Dīvaini. Un kaitinoši. Es negribēju pārvērsties un aizlidot tas būtu pārāk riskanti. Gribēju tikai, lai mani liek mierā. Līdz rītausmai vēl bija atlikušas daudzas stundas.
Es paātrināju soli bērni tāpat. Kad mēs jau bijām trīs reizes apgājuši apkārt laukumam, man tas apnika. Pāris policistu bija vērojuši šo riņķa danci un droši vien gatavojās mūs nākamreiz apturēt mūsu riņķošana noteikti lika galvai griezties. Bija pienācis laiks pazust. Lai arī kāda iemesla dēļ knauķi man sekoja, es negribēju sev pievērst lieku uzmanību.
Tepat netālu atradās metrostacija. Aši noskrēju lejup un, neievērodams ieeju metrostacijā, atkal izkāpu virszemē otrpus ceļam, tieši pretī centrālajam laukumam. Bērni bija pazuduši droši vien palikuši metrostacijā. Šī bija mana lielā iespēja.
Aizlavījos ap stūri, garām grāmatnīcai un ieniru šaurā sānieliņā. Nedaudz nogaidīju, aizslēpies aiz atkritumu tvertnēm.
Sānieliņai garām aiztraucās pāris automašīnu. Man neviens nesekoja.
Izplūdu smaidā. Manuprāt, biju no viņiem aizbēdzis. Es kļūdījos.
7
Ēģiptiešu zēns klīda pa sānieliņām, pāris reižu pagriezdamies pa labi, un iznāca atpakaļ vienā no ielām, kas atzarojās no Trafalgaras laukuma. Iedams prātoju, ko darīt tālāk.
Aizmirsti par laukumu! Tur vazājās pārāk daudz kaitinošu bērneļu. Bet, ja es patvertos kaut kur laukuma tuvumā, iespējams, amuleta maģiskās pulsācijas maniem ienaidniekiem joprojām būtu grūti uztveramas. Varētu iekārtoties aiz kādas atkritumu kastes, lai sagaidītu rītu. Tā bija mana vienīgā iespēja. Biju pārāk noguris, lai atkal celtos spārnos.
Turklāt gribēju nedaudz padomāt.
Mani atkal sagrāba sāpes, tās satricināja manas krūtis, vēderu, kaulus. Atrasties ķermenī tik ilgu laiku bija absolūti neveselīgi. Nesaprotu, kā cilvēki spēj sadzīvot ar savu fizisko ķermeni dienu no dienas, nesajūkot prātā. [17] [1] Lai gan… tas varētu daudz ko izskaidrot.
Es aizčāpoju pa tumšo, auksto ielu, vērodams savu atspulgu namu logu stiklos. Zēna pleci bija salīkuši, cīnoties ar vēju, rokas sabāztas dziļi jakas kabatās. Viņš tikko vilka treniņkurpēs tērptās kājas. Viņa poza precīzi izteica to aizkaitinājumu, ko jutu. Amulets ar katru soli sitās man pret krūtīm. Ja tas būtu manā varā, es norautu to no kakla un iesviestu tuvākajā atkritumu kastē, pats sašutumā izgaistot. Bet mani saistīja zēna pavēle*[1] Ir bijuši gadījumi, kad gars atteicies izpildīt pavēli. Bija tāds gadījumsun viņi patiesi mīlēja viens otru. Par spīti pavēlnieka arvien niknākajiem rīkojumiem, Asmorals atteicās izpildīt pavēli. Skumji, bet fakts viņa griba spēja pretoties pavēlei, bet viņa būtība bija saistīta pie saimnieka pavēles, un tas viņu burtiskā nozīmē sarāva uz pusēm. Eksplozija bija tik varena, ka iznīcināja burvi, viņa muižu un visu Bagdādes priekšpilsētu. Pēc šī traģiskā notikuma burvji iemācījās būt piesardzīgāki, pavēlot veikt tiešus uzbrukumus pretējās puses gariem (uzbrukumi pretējās puses burvjiem bija pavisam kas cits). Mēs savukārt iemācījāmies vairīties no konfliktiem principu jautājumos. Lojalitāte garu starpā ir īslaicīga un atkarīga no tā, kurā pusē tu atrodies. Un draudzība saistīta galvenokārt ar stratēģiju.
Asmorals Apņēmīgais saņēma no sava pavēlnieka pavēli iznīcināt džinu lannu. Bet Ianna ilgu laiku bija bijusi Asmorala tuvākā sabiedrotā. Amulets man bija jānogādā viņam.
Atkal novirzījos pa sānieliņu, lai izvairītos no intensīvās satiksmes. Abpus ielai grēdojās augstceltņu tumšās ēnas. Pilsētas mani vienmēr nomāca, likdamas justies kā pazemē. Londona ir viena no nepatīkamākajām auksta, pelēka, mūžīgā lietū un smagās smakās tīta. Tā lika man ilgoties pēc dienvidiem, tuksnešiem un zilām debesīm.
Nākamā ieliņa veda pa kreisi, tur mētājās slapjas kartona kastes un vecas avīzes. Nedomādams izskatīju visus līmeņus, bet neko aizdomīgu nemanīju. Derēs. Es noraidīju domu apsēsties kādā no divām pirmajām durvju ailēm, jo tās bija pārāk netīras. Trešā bija sausa un samērā tīra. Apsēdos tur.
Man beidzot bija laiks pārdomāt šīs nakts notikumus. Jāatzīst, ka naksniņa bijusi no darbīgajām. Bālais zēns, Saimons Siržulauzējs, amulets, Džabors un Fakvarls… Pietiekami raiba kompānija. Bet kas par to? Rītausmā atdošu zēnam amuletu un pagaisīšu no šī stāsta.
Izņemot manas nenokārtotās attiecības ar zēnu. Viņš man par to samaksās, smagi samaksās. Nevar likt Urukas Bartimajam gulēt Vestendas šķērsieliņas durvju ailē un tikt cauri sveikā. Vispirms es uzzināšu zēna vārdu un tad…
Pagaidiet…
Vai es sadzirdēju soļu troksni? Man tuvojās vairāki kāju pāri.
Iespējams, ka tā bija tikai sagadīšanās. Londona taču ir lielpilsēta! Cilvēki iet gan pa lielajām ielām, gan sānieliņām. Tas, kurš te nāca, droši vien vienkārši mēroja īsāko ceļu uz mājām.
Pa sānieliņu, kurā pavisam nejauši slēpos.
Es neticu tādām lietām kā sagadīšanās.
Ierāvos dziļāk tumšajā durvju ailē un ietinos Slēpnī. Man pāri pārklājās bieza, mežģīņota auduma kārtas, liekot saplūst ar tumsu. Es gaidīju.
Soļi tuvojās. Kas tie varētu būt? Policijas patruļa? Burvju falanga, kas sūtīta Saimona Siržulauzēja uzdevumā? Varbūt Izlūklodes tomēr bija mani atradušas.
Tomēr tie nebija ne policisti, ne burvji, bet gan bērni no Trafalgaras laukuma.
Pieci zēni, kurus veda meitene. Viņi lēni virzījās uz priekšu, rūpīgi pētīdami abas ielas puses. Atviegloti nopūtos. Es biju paslēpies, un, pat ja arī nebūtu, tagad, kad mēs neatradāmies cilvēku pilnajā laukumā, man vairs nebija iemesla no viņiem baidīties. Jāatzīst, ka zēni izskatījās lieli un spēcīgi, tomēr tie bija tikai bērni, ģērbušies džinsa biksēs un ādas jakās. Skuķim mugurā bija melna ādas jaka un bikses ar paplatinātiem galiem. Bikšu gali bija tik plati, ka no tiem varētu pašūt vēl vienu bikšu pāri pundurītim. Viņi nāca uz manu pusi, švīkstinādami kājas pret avīžu lapām klāto bruģi. Es pēkšņi sapratu, cik neparasti klusi viņi darbojās.
Šauboties es vēlreiz pārbaudīju visus līmeņus. Nekā. Tikai seši bērni.
Es savā drošajā paslēptuvē gaidīju, kamēr viņi paies man garām.
Meitene gāja visiem pa priekšu. Tagad viņa jau atradās man gandrīz blakus.
Pārliecināts par drošību sava Slēpņa aizsegā, es nožāvājos.
Viens no zēniem pieskārās meitenes plecam.
- Tas ir šeit, viņš teica, norādot uz manu pusi.
- Ņem ciet, viņa pavēlēja.
Pirms es spēju pārvarēt pārsteigumu, trīs no lielākajiem zēniem ielavījās durvju ailē un metās man virsū. Tiklīdz viņu pirksti pieskārās Slēpņa audumam, tā diegi izira un pats audums pazuda. Tajā pašā mirklī mani ieskāva apdrukātas ādas, lēta pēcskūšanās losjona un ķermeņu smaržas. Mani pieslēja sēdus, iedunkāja un iebelza pa galvu, un tad bez jebkādām ceremonijām uzrāva kājās.
Beidzot es atguvu pārliecību. Galu galā es taču esmu Bartimajs!
Sānieliņu piepildīja pēkšņs gaismas un uguns kvēles uzliesmojums. Pēc tā durvju ailes ķieģeļi izskatījās kā apcepināti uz pannas.
Man par brīnumu, zēni joprojām nelaida mani vaļā. Divi no viņiem cieši turēja manas roku locītavas, bet trešais bija sagrābis ap vidukli.