru vielu, citus aizdedzinot, un beidzot sasniedza arī balto Sprostu, kurā mēs visu laiku bijām ieslodzīti. Tiklīdz vilnis sasniedza Sposta sienas, tās eksplodēja ar kakofonisku blīkšķi un aizlidināja mani vienā, bet zēnu otrā virzienā. Viņš smagi nokrita zemē, savainodams seju.
Nedaudz tālāk parādījās milzīgā, caurspīdīgā galva.
- Netenjel! es kliedzu. Celies kājās!
Netenjels
Neteniels juta, ka ga!va griežasno sprādziena radītā spēka
un kaut kas tek no mutes kaktiņa. Pavisam tuvu, kaut kur griezīgo kliedzienu troksnī kāda balss sauca viņa īsto vārdu. Zēns pieslējās kājās.
Tagad būtne no Citas pasaules jau bija klāt: Netenjels sajuta tās ārējo formu, kas līdzīgi tornim slējās līdz zāles griestiem. Kaut kur aizmugurē burvji un viņu velnēni bija bezpalīdzīgi saspiedušies bariņā. Un viņu priekšā stāvēja Saimons Siržulauzējs, izkliegdams pavēles savam kalpam. Vienu roku viņš spieda pie krūtīm, bet otrā, izstieptajā, joprojām turēja Izsaukšanas ragu.
- Redzi, Ramutra? viņš sauca. Man rokā ir Samarkandas amulets, tāpēc es neesmu tavā varā. Visi pārējie, kas atrodas šajā zālē, gan cilvēki, gan gari, ir tavi! Es tev pavēlu viņus iznīcināt.
Milzenis piekrītoši pamāja ar galvu; tas pagriezās pret tuvāko burvju grupiņu, izraisīdams panikas vilni visā zālē. Netenjels metās pie Siržulauzēja. Nedaudz tālāk viņš redzēja, kā tuvu pie zemes lido neglīta muša.
Siržulauzējs pamanīja kukaini; viņš saviebies vēroja, kā tas lidoja: arvien ātrāk un ātrāk vispirms viņam tuvāk, tad atkal attālinājās, tad atkal tuvāk un pa šo laiku Netenjels zagās tuvāk.
Tuvāk, tuvāk…
Muša zibenīgi iesitās Siržulauzējam sejā, viņš noliecās sāņus, un tobrīd Netenjels metās viņam virsū. Zēns atspērās un uzlēca burvim uz muguras, ar pirkstiem ieķerdamies krekla apkaklē.
Tiklīdz viņš to bija izdarījis, muša pārvērtās par mērkaķēnu, kas ar izmanīgu, alkatīgu kustību izrāva Siržulauzējam no rokām Izsaukšanas ragu. Burvis iekliedzās un tik pamatīgi iesita mērkaķēnam, ka tas aizripoja prom. Un tad, strauji saliecies, viņš pārmeta Netenjelu pāri galvai, sviezdams viņu pret zemi.
Netenjels un mērkaķēns gulēja blakus, un Siržulauzējs stāvēja viņiem priekšā. Burvja brilles nokarājās no vienas auss. Zēna rokas bija norāvušas viņam krekla apkaklīti, un ap kaklu varēja skaidri redzēt Samarkandas amuleta zelta ķēdi.
Tātad, Siržulauzējs teica, sakārtodams brilles un pievērsdamies Netenjelam, es redzu, ka tu esi noraidījis manu piedāvājumu. Žēl. Kā tu izbēgi no Morisa? Ar šitā palīdzību? un viņš norādīja uz mērkaķēnu. Tas laikam ir Bartimajs.
Netenjels krītot bija savainojis sevi; piecelšanās sēdus sagādāja neciešamas sāpes.
Bet mērkaķēns jau bija kājās, viņš it kā izauga, mainīja apveidu… Nu taču, saņemies, viņš uzšņāca saimniekam. Pirms viņš paspēj…
Siržulauzējs parādīja ar roku kaut kādu zīmi un izrunāja vienu zilbi. Aiz viņa pleca parādījās lempīga figūra ar šakāļa galvu. Es nebiju domājis tevi izsaukt, burvis teica. Labus vergus ir tik grūti atrast kā cilvēku, tā džinu vidū. Turklāt paredzu, ka būšu vienīgais, kas no šīs zāles izies dzīvs. Bet, tā kā šeit ir Bartimajs, man šķita netaisni liegt tev iespēju viņu piebeigt. Siržulauzējs norādīja uz gargoilu, kas tagad Netenjelam pie sāniem sarāvās maza un neievērojama. Šoreiz, Džabor, viņš teica, nepievil mani.
Dēmons ar šakāļa galvu paspēra soli uz priekšu. Gargoila nolamājās un uzlidoja gaisā. No Džabora muguras izspraucās divi sarkaniem asinsvadiem tīkloti spārni. Viņš vienreiz savicināja spārnus, atskanot tādam troksnim, it kā lūztu kauli, un aizlidoja Bartimajam pakaļ.
Netenjels un Siržulauzējs bija palikuši divatā aci pret aci. Sāpes diafragmas apvidū bija nedaudz pierimušas, un zēns spēja piecelties kājās. Viņš nenovērsa acis no zeltītā mirdzuma Siržulauzējam ap kaklu.
- Zini, Džon, Siržulauzējs teica, nevērīgi sizdams ar Izsaukšanas ragu pa plaukstu, ja tev jau no paša sākumu būtu paveicies un tu būtu kļuvis par manu mācekli, mēs kopā būtu paveikuši dižas lietas. Es tevī redzu daudz ko pazīstamu; jūtos tā, it kā skatītos spogulī uz sevi pašu tādu, kāds biju jaunībā. Mēs abi alkstam pēc varas. Burvis pasmaidīja, parādīdams nevainojami baltus zobus. Bet tevi sabojāja Krūmložņas lēnīgums, viņa viduvējība.
Viņš apklusa, jo tobrīd starp abiem izskrēja gaudojošs burvis, kura ādu bija pārklājušas zvīņas visās varavīksnes krāsās. No visas zāles atskanēja mulsinošas, nemierīgas skaņas, kad maģija vairs nedarbojās, kā nākas, saskaroties ar šoka viļņiem, kuri plūda no Ramutras. Lielākā daļa burvju un velnēnu bija saspiedušies pie tālākās sienas, gandrīz cits citam virsū, pūlēdamies izbēgt. Varenā būtne tuvojās lēniem soļiem, aiz sevis atstādama haosu: izkusuši krēsli, saplēstas somas un citi sadzīves priekšmeti viss bija izstiepts, savērpts, mirdzēja nedabiskos toņos un krāsās. Netenjels mēģināja izmest redzēto no prāta. Viņš skatījās tikai uz amuleta ķēdi, gatavodamies vēl vienam mēģinājumam.