Siržulauzējs smaidīja. Pat tagad tu neesi padevies, viņš teica. Un tieši par to jau es runāju tas ir tavs dzelžainais gribasspēks, vēlme rīkoties. Tas ir ļoti slavējami. Bet, ja tu būtu bijis mans māceklis, es tev būtu iemācījis to kontrolēt, līdz tev rokās būtu visi līdzekļi, lai rīkotos. īstam burvim jābūt pacietīgam, ja viņš vēlas izdzīvot.
- Jā, Netenjels skumji teica, man to jau vairākkārt ir teikuši.
- Tad tev vajadzēja tajā ieklausīties. Tagad jau tik un tā ir par vēlu tevi glābt tu esi nodarījis pārāk daudz ļauna, un, pat ja es vēlētos tevi saudzēt, es to nekādi nevaru izdarīt. Amulets nevar izglābt divus.
Uz brīdi Siržulauzējs pievērsa skatienu Ramutram: dēmons bija iedzinis stūrī mazu saujiņu burvju un stiepa pēc viņiem roku. Griezīgie kliedzieni piepeši apklusa.
Netenjels nedaudz pakustējās. Siržulauzējs nekavējoties paskatījās uz viņu. Joprojām cīnīsies? viņš jautāja. Ja es nevaru būt pārliecināts, ka tu esi ar mieru apgulties tepat un nomirt kopā ar šiem muļķiem un gļēvuļiem, es tevi nogalināšu pirmo. Uzskati to par komplimentu, Džon.
Viņš pielika ragu pie lūpām un viegli iepūta. Netenjels juta, kā viņam uzmetas zosāda. Aiz muguras kaut kas sakustējās.
Atskanot raga skaņai, Ramutra bija sastindzis. Plānu kustība, kas iezīmēja viņa apveidus, kļuva spēcīgāka, it kā milzenis izstarotu spēcīgas emocijas, iespējams, dusmas. Netenjels vēroja, kā tas pagriežas izskatījās, ka vispārējā drūzmā dēmons rūpīgi meklē Siržulauzēju.
- Nevilcinies, vergs! viņa pavēlnieks sauca. Tev jāizpilda mana pavēle! Zēnam jāmirst pirmajam.
Netenjels juta, ka viņam pievēršas necilvēcīgs acu skatiens. Ar dīvainu skaidrību viņš ievēroja, ka dēmonam aiz muguras pie sienas karājas skaists, zeltīts gobelēns; tas šķita lielāks nekā parasti un kristālskaidrs, it kā Ramutras būtība būtu to palielinājusi.
- Nāc! Siržulauzēja balss bija aizsmakusi. No dēmona kustībām gaisu pāršalca spēcīgs vilnis, kas pārvērta tuvāko kroņlukturi mazu, dzeltenu putniņu barā, kuri uzlidoja līdz spārēm un tad izgaisa. Smagnēji pagriezis muguru sastingušajiem burvjiem, tas devās Netenjela virzienā.
Zēns gandrīz vai juta, kā dzīslās sastingst asinis. Viņš parāvās atpakaļ.
Un dzirdēja, kā Siržulauzējs aiz muguras ķiķina.
Bartimajs
Un te nu mēs ar Džaboru atkal bijām gluži kā divas panteras cirka arēnā es bēgu, viņš mani vajāja, un mēs kustējāmies vienotā solī. Mēs lidojām pāri zālei, izvairīdamies no skrienošajiem cilvēkiem, nepareizā virzienā lidojošajiem maģiskajiem uzbrukumiem un šoka viļņiem, kas plūda no varenās būtnes, kura mierīgi soļoja tam visam pa vidu. Džabora sejā bija lasāma dīvaina izteiksme, kas varēja būt kaut kas vidējs starp aizkaitinājumu un nedrošību, jo acīmredzot jaunajā vidē tiks pārbaudīta pat viņa ārkārtējā izdzīvotspēja. Nolēmu iedragāt viņa dziļāko pārliecību.
- Kā tu jūties, vienmēr būdams zemāks nekā Fakvarls? es saucu, pašaujoties zem viena no atlikušajiem kroņlukturiem. Nemanīju, ka Siržulauzējs riskētu ar viņa dzīvību, izsaucot šeit viņu.
No otras kroņluktura puses Džabors mēģināja sviest uz mani buboņu mēra baktērijas, bet tās sasniedza enerģijas vilnis un pārvērta par burvīgu puķu klēpi, kas nokrita zemē.
- Apburoši, es teicu. Nākamreiz iemācies tās skaisti sakārtot. Ja gribi, es tev aizdošu glītu vāzi.
Nebiju gan pārliecināts, ka Džabora spēja uztvert aizvainojošas piezīmes bija tik smalka, lai precīzi saprastu manu ņirgāšanos, bet viņš sadzirdēja izsmejošo balss toni, jo tas pat pamudināja viņu man atbildēt.
-VIŅŠ IZSAUCA MANI TĀPĒC, KA ES ESMU STIPRĀKS! dēmons auroja, noraudams no griestiem kroņlukturi un sviezdams to man virsū. Ar baletdejotāja izmanību es pavirpuļoju malā, un kroņlukturis atsitās pret sienu, kristāla lauskām izbirstot pār burvju galvām.
Nelikās, ka Džabors būtu šo manu graciozo manevru novērtējis. GĻĒVULIS! viņš auroja. TU VIENMĒR LODĀ UN LOŽŅĀ, UN BĒDZ, UN SLĒPIES!
- To sauc par gudrību, es teicu, griezdams gaisā piruetes. Paķēru no griestu sijas atdalījušos baļķi un metu uz Džaboru kā šķēpu. Viņš pat nepakustējās, bet ļāva baļķim atsisties pret saviem pleciem un nokrist zemē. Un tad metās man virsū. Par spīti maniem optimistiskajiem vārdiem, ne lodāšana, ne ložņāšana, ne bēgšana, ne slēpšanās tagad nebija neko daudz vērta, jo, paskatoties lejup uz zāli, es redzēju, ka situācija attīstās arvien straujāk. Ramutra [109] [1] Nekad agrāk nebiju dzirdējis par šādu būtni. Lai gan ir tūkstošiem dēmonu, kurus burvji neģēlīgi bieži izsauc un tādējādi ir devuši viņiem vārdus -, ir vēl daudz vairāk tādu, kas netraucēti dzīvo Citā pasaulē un viņiem nemaz nevajag tapt nosauktiem. Iespējams, šī bija pirmā reize, kad kāds bija izsaucis Ramutru. bija pagriezies un devās pāri zālei pie Siržulauzēja un mana saimnieka. Nebija grūti saprast, ko burvis bija nolēmis izdarīt: zēns bija kļuvis pārāk neērts, lai ļautu viņam vēl ilgāk dzīvot. Es viņu pilnībā sapratu.
Siržulauzējam joprojām rokās bija Izsaukšanas rags un kaklā amulets. Tātad līdz šim mēs nebijām neko sasnieguši. Man bija kaut kā jānovērš viņa uzmanība, pirms Ramutra piekļūst pietiekami tuvu, lai iznīcinātu manu saimnieku. Pēkšņi man iešāvās prātā laba doma. Interesanti… Bet vispirms man vajadzēja uz mirkli tikt vaļā no Džabora.
To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Šis dēmons bija uzstājīgs.
Izvairīdamies no viņa izstieptajiem pirkstiem, es metos lejup, mērķēdams apmēram uz zāles vidu. Paaugstinājums jau sen bija sakusis dīvainā masā, jo atradās pārāk tuvu plaisai. Visapkārt bija izkaisītas kurpes un krēsli, bet šajā apkaimē nemanīja nekā dzīva.
Es palēnināju ātrumu. Aiz muguras dzirdēju Džaboru pa gaisu steidzamies pilnā sparā.
Jo tuvāk nokļuvu plaisai, jo vairāk jutu to ar savu būtību sajūta bija tāda, it kā tā vilktu mani pie sevis; efekts šķita līdzīgs tam, kad tu tiec izsaukts. Kad biju sasniedzis galējo robežu, kad vēl spēju pretoties, es sastingu gaisā, apmetu kūleni un gaidīju Džaboru. Un tur jau viņš bija, lidodams lejup, rokas izstiepis un pagalam nikns, nemaz nenojauzdams tās briesmas, kas bija man aiz muguras. Dēmons vēlējās tikai iecirst manī nagus, saplosīt mani tāpat kā savus upurus Ombosā [110] [1] ombosa: pilsēta Ēģiptē, kas bija veltīta Setam, Džabora senam priekšniekam. Apmēram gadsimtu vai divus Džabors tur slapstījās pa templi, barodamies no upuriem, ko viņam pienesa, līdz faraons no Dienvidēģiptes ieradās un nodedzināja templi līdz zemei.
vai Feniķijā.
Bet es neesmu nekāds cilvēks, kas slēpjas un bailēs dreb tempļa tumšajās sienās. Esmu Bartimajs, turklāt ne jau kaut kāds gļēvulis. Es stingri stāvēju uz zemes. [111] [1] Nu, patiesībā uz gaisa. Mēs bijām apmēram septiņu metru augstumā.
Džabors traucās man pretī. Es nostājos cīņas pozā.
Viņš atvēra muti un izgrūda šakāļa kliedzienu…
Es savicināju spārnus un pacēlos augšup. Kad viņš pašāvās zem manis, es ar visu spēku iespēru viņam pa sēžamvietu. Mans pretinieks lidoja pārāk ātri, lai strauji apstātos, īpaši pēc mana draudzīgā spēriena no aizmugures. Dēmona spārni ieliecās, cenšoties apstāties… Viņš piebremzēja… un sāka griezties atpakaļ, dusmās šņākdams…