Bet tas vēl nebija nekas. Viņš stāstīja (ar platām, bēdu pilnām acīm), ka viņa mīļais meistars Artūrs Krūmložņa jau sen bija turējis aizdomās Saimonu Siržulauzēju, bet nekad nav bijuši pierādījumi viņa ļaundarībām. Līdz tai nelaimīgajai dienai, kad Krūmložņa nejauši uzzinājis, ka pie Siržulauzēja atrodas Samarkandas amulets. Pirms viņš paspējis par to paziņot varas iestādēm, Siržulauzējs un viņa džins ielauzies mājā, lai viņus visus nogalinātu. Krūmložņa kopā ar Džonu Mandrāku, savu uzticamo audzēkni, izveidojuši stipru aizsardzību, un darbībā iesaistīta pat Martas kundze, kura varonīgi centusies aizturēt Siržulauzēju saviem spēkiem. Bet tas viss izrādījies velti. Krūmložņas kungs un kundze tika nogalināti, un Netenjels bēdzis, glābjot savu dzīvību, un viņam palīdzējis tikai mazs velnēns. To visu stāstot, zēnam acīs bija asaras; izskatījās, ka viņš pats tic šīm muļķībām.
Turpmāk viņa meli pieņēma vēl lielākus apmērus. Nekādi nevarēdams pierādīt Siržulauzēja vainu, Netenjels bija devies uz Hedlhemas muižu, cerēdams kaut kā novērst viņa ieplānoto noziegumu. Un tagad viņš bija laimīgs, ka izdevies izglābt valsts vadītāju dzīvības, utt., utt.; goda vārds, te pat velnēnam bija jāraud!
Bet viņi uzķērās. Neapšaubīja nevienu puikas vārdu. Šis vēl kaut ko uzkoda, iedzēra šampanieti un devās prom ministrijas limuzīnā, atpakaļ uz Londonu un gatavs turpmākai iztaujāšanai.
Protams, arī es devos viņam līdzi. Negatavojos izlaist saimnieku no redzesloka, jo viņam bija jāizpilda solījums.
44
kalpotāja soļi aizskanēja lejup pa kāpnēm. Mēs ar Netenjelu palūkojāmies apkārt.
- Man labāk patika tava vecā istaba, es beidzot teica. Šī te smird, un tu pat vēl neesi ievācies.
- Nesmird vis.
- Smird gan: pēc svaigas krāsas un plastikāta, un visām jaunām, tikko izgatavotām lietām. Tomēr tev jau laikam patīk vai ne, Mandrāka kungs?
Zēns neatbildēja. Viņš steidzās pie loga, lai palūkotos, kāds skats aiz tā paveras.
Bija pienācis jau nākamās dienas vakars, un pirmoreiz šo dienu laikā saimnieks bija atstāts viens pats. Iepriekšējās divdesmit četras stundas viņš bija pavadījis, satiekoties ar ministriem un policiju un atkal un atkal pārstāstot savu stāstu, piepušķodams to ar jauniem meliem. Pa to laiku es gaidīju viņu uz ielas, [119] [1] Valdības ēkās ir pilns ar ifrītiem un Izluklodēm, un es baidījos, ka tās var pamanīt manu klātbūtni.nepacietībā trīcēdams. Mans izmisums bija tikai pieaudzis, kad zēns bija pavadījis pirmo nakti īpašā Vaitholas guļamistabā vietā, ko stingri apsargāja. Kamēr viņš krāca, man vajadzēja salt ārā un nebija iespējas parunāties ar viņu.
Bet šodien Netenjela turpmākais liktenis beidzot bija izlemts. Ministrijas automašīna bija aizvedusi viņu uz jaunā meistara māju modernu ēku Temzas krastā. Zēnam tika pateikts, ka vakariņas pasniegs pusdeviņos; meistars viņu gaidīs ēdamistabā astoņos piecpadsmit. Tas nozīmēja, ka mums ar saimnieku palika stunda divvientulības. Es izlēmu, ka parūpēšos, lai mēs to pavadītu lietderīgi.
Istaba bija iekārtota kā parasti: gulta, skapis (moderns tāds, kurā var ieiet), grāmatplaukts, galds un krēsls. Durvis veda uz nelielu vannasistabu. No griestiem staroja spēcīgs elektriskais apgaismojums, un gaisma plūda arī pa nelielo logu. Ārpusē mēness apspīdēja Temzas ūdeņus. Zēns lūkojās uz Parlamenta ēku, kas atradās gandrīz pretī, un viņa sejā atspoguļojās savāda izteiksme.
- Tagad viņi ir daudz tuvāk, es teicu.
- Jā. Viņa būtu ļoti lepna. Netenjels pagriezās un atskārta, ka es, pieņēmis Ptolemaja formu, guļu viņa gultā. Pazūdi! Es negribu, lai tavi briesmīgie… Oho! Viņš pamanīja grāmatu, kas gulēja grāmatplauktā blakus gultai. Fausta konspekti! Un tā pieder man! Apbrīnojami! Krūmložņa pat aizliedza man tai pieskarties.
- Tikai atceries, ka Faustam tas nebeidzās labi…
Zēns šķirstīja lappuses. Satriecoši… Un mana jaunā meistare saka, ka es drīkstot savā istabā veikt nelielas burvestības.
- Ak jā, tava jaukā, mīļā, jaunā meistare. Es skumji pašūpoju galvu. Tu esi apmierināts ar viņu, vai ne?
Saimnieks dedzīgi pamāja ar galvu. Vaitvelas jaunkundze ir ļoti varena. Viņa man daudz ko iemācīs. Un izturēsies pret mani ar pienācīgu cieņu.
- Tev tā šķiet? Vai viņa ir cienījama burve? Es saviebos. Mana vecā draudzene Džesika Vaitvela, nedabiski tievā aizsardzības ministre, Londonas Tauera galva, Mokpilno ložu pavēlniece… Jā, tā bija iespaidīga figūra. Un nebija nekādu šaubu, cik augstu varas iestādes vērtēja Netenjelu, ja nodeva viņas rūpīgajā gādībā. Šai būtnei katrā ziņā būs pilnīgi cita pieeja nekā Artūram Krūmložņam, viņa papūlēsies, lai zēna talants neiet zudumā… Ko tas nodarīs zēna raksturam, tas bija cits jautājums. Bet viņš katrā ziņā saņēma to, ko bija pelnījis.
- Viņa teica, ka mani gaida spīdoša karjera, Netenjels turpināja. Ja es pareizi izspēlēšu visas kārtis un cītīgi strādāšu. Un vēl viņa apsolīja, ka uzraudzīs manas mācības un, ja viss veiksies labi, mani iekļaus ātrajā apritē, un es drīz vien varēšu strādāt ministrijā un gūt pieredzi. Zēna acīs atkal zaigoja triumfs, tik kaitinošs, ka man gribējās pārlikt viņu pār celi un nopērt. Es izlikos, ka žāvājos un uzbužinu spilvenu. Bet viņš tikai mala savu. Meistare apgalvoja, ka ministrijā nav vecuma ierobežojumu, viss atkarīgs tikai no talanta. Es teicu, ka gribētu strādāt Iekšlietu ministrijā tieši viņi ir tie, kas dzen pēdas Pretošanās kustībai. Vai tu zini, ka Londonā noticis vēl viens uzbrukums, kamēr mēs bijām prom? Ir uzspridzināts kāds birojs Vaitholā. Vēl neviens neko nav noskaidrojis, bet es varu derēt, ka tiktu viņiem uz pēdām. Vispirms es noķeršu Fredu un Stenliju, un to meiteni. Es piespiedīšu viņus runāt un tad…
- Piebremzē mazliet, sacīju. Vai tu jau neesi izdarījis pietiekami vienam mūžam? Padomā par to nogalināti divi varas apmāti burvji, simts varas apmātu burvju izglābti… Tu esi varonis.
Viņš nesaklausīja manu sarkasmu. Devro kungs teica to pašu.
Pēkšņi pielēcu kājās un pastiepu galvu uz loga pusi. Ieklausies! es izsaucos.
-Ko?
- Tur var dzirdēt simtiem cilvēkus, kas tev… neuzgavilē.
Viņš uzmeta man drūmu skatienu. Tas nozīmē…
- Tas nozīmē, ka valdība to visu pamatīgi noklusējusi. Kur ir fotogrāfi? Kur žurnālisti? Biju gaidījis, ka tu būsi šīsdienas The Times pirmajā lappusē. Viņiem vajadzēja publicēt tavu dzīvesstāstu, pasniegt tev medaļas, izdot pastmarkas ar tavu smaidošo seju… Bet tā taču nenotiek, vai ne?
Saimnieks nošņaukājās. Tas viss jāpatur noslēpumā drošības apsvērumu dēļ. Vismaz tā man teica.
- Nē, tas nav drošības nolūkos. Viņi vienkārši negrib izskatīties pēc pēdējiem muļķiem. "DIVPADSMITGADĪGS ZĒNS IZGLĀBJ VALDĪBU"? Par viņiem smietos uz visām ielām. Nem vērā, no tā burvji baidās visvairāk. Kad tas notiek, tās ir viņu beigas.
Netenjels pavīpsnāja. Viņš bija par jaunu, lai saprastu. Ne jau no vienkāršajiem ļaudīm mums jābaidās, zēns teica, bet no sazvērniekiem no tiem, kam izdevās aizbēgt. Vaitvelas jaunkundze saka, ka to dēmonu ir izsaukuši vismaz četri burvji, tā ka bez Siržulauzēja, Šīlera un Laima bija jābūt vēl vismaz vienam. Laims ir pazudis, un arī sarkanbārdainais vīrs nav redzēts nevienā no ostām vai lidostām… Tīrā mistika! Esmu pārliecināts, ka arī Šolto Pinns tajā visā iesaistīts, bet es nedrīkstu par viņu neko minēt pēc tā, ko tu savārīji viņa veikalā.
- Jā gan, es teicu, salicis rokas aiz galvas, un sāku runāt uzjautrinošā tonī, manuprāt, tev ir šis tas slēpjams. Es, tavs mazais velnēns, un visi mani nedarbi. Un tu, kas nozog amuletu un iegāž savu meistaru… Saimnieks nosarka un izlikās, ka iet apskatīt jauno skapi. Piecēlos un soļoju viņam aiz muguras. Starp citu, es ievēroju, ka tu savā stāstā esi piešķīris Martas kundzei zvaigznes lomu, es turpināju. Vai tas palīdz remdēt sirdsapziņas mokas?