Netenjels apcirtās, sejai kvēlojot. Ja tu gribi kaut ko teikt, tad saki, viņš nošnāca.
Es nopietni paskatījos uz savu saimnieku. Tu teici, ka atriebsies Siržulauzējam, es sacīju, un tā arī izdarīji. Varbūt tā tu jūties mazliet labāk vismaz es tā ceru, bet zināt nevaru. Bet tu arī apsolīji: ja es tev palīdzēšu cīņā pret Siržulauzēju, tu mani atbrīvosi. Es tev palīdzēju. Man pat šķiet, ka vairākkārt glābu tavu dzīvību. Tavs ienaidnieks ir miris, un tu savās acīs esi veiksmīgāks nekā jebkad agrāk. Un tagad ir laiks turēt solījumu, Netenjel, un atlaist mani brīvībā.
Mirkli puika klusēja. Jā, viņš beidzot teica. Tu man palīdzēji… Tu mani izglābi…
- Sev par mūžīgu kaunu.
- Un es esmu… jaunais burvis apklusa.
- Apkaunots?
-Nē.
- Sajūsmināts? -Nē.
- Pavisam nedaudz pateicīgs?
Viņš dziļi ievilka elpu. Jā. Es esmu tev pateicīgs. Bet tas nemaina faktu, ka tu zini manu īsto vārdu.
Bija laiks to visu beigt, vienreiz un uz visiem laikiem. Biju noguris; mana būtība smeldza, jau devīto dienu atrodoties šajā pasaulē. Gribēju tikt prom. Tiesa gan, teicu. Es zinu tavu vārdu, un tu zini manējo. Tu vari mani izsaukt. Es varu tevi iegāzt. Tas mūs padara līdzvērtīgus. Bet, kamēr būšu Citā pasaulē, kam lai es to teiktu? Nevienam. Tev vajadzētu vēlēties, lai es ātrāk pazūdu. Ja mums abiem paveiksies, mani neviens neizsauks, kamēr vien tu dzīvosi. Bet, ja mani tomēr izsauks… es dziļi ievilku elpu, apsolu, ka neizpaudīšu tavu vārdu.
Zēns klusēja. Gribi, lai tas tiek paziņots oficiāli? es iebrēcos. Kā būtu ar šādu: "Ja es laužu šo solījumu, lai kamieļu bari mani iemin smiltīs un manus pīšļus izkaisa visos vējos!" [120] [1] Tas ir sens ēģiptiešu zvērests. To lietojot, ir jāuzmanās tas vienmēr piepildās.
Es nespēju būt vēl daiļrunīgāks.
Saimnieks vilcinājās. Man jau šķita, ka viņš tūlīt piekritīs. Nezinu gan, Netenjels murmināja. Tu esi dē… džins. Zvēresti tev neko nenozīmē.
- Tu mani jauc ar kādu burvi! Labi, tad runāsim tā, dusmās pakāpos atpakaļ, ja tu mani tūlīt pat nelaidīsi vaļā, es došos lejup un pastāstīšu tavai mīļajai Vaitvelas jaunkundzei, kā viss patiesībā notika. Viņa būs ļoti ieinteresēta redzēt manu patieso formu.
Zēns iekoda lūpā un pasniedzās pēc grāmatas. Es varētu…
- Jā, jā, tu varētu izdarīt daudz ko, es sacīju. Tā jau ir tava nelaime. Tu esi pārāk gudrs. Daudz kas noticis tikai tāpēc, ka tu biji pārāk gudrs, lai atstātu visu tā, kā tas ir. Tu gribēji atriebties, izsauci varenu džinu, nozagi amuletu, un citi tavā
vietā par to samaksāja. Tu izdarīji to, ko vēlējies, un es tev palīdzēju, jo man tas bija jādara. Un nav šaubu, ka, liekot lietā savu aso prātu, tu varētu man izgudrot vēl jaunas saistības, bet ne jau tik ātri, lai paspētu aizkavēt mani tūlīt pat pateikt tavai jaunajai meistarei visu par amuletu, Krūmložņu un mani.
- Tūlīt? Netenjels klusi jautāja.
- Tūlīt pat.
- Tad tu attaptos tabakdozē.
- Tas nevienam no mums nenāktu par labu.
Uz brīdi mēs cieši skatījāmies viens otram acīs, iespējams, pirmoreiz. Tad, smagi nopūties, zēns novērsās.
- Atbrīvo mani, Džon, es teicu. Es esmu paveicis daudz. Un esmu noguris. Tāpat kā tu.
Netenjels mazliet pasmaidīja. Es gan neesmu noguris, viņš teica. Ir tik daudz kas, ko gribētos izdarīt…
- Tieši tā, es piekritu. Pretošanās kustība… sazvērnieki… Tev būs vajadzīgas brīvas rokas, lai sadzītu viņu pēdas. Padomā par citiem džiniem, kas tev būs jāizsauc, kad tu attīstīsi savu spīdošo karjeru. Viņiem nebūs manas iznesības, bet viņi tevi mazāk ķircinās.
Likās, ka kaut kas manā runā bija saimnieku aizkustinājis. Lai notiek, Bartimaj, viņš beidzot teica. Es piekrītu. Bet tev būs jāpagaida, kamēr uzzīmēšu apli.
- Nekādu problēmu! biju sajūsmā. Patiesībā es pat varētu tevi pa to laiku izklaidēt! Ko tu vēlētos? Varu dziedāt kā lakstīgala, uzburt gaisā skaistu mūziku, radīt tūkstošiem skaistu smaržu… Domāju, ka varētu pat nedaudz pažonglēt, ja tas tevi uzjautrinātu.
- Paldies, bet tas nebūs vajadzīgs.
Istabas viens stūris bija bez paklāja un nedaudz augstāks par pārējo grīdu. Šeit ar rūpīgu precizitāti un tikai pāris reižu ielūkojoties formulu grāmatā, Netenjels ar melnu krītu, ko bija atradis galda atvilktnē, uzzīmēja vienkāršu pentaklu. Kamēr viņš strādāja, es izturējos ļoti klusi. Negribēju, lai saimnieks pieļauj kādu kļūdu.
Galu galā viņš pabeidza un stīvi piecēlās, turēdams roku pie muguras. Gatavs, zēns teica. Kāp iekšā.
Es uzmanīgi nopētīju rūnas. Tā atceļ Adelbranda pentaklu, vai ne? -Jā.
- Un šī lauž Mūžīgo saistību?
- Jā. Un redzi šo hieroglifu? Tas pārrauj saikni. Vai tu gribi, lai tevi atbrīvo, vai ne?
- Tikai pārbaudu. Es ielēcu lielākajā aplī un pagriezos pret viņu. Netenjels gatavojās, prātā sakārtojot vārdus, un nikni paskatījās uz mani.
- Novāc no sejas to muļķīgo smīnu, zēns teica. Tas novērš manu uzmanību.
- Atvaino. Es pieņēmu pretīgu ļaunuma un bēdu pilnu izteiksmi.
- Tā nav ne par matu labāka.
- Atvaino, atvaino.
- Labi, gatavojies. Viņš ievilka elpu.
- Vēl tikai viens ieteikums, es teicu. Ja tu drīz vien atkal gribēsi kādu izsaukt, es ieteiktu Fakvarlu. Viņš ir labs strādnieks. Liec šim dēmonam darīt kaut ko saturīgu, piemēram, iztukšot ezeru ar sietu vai izskaitīt smilšu graudiņus jūrmalā. Viņam tas veiksies.
- Vai tu gribi tikt prom vai ne?
- Jā, jā. Ļoti.
- Nu tad…
- Netenjel vēl viena lieta.
-Kas?
- Klausies: kā burvim tev ir liels potenciāls. Un es to nedomāju tā, kā tev šķiet. Iesākumam tev ir nedaudz vairāk iniciatīvas nekā lielākajai daļai burvju, bet viņi to no tevis izdzīs, ja nepiesargāsies. Un vēl tev ir sirdsapziņa, tas ir kaut kas ļoti rets, un to ir viegli pazaudēt. Sargā to. Tas arī viss. Ak, un es, ja būtu tavā vietā, uzmanītos no tavas jaunās meistares.
Saimnieks mirkli vērās manī, it kā vēlēdamies kaut ko teikt. Un tad nepacietīgi papurināja galvu. Ar mani viss būs kārtībā. Neuztraucies. Šī ir tava pēdējā iespēja. Man pēc piecām minūtēm jābūt lejā uz vakariņām.
Esmu gatavs.
Zēns ātri un bez kļūdām izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Jutu, ka ar katru viņa izrunāto zilbi saiknes, kas mani bija saistījušas pie Zemes, kļūst arvien vājākas. Kad viņš tuvojās beigām, mana forma izstiepās, izpletās ārpus apļa robežām. Plānos atvērās neskaitāmas durvis, saukdamas mani pie sevis. Es kļuvu par biezu dūmu mākoni, kas ar rēcienu uzšāvās gaisā, piepildot istabu, kura ar katru mirkli man kļuva arvien nereālāka.
Netenjels bija beidzis. Viņa mute aizvērās. Pēdējā saikne pārtrūka kā stipra ķēde.
Es pazudu, atstājot aiz sevis asu sēra smaku. Lai viņš mani tik drīz neaizmirstu.
Džonatans Strouds SAMARKANDAS AMULETS
Bartimaja triloģijas 1. grāmata
Redaktore Diāna Spertāle
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1871. A/s Preses nams