Risto Isomeki
Sarasvati smiltis
Vēl pirms divpadsmit tūkstošiem gadu pāri līdzenumam starp Hindukuša kalniem un Dekānas augstieni plūda divas varenas upes — Sarasvatī un Inda.
Tagad ir palikusi tikai Inda. Indiešu mitoloģijā Sarasvatī ir arī literatūras, zinību un gudrības dieviete. Sarasvatī simbolizējošais dzīvnieks ir balts gulbis, kurš ir arī daudzu ziemeļu tautu svētais putns.
SATURS
Prologs: Kambejas līcis. Indijas rietumu piekraste 9
ŪDENS UN SMILTIS 13
SMILTIS UN LEDUS 129
LEDUS UN ŪDENS 201
Epilogs: Eiropas līcis 283
PROLOGS. KAMBEJAS LĪCIS. INDIJAS RIETUMU PIEKRASTE
Leģenda par Adantīdu, nogrimušo kontinentu, cilvēku prātus bija nodarbinājusi jau tik ilgi, ka Atlantīdas atrašana, domājams, būtu ieguvusi ievērības cienīgu atspoguļojumu ziņās. Kādā aptaujā angļu žurnālisti Atlantīdas atrašanu bija iebalsojuši pat par ceturto nozīmīgāko iespējamo ziņu. Angļu žurnālistu balsojumā hipotētisko notikumu sarakstā aiz Atlantīdas citu starpā palika arī tāda iespējamība kā Jēzus otrā atnākšana.
Bet, kad Adantīdu galu galā atrada, pilnīgi neviens šim notikumam nepievērsa nekādu īpašu uzmanību. Jo jūrā nogrimušo mūžseno civilizāciju un tās pilsētu drupas atrada pavisam nepareizā vietā.
Indijas Nacionālā jūras tehnoloģijas institūta pētnieki 2001. gada maijā paziņoja, ka Indijas rietumu piekrastē Kambejas līča dibenā atraduši “precīzas ģeometriskas formas”. Jūras dzelmē atrastās figūras ļoti atgādināja Mohendžodāro, Harapas un citu Indas-Sarasvatī ielejas kultūras atstāto mūžseno pilsētu drupas. Taču tās gulēja četrdesmit (
metru dziļumā četrdesmit kilometrus no krasta.
Ar pētniecības kuģa M. V. Sagar Paschmi eholoti iegūtajos attēlos bija redzami pa daļai zem zemūdens smilšu kāpām ierakušies māju pamati, kā arī senus irigācijas un kanalizācijas kanālus atgādinošas garas, taisnas līnijas. Zemūdens drupu pilsēta bija deviņus kilometrus gara un divus kilometrus plata.
Pasaules dažādās malās strādājošie arheologi un vēsturnieki uz atradumu atbildēja ar dziļu klusumu. Tā kā atklājums visai slikti saderēja ar agrākajiem pieņēmumiem un atradumiem, vieglākais bija klusēt.
Daļa reakcijas bija neslēpti naidīga. Daži Indijas nozīmīgākie IndasSarasvatī ielejas civilizācijas pētnieki atradumu pat nodēvēja par halucināciju. Pēc vairākiem mēnešiem visas pasaules uzmanība pievērsās gluži cita veida notikumiem, kad grupa fanātiķu nolēma pārslēgt pasaules vēsturi uz pārtīšanu ātrajā režīmā un ar trīs nolaupītajām pasažieru lidmašīnām ietriecās Ņujorkas augstākajos debesskrāpjos un Amerikas Savienoto Valstu Aizsardzības ministrijas galvenajā ēkā.
M. V. Sagar Pascbmi pētnieki tomēr turpināja darbu, nebēdājot par ledaino attieksmi. Jaunajos attēlos bija redzami mūri, daži no tiem sniedzās trīs metru augstumā virs jūras dibena un vairāku metru dziļumā zem smiltīm.
Nedaudz tālāk atklājās arī otra, gandrīz tikpat liela, jūrā iegrimusi pilsēta. Izskatījās, ka abas pilsētas atrodas pie mūžsenas, sen atpakaļ izžuvušas upes.
Bīstamo straumju un pat vienpadsmit metru augsto plūdmaiņu dēļ niršana šajā rajonā nebija iespējama. Pētnieki nosūtīja tālvadības robotu ar kameru nofotografēt drupas, taču ūdens bija tik duļķains, ka robota uzņemtās fotogrāfijas lielu skaidrību nedeva. Vienīgais paņēmiens, kā pavirzīties uz priekšu, bija izcelt grunts paraugus no jūras dibena.
M. V. Sagar Paschmi tralis un kauss jau pirmajā dienā virs ūdens izcēla vairāk par diviem tūkstošiem cilvēka darinātu priekšmetu. Rotas, no akmens izgatavoti darbarīki, podi, podu lauskas un figūriņas, kas attēlo dzīvniekus, cilvēkus un dievus. Tur bija arī cilvēku zobi un citi priekšmeti un materiāli, kuru vecumu bija iespējams noteikt ar radioaktīvā oglekļa metodi.
2002. gada janvāri Indijas zinātnes un tehnoloģiju ministrs Murli Manohars Joši paziņoja, ka no jūras gultnes sanēšu augšējiem slāņiem izceltie priekšmeti un cilvēku zobi, balstoties uz datēšanu ar radioaktīvā oglekļa metodi, ir 9500 gadu seni.
ŪDENS UN SMILTIS
TOREIZ VIENS NO PRIESTERIEM, KURŠ BIJA SASNIEDZIS ĻOTI LIELU VECUMU, TEICA:
Ai, Solon, Solon, jūs, grieķi, visi esat bērni, un nav tādas lietas kā vecs grieķis. TO DZIRDĒJIS, SOLONS TEICA:
Ko jūs ar to domājat?
OTRS ATBILDĒJA:
Jūs visi savā prātā esat jauni, jums nav ne vecu priekšstatu, kurus jums nodotu sena leģenda, ne ari laika apsūbinātu zināšanu.
Platons (427—348. gads pirms Kristus). “Timejs”
1
Pirmais brīdinājums par draudošajām briesmām parādījās un pazuda tik ātri, ka zemūdenes-.“Lomonosovs” komandai nevienu brīdi nebija reālas iespējas saprast, kas īsti bija noticis. Tikai brīdi iepriekš viss bija pavisam normāli: zemūdene lēnām iegrima, ūdens aiz bruņustikliem kļuva melnāks, no attēla pastiprinātājiem atspīdēja blāva, zaļa gaisma. Fonā motora klusā, mierīgā dūkoņa. Un tad, bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma, zemūdenes priekšgals pēkšņi krasi grima uz leju pretim Norvēģu jūras dibenam.
Sergejs Saveļņikovs paspēja ar labo roku pieķerties margām tieši pirms tam, kad “Lomonosova” grīda pazuda no kāju apakšas un pārvērtās sienā. Asas sāpes dedzināja plecu, jo viss ķermeņa svars gūlās uz vienas rokas. Viņš ātri pieķērās margām arī ar otru roku, pirms plīstu plecu muskuļi. Natālija Beļajeva bija kaut kur aiz viņa, un Sergejs jau paspēja kādu sekundi gaidīt, ka meitene uzkritīs viņam virsū vai aizlidos garām.
Sergejs redzēja Vasilija Čuikova šausmās savilkto seju, kad viņš atmuguriski krita pret priekšgala bruņustiklu, un dzirdēja tikai šķindoņu, kad attēlu pastiprinātāji lidoja pret stiklu. Sergejs palūkojās atpakaļ un redzēja, ka arī Natālija paspējusi pieķerties margām, kuras viņa žmiedza baltiem pirkstu kauliņiem.
“Lomonosova” priekšgals krita lejup arvien kraujāk. Sergejs mēģināja saskatīt dziļummēra rādītājus. Tie mainījās straujā tempā — simt desmit, simt divpadsmit, simt četrpadsmit.
Kas bija noticis? Vai bija pārvietojies zemūdenes balasts? Tam nevajadzētu būt iespējamam.
simt septiņpadsmit, simt astoņpadsmit, simt deviņpadsmit.
grimšana palēnināsies? Jā, zemūdenes priekšgals sāka iztaisnojas.
Simt divdesmit viens, simt divdesmit divi, simt divdesmit trīs, simt divdesmit četri, joprojām simt divdesmit četri.
Mazpamazām “Lomonosova” priekšgals pacēlās horizontālā līmenī. Dziļummērs rādīja simt divdesmit sešus metrus.
Vasilijs ar mokām piecēlās sēdus. Viņš uzmanīgi iztaustīja labās rokas pirkstus un novaikstījās. Daļa rokas bija nejauki savainota līdz asinīm.
Sergejs pārvietojās tuvāk, tomēr neatraujoties no margām. Viņš palūkojās atpakaļ un pamanīja, ka Natālija rīkojās tāpat. Meitene nešķita satraukusies, viņa darbojās mierīgi un saprātīgi. Sergejs prātā atzinīgi pamāja. Natālijai Beļajevai pilnīgi noteikti bija dotības, lai kļūtu par dziļjūru pētnieci. Cik daudzi deviņpadsmitgadnieki ar šo situāciju būtu tikuši galā tikpat labi?
“Vai ar tevi viss kārtībā?” Sergejs jautāja Vasilijam.
“Man šķiet. Roka sāp, taču domāju, ka pirksti nav lauzti.”
“Labākais būtu uztaisīt rentgenu, tikai drošības dēļ.”
“Nedomāju, ka tas nepieciešams,” Vasilijs pretojās.
“Tomēr tagad esi saņēmis atļauju uztaisīt,” teica Sergejs. “Ja vēl neesi sapratis, tad pateikšu vēlreiz tieši, ka tā bija, tā teikt, pavēle.”