Bet plaisa gaisā sāka vilkt viņu pie sevis. Un šakāļa sejā parādījās pēkšņas aizdomas. Viņš mēģināja savicināt spārnus, bet tie nesitās, kā nākas. Likās, ka viņš ieķepis sīrupā; no spārniem uz plaisu aizstiepās pelēkmelnas vieliskas strēles. Tur tika iesūkta viņa būtība. Ar neiedomājamām pūlēm viņš nu patiesi nedaudz pavirzījās uz manu pusi. Es pacēlu īkšķus.
Labi darīts, teicu. Varētu pat teikt, ka tu pavirzījies par saviem pieciem centimetriem. Tā turpināt! Viņš veica vēl vienu Hērakla cienīgu izrāvienu. Vēl viens centimetrs! Labs mēģinājums! Tu drīz vien tiksi man klāt. Lai Džaboru iedrošinātu, es ķircinoši palidoju viņa virzienā un pamāju sejā, tieši tādā attālumā, lai nebūtu iespējams mani sasniegt. Dēmons ierūcās un mēģināja mani sagrābt, bet tagad jau viņa būtība atdalījās no locekļiem un tika ievilkta iekšā plaisā; viņa muskuļu krāsas tonis redzami mainījās, kļūstot arvien bālāks. Tā kā mana ienaidnieka spēks mazinājās, vilkme no plaisas kļuva arvien spēcīgāka, un viņš sāka kustēties atmuguriski vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk.
Ja Džaboram būtu bijis vairāk saprašanas, viņš varētu pārvērsties par odu vai kaut ko tamlīdzīgu: iespējams, būdams mazāks apmēros, viņš spētu veiksmīgāk pretoties plaisas gravitācijas spēkam. Draudzīgs padoms vēl varēja dēmonu glābt, bet ak vai! Es biju pārāk aizņemts, skatoties, kā viņš noārdās, lai vēl par to padomātu, līdz jau bija par vēlu. Tagad mana pretinieka šļauganie locekļi un spārni tika aizvilkti prom pelēkmelna šķidruma straumē, kas aizvijās pa plaisu un prom no zemes. Tas katrā ziņā nebija patīkami, īpaši tāpēc, ka viņu joprojām saistīja Siržulauzēja uzdevums, bet Džabora sejā neatspoguļojās nekādas sāpes, tikai naids. Līdz pat pašām beigām. Pat tad, kad viņa galva jau bija zaudējusi apveidus, sarkanās, ugunīgās acis joprojām skatījās uz mani. Un tad arī tās bija pazudušas, prom pa plaisu, un es biju palicis viens, mādams ardievas.
Es nevēlējos veltīt ilgu laiku atvadām. Man bija darāmas citas, svarīgākas lietas.
Netenjels
Cik apbrīnojams ir šis Samarkandas amulets! Vai nu no bailēm, vai no cietsirdīga prieka par savu varu Siržulauzējs turpināja savu vienpusējo sarunu ar Netenjelu pat tad, kad Ramutra jau nežēlīgi soļoja viņu virzienā. Likās, ka viņš vienkārši nespēj apklust. Zēns lēnām kāpās atpakaļ, bezcerīgi apzinādamies, ka neko nespēj darīt.
Kā tu redzi, Ramutra izšķīdina elementus, burvis turpināja. Kad viņš tuvojas, elementi sadumpojas. Un tas izjauc visu kārtību, uz kuras balstās maģija. Tu nevari izdarīt neko tādu, kas var to apturēt: katrs maģisks mēģinājums lemts neveiksmei tu nevari neko nodarīt man, tu nevari izbēgt. Ramutra tevi pieveiks. Bet amuletā ietverts Ramutras spēkam vienlīdz stiprs, bet pretējs spēks, tāpēc es esmu drošībā. Dēmons pat varētu mani pacelt pie mutes, dvesdams virsū visu haosa elpu, un es neko nejustu.
Briesmīgais milzenis jau bija nogājis pusceļu līdz Netenjelam un tagad pielika soli. Viena no viņa milzīgajām, caurspīdīgajām rokām bija pastiepta uz priekšu. Iespējams, ka tas kāroja viņu nogaršot.
- Mans mīļais meistars man ieteica šo plānu, Siržulauzējs teica. Un, kā vienmēr, tas bija iedvesmojošs. Viņš noteikti pašlaik mūs vēro…
- Vai tu domā Sīleru? Pat uz nāves robežas Netenjels nespēja apvaldīt mežonīgu gandarījumu. Šaubos gan. Viņš guļ augšstāvā beigts.
Viņa ienaidnieka nosvērtība pirmo reizi sašķobījās. Smaids pagaisa.
- Tieši tā, zēns teica. Es neaizbēgu tāpat vien. Es viņu nogalināju.
Burvis iesmējās. Nemelo man, bērns…
Siržulauzējam aiz muguras atskanēja sievietes balss tā bija žēlabaina un maiga. Saimon!
Burvis atskatījās. Tur stāvēja Amanda Katkarta, viņas vakartērps bija saplēsts un notraipīts, mati sajaukti un tagad sarkanīgā tonī. Dāma grīļojās uz sava drauga pusi izstieptām rokām, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un šausmas. Ak, Saimon, viņa dvesa. Ko tu esi izdarījis?
Siržulauzējs nobālēja un pagriezās pret sievieti. Atkāpies! viņš uzsauca. Balsī ieskanējās panika. Pazūdi!
Amandas acīs sariesās asaras. Kā tu tā varēji, Saimon? Vai arī man būs jāmirst?
Viņa tuvojās. Burvis neapmierināts pacēla rokas, lai draudzeni atvairītu. Amanda… m-man ļoti žēl. Bet… tā tam jābūt.
- Nē, Saimon, tu man apsolīji tik daudz…
Netenjels lavījās tuvāk.
Siržulauzēja apjukums pārvērtās dusmās. Pazūdi, sieviete, vai arī es pasaukšu dēmonu, lai tas sarausta tevi gabalos! Paskaties tas jau ir gandrīz tev klāt! Amanda Katkarta nepakustējās. Likās, ka viņa zaudējusi koncentrēšanās spējas.
- Kā tu varēji man kaut ko tādu nodarīt, Saimon? Pēc visa, ko tu man biji teicis. Tev nav godaprāta.
Netenjels paspēra vēl vienu trīcošu soli. Ramutras apveidi jau slējās viņam pāri.
- Amanda, es tevi brīdinu…
Zēns lēca uz priekšu un grāba. Pirksti pieskārās Siržulauzēja sprandai un tad saslēdzās ap kaut ko aukstu, cietu un lokanu. Tā bija amuleta ķēde. Viņš parāva to ar visu spēku. Burvja galva paliecās viņa virzienā, tad kāds no ķēdītes posmiem pārtrūka un tā palika Netenjelam rokā.
Siržulauzējs mežonīgi iekliedzās.
Netenjels novēlās viņam no muguras un nokrita uz grīdas, ķēdītes posmiem iesitoties sejā. Viņš to sagrāba ar abām rokām, satverot mazo, ovālo priekšmetu, kas atradās ķēdītes vidū. Un, tiklīdz tā bija izdarījis, zēns jutās tā, it kā no viņa pleciem būtu noņemts liels smagums, it kā nežēlīgais dēmona skatiens būtu pievērsts kam citam.
Siržulauzējs bija atguvies no pirmā šoka un jau grasījās mesties virsū Netenjelam, kad viņam ap kaklu apvijās divas slaidas rokas. Pagaidi, Saimon, vai tiešām tu gribi nodarīt pāri nabaga jaukajam zēnam?
- Tu esi neprātīga, Amanda! Laid mani vaļā! Amulets… man jādabū… Beidzot burvim uz mirkli izdevās izrauties no sievietes tvēriena, un tad viņš ar šausmām pamanīja virs sevis tornim līdzīgo džinu. Siržulauzēja kājas saļodzījās. Tagad Ramutra jau bija pavisam tuvu viņiem visiem trim: cilvēku drēbes plandījās viņa klātbūtnes varenībā, un mati tika sajaukti un pūsti sejā. Gaiss ap viņiem drebēja, it kā būtu pilns ar elektrību.
Siržulauzējs parāvās atpakaļ un gandrīz pakrita. Ramutra! Es tev pavēlu ņem zēnu! Viņš ir nozadzis amuletu! Tas viņu patiesi neaizsargā. Viņa balsī neskanēja nekāda pārliecība. Pret viņu pastiepās lielā, caurspīdīgā roka. Burvis dubultoja savus pūliņus. Labi, aizmirsti par zēnu ņem sievieti! Vispirms sievieti!
Uz brīdi roka apstājās. Siržulauzējs ar lielām pūlēm izrāvās no Amandas tvēriena. Jā! Redzi? Te viņa ir! Ņem viņu pirmo!
Un tad telpā atbalsojās no visurienes un vienlaikus no nekurienes nākoša balss, kas skanēja tā, it kā liels cilvēku pulks runātu unisonā. ES NEREDZU NEVIENU SEVIETI. TIKAI SMĪNOŠU DŽINU.
Siržulauzēja seja sastinga; viņš pagriezās pret Amandu Katkartu, kas visu laiku bija viņā lūkojusies ar izmisīgu lūgumu acīs. Kamēr burvis tā lūkojās, sievietes forma lēni mainījās. Pāri viņas sejai no vienas auss līdz otrai izstiepās plats smaids. Tad pēkšņi viena no būtnes rokām strauji pastiepās uz priekšu, izrāva Izsaukšanas ragu no Siržulauzēja vājinātā tvēriena un sagrāba to sev. Un tad Amanda Katkarta bija pazudusi, un viņas vietā parādījies mērkaķēns, kas karājās gaisā, apmetis asti ap kādu rotājumu pāris metru tālāk. Tas jautri māja ar Izsaukšanas ragu šausmu pārņemtajam burvim.