- Vai tu neiebilsti, ja es to paņemu? tas sauca. Tur, uz kurieni tu dodies, tas tev nebūs vajadzīgs.
Likās, ka no burvja zudis viss spēks; viņa āda nedzīvi nokarājās uz kauliem. Siržulauzēja pleci saguma, viņš paspēra soli Netenjela virzienā, it kā mēģinādams atgūt amuletu… Tad viņa virzienā pastiepās liela roka un satvēra viņu, un Siržulauzējs tika pacelts gaisā. Augstu, augstu, vēl augstāk, viņa ķermenim izliecoties un mainoties. Ramutra nolieca galvu viņam pretī. Varēja redzēt, ka atveras kaut kas mutei līdzīgs.
Un pēc brīža Saimons Siržulauzējs jau bija pazudis.
Dēmons apstājās, lai palūkotos pēc ķiķinošā mērkaķēna, bet tas jau bija izgaisis. Nelikdamies ne zinis par Netenjelu, kas joprojām gulēja uz grīdas, tas pagriezās pret burvjiem, kuri pulcējās otrā zāles galā.
Netenjelam pie auss ierunājās pazīstama balss.
- Divi pagalam, vēl trešais atlicis, tā teica.
Bartimajs
Biju tik sajūsmināts par to, ka mans triks bija izdevies, ka uzdrošinājos pieņemt Ptolemaja formu, kamēr Ramutra skatījās citur. Džabors un Siržulauzējs bija prom, un tagad mums vēl vajadzēja tikt galā tikai ar to briesmīgo būtni. Es pabakstīju savu saimnieku ar zābaka purngalu. Viņš gulēja uz muguras, turēdams rokās Samarkandas amuletu tik uzmanīgi, kā māte turētu savu bērnu. Noliku Izsaukšanas ragu viņam blakus.
Zēns pieslējās sēdus. Siržulauzējs… vai tu redzēji?
- Jā. Un tas nebija patīkami.
Viņš piecēlās kājās, acīm dīvaini spīdot pa pusei šausmās, pa pusei sajūsmā. Es to dabūju, saimnieks čukstēja. Es dabūju amuletu.
-Jā, es aši attraucu. Labi darīts. Bet Ramutra joprojām ir kopā ar mums, un, ja mēs gribam dabūt kādu palīgā, mums nav daudz laika.
Palūkojos uz tālāko zāles galu. Mana pacilātība saplaka. Ievērojamākie valsts ministri tagad bija vairs tikai nožēlojama cilvēku kaudze, kas vai nu muļķīgi slēpās, vai dauzīja durvis, vai kāvās cits ar citu, mežonīgi cenzdamies nokļūt tuvāk durvīm un tālāk no Ramutras, kas nepielūdzami tuvojās. Tas bija briesmīgs skats gluži kā vērot mēra žurkas skrāpējamies pie notekcaurules. Turklāt bija satriecoši apzināties, ka neviens no viņiem neizskatījās spējīgs pateikt sarežģītus Atbrīvošanas buramvārdus.
- Nāc taču, es teicu. Kamēr Ramutra paņems dažus, mēs varēsim savervēt citus. Kurš visdrīzāk varētu zināt šo burvestību?
Viņš uzmeta lūpu. Neviens no viņiem, vismaz tā pašlaik izskatās.
- Bet mums tik un tā jāmēģina, es paraustīju viņu aiz piedurknes. Nāc taču! Neviens no mums nezina šo maģisko formulu. [112] [1] Man nudien nebija ne jausmas. Pavēles vārdi ir burvju darīšana. Tā ir viņu stiprā puse. Džins tos nevar izrunāt. Un sagrabējušie vecie burvji zina buramvārdus katram gadījumam.
- Runā par sevi, zēns atcirta. Es tos zinu.
- Tu? Es biju nedaudz apmulsis. Vai tu esi pārliecināts?
Netenjels uzmeta man drūmu skatienu. Fiziski viņš izskatījās gauži slikti bāls, nobrāzts un asiņojošs un stāvot nedaudz līgojās. Bet acīs mirdzēja apņēmība. Tev nekas tāds nebija ienācis prātā, vai ne? viņš teica. Jā, es esmu šīs pavēles apguvis.
Saimnieka balsī ieskanējās šaubas, un es pamanīju, ka arī vina acīs uzmirdz tāda kā cīnās vai izšķiršanās dzirksts. Es mēģināju neizklausīties skeptisks. Tas ir augstākais līmenis, es sacīju. Turklāt tas ir sarežģīti tev būs jāsalauž Izsaukšanas rags tieši īstajā brīdī. Šobrīd nav laika lepnumam, puis. Tu varētu…
- Lūgt palīdzību? Man gan tā neliekas. Vai nu viņā runāja lepnums, vai veselais saprāts, tomēr zēnam bija taisnība. Ramutra jau bija gandrīz pie burvjiem; mums nebija nekādu izredžu no viņiem saņemt palīdzību. Pakāpies malā, viņš teica. Man nepieciešams plašums, lai domātu.
Es mirkli vilcinājos. Lai arī viņa gribasspēks bija apbrīnojams, es varēju skaidri redzēt, kurp šī apņēmība veda. Amulets vai ne, bet es zināju, ka nepareizi veikta Atbrīvošana vienmēr ir graujoša un šoreiz man nāktos ciest kopā ar zēnu. Bet nespēju iedomāties labāku risinājumu.
Bezspēcīgi pakāpos malā. Mans saimnieks paņēma rokā Izsaukšanas ragu un aizvēra acis.
Netenjels
Jaunais burvis aizvēra acis, lai neredzētu vispārējo haosu, un ieelpoja, cik vien lēni un dziļi spēja. Līdz viņam joprojām atskanēja ciešanu un baiļu pilnie kliedzieni, bet zēns ar gribasspēka palīdzību izraidīja tos no prāta.
Tas bija vieglākais. Bet tagad viņu uzrunāja iekšējās balsis, un tās viņš nespēja izdzēst. Šis bija īstais brīdis! Šajā brīdī tūkstošiem aizvainojumu un zaudējumu tiks atlīdzināti! Netenjels zināja buramvārdus viņš tos bija iemācījies jau sen. Zēns tos izrunās, un tad visi redzēs, ka viņu vairs nevar uzlūkot par mazvērtīgāku. Vienmēr, vienmēr viņš bija novērtēts par zemu! Krūmložņa bija uzskatījis viņu par muļķi, kas tik tikko spējīgs uzzīmēt pentaklu. Meistars bija atteicies noticēt, ka viņa māceklis varētu būt spējīgs izsaukt jebkādu džinu. Siržulauzējs bija domājis, ka zēns ir vājš, bērnišķīgs un mīkstsirdīgs, ka viņu var iekārdināt jebkurš varas un amata piedāvājums. Burvis nebija noticējis, ka Netenjels nogalināja Sīleru: viņa ienaidnieks bija miris, tam neticēdams. Un tagad pat Bartimajs, paša kalps, šaubījās, ka saimnieks varētu zināt Atbrīvošanas vārdus! Vienmēr, vienmēr viņu novērtē par zemu.
Un tagad bija pienācis mirklis, kad viss bija viņa rokās. Pārāk bieži agrāk zēns bija izjutis bezspēcību ieslēgts istabā, aiznests prom no ugunsgrēka, vienkāršo ļaužu aplaupīts, ieslodzīts Sprostā… Šie pazemojuma mirkļi dega Netenjelam sirdī. Bet tagad Krūmložņas audzēknis rīkosies parādīs tiem!
Viņu pārņēma šis aizvainotā lepnuma sauciens. Tas pulsēja viņa galvā. Bet pašā dziļākajā sirds kaktiņā, zem vēlmes pēc panākumiem, slēpās vēl viena dedzīga vēlēšanās. Kaut kur tālumā bija dzirdami izmisuma kliedzieni, un jauno burvi pārņēma žēlums. Ja nu viņš nespēs atcerēties buramvārdus, visas šīs bezspēcīgās būtnes ies bojā. Viņu dzīvība bija atkarīga no Netenjela. Atbrīvošana. Kādi bija īstie vārdi? Viņš bija tos lasījis, viņš zināja, ka bija, viņš tos bija iemācījies pirms vairākiem mēnešiem. Tikai pašlaik viņš nespēja koncentrēties, nespēja atcerēties.
Tas bija slikti. Un tagad visi mirs tāpat kā bija mirusi Martas kundze, un atkal viņš būs visus pievīlis. Cik ļoti Netenjels vēlējās viņiem palīdzēt! Bet ar vēlmi vien nepietika. Vairāk par visu zēns bija vēlējies izglābt Krūmložņas sievu, izvest savu labvēli no liesmām. Viņš būtu labprāt atdevis savu dzīvību, lai tikai šī sieviete varētu dzīvot. Bet Netenjels nebija varējis viņu izglābt. Jaunais burvis bija aizrauts prom, un viņa bija gājusi bojā. Un viņa mīlestība nebija spējusi neko mainīt.
Uz bridi viņu pārņēma pagātnes zaudējums un tagadnes steiga. Pār vaigiem nolija asaras.
Pacietību, Netenjel.
Pacietību…
Netenjels dziļi ieelpoja. Sāpes atkāpās. Un kaut kur no apziņas dziļumiem iznira atmiņas par meistara dārzu viņš redzēja rododendru ziedus un to tumšzaļās lapas, kas mirdzēja saules staros. Bija redzami ābeļu baltie ziedi un kaķis, kas gulēja uz sarkano ķieģeļu mūra. Zēns sajuta ķērpi zem pirkstiem, redzēja sūnām apaugušo statuju un juta, ka ir pasargāts no apkārtējās pasaules. Jaunais burvis iedomājās, ka viņam blakus sēž Lutiēnas jaunkundze un klusi zīmē. Un viņu pārņēma miers.