— Kā — cilvēki? — joprojām brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tad viņiem nav kāju?
— Nu tu gan runā! — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Ar kājām viņiem iznāk pārāk lēni.
— Bet kur viņiem jāsteidzas? — tik un tā nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai mašīnās sēž tie cilvēki, kuriem jādodas uz Dienvidiem?
— Uz kādiem Dienvidiem? — izsaucās Parastais Zvirbulēns.
— Uz parastajiem, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns un pēkšņi saviebās. — Fui! Fui, kā te smird! Kas tur smird? No kurienes tāds smirdējums, ko?
— No mašīnām, — skaidroja Parastais Zvirbulēns un arī saviebās. — Jā, diez kas nav.
— Kā jūs, pilsētnieki, kaut ko tādu vispār varat izturēt? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Ar laiku pierod, — atbildēja Parastais Zvirbulēns un piemetināja: — Nav jau citas izejas. Kur citur pārziemosi? Centrā mēs jau sen vairs nemitināmies. Tur tik daudz mašīnu un tāda smirdoņa, ka neviens normāls zvirbulēns to nevar izturēt.
— Jā, bet tomēr tu man pasaki — kāpēc cilvēkiem ir mašīnas? — nerimās taujāt Sarežģītais Zvirbulēns.
— Kāpēc? — pārjautāja Parastais Zvirbulēns un pēkšņi nobrīnījās, kā tas nav ienācis prātā pašam. — Nezinu, — viņš atbildēja, bet tad pavērās lejup un, kaut ko ieraudzījis, iesaucās: — Re!
Lejā uz zemes izplestiem spārniem rindā stāvēja dīvaini milzu putni, un viens no tiem patlaban sakustējās un, atskanot gandrīz neizturamam rēcienam, ie- skrējās un cēlās gaisā, nemaz nevēcinādams spārnus.
— Ko tas nozīmē? — pilnā balsī iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Es nedzirdu, ko tu saki! — sauca pretī Parastais Zvirbulēns.
— Ko tas nozīmē? — Sarežģītais Zvirbulēns pūlējās saukt vēl skaļāk.
— Es neko nedzirdu! — sauca pretī Parastais Zvirbulēns, un Sarežģītais Zvirbulēns atbildēja tikpat skaļi:
— Es nedzirdu, ko tu saki!
Tā viņi kādu laiku sasaucās, viens otru nedzirdēdami, un tikai tad, kad rēcošais milzputns jau atradās tālu gaisā, Parastais Zvirbulēns sadzirdēja:
— Ko tas nozīmē? Kāpēc viņš nevēcina spārnus?
— Trakais! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Tas jau nav putns! Tā ir lidmašīna!
— Kā — lidmašīna? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu lidmašīna, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Iekšā sēž cilvēki. Tāpat kā parastajās mašīnās.
— Un kur viņi dodas?
— Kā — kur? No vienas vietas uz otru.
— Vai uz Dienvidiem arī? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Ei tu ar saviem Dienvidiem! — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Kas tev ir ar tiem Dienvidiem?
— Nekas. Nav jau nekas, es tāpat vien pajautāju, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, bet īstenībā viņš domāja par to, kā būtu, ja varētu iekārtoties zem milz- putna nekustīgā spārna un nokļūt Dienvidos, — gan jau tad viņam izdotos arī sameklēt Zaļo Vārnu.
Bet tad viņš atcerējās lidmašīnas nenormālo rēcienu un noskurinājās.
— Nu nē! Labāk lai pati iet pa gaisu!
URĀĀĀ!
Aizritēja dažas dienas. Zvirbulēnam tās pagāja, iekārtojot miteklīti. Vietu miteklītim viņš izvēlējās tā paša milzu nama sienā, tikai augstāk, lai rītos ieraudzītu sauli agrāk nekā citi. Šoreiz Zvirbulēns bija gudrāks — viņš vispirms pārliecinājās, kur atrodas ejas savienojums ar pieliekamo, un izveidoja no parkā atrastajiem zariņiem un stiepļu galiem tādu kā nosprosto- jumu. «Drošs paliek drošs,» viņš teica pats sev un, kad miteklītis bija gatavs, nosmējās: «Nezin ko sacītu Zaļā Vārna, ja uzzinātu, ka mitinos Cilvēka akmens pasaulē!»
Līdzko viņš bija tā iedomājies, pie miteklīša ieejas piespurdza Parastais Zvirbulēns.
— Trakais! Ko tu esi izdarījis! — tas satraukts čivināja.
— Nu, nu? Kas tad noticis? — Sarežģītais Zvirbulēns painteresējās.
— Vistas aizlaidušās, saproti! Visas vistas aizlaidušās! — Parastais Zvirbulēns čivināja aizelsies. — Es tikko tur biju, pagalmā tāda jezga, ka bail! Visi skraida, lamājas.
— Kā — lamājas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Un miliči ieradušies, — turpināja Parastais Zvirbulēns.
— Miliči? — galīgi nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kas tie par putniem? Tādus es nepazīstu. Vai viņi arī pārziemos kopā ar mums?
— Ak, tu neko nesaproti! — pukojās Parastais Zvirbulēns. — Nu, ka tev saka — vistas ir prom! Tās, pie kurām es tevi aizvedu. Vai tagad saproti? Vistas! Palicis viens pats gailis. Stāv uz čupas — uz tās pašas čupas un groza galvu kā nenormāls.
Beidzot Zvirbulēns apjēdza.
— Urāāā! — viņš līksmi iesaucās. — Urāāā!
— Ko priecājies? — apsauca viņu Parastais Zvirbulēns. — Nav ko priecāties!
— Kā — nav ko priecāties? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kā — nav ko priecāties? Es viņas izglābu no apēšanas! Kā nav ko priecāties?
— Tu nesaproti, — sacīja Prastais Zvirbulēns. — Viņas aizies bojā. Viņas ir par daudz pieradinātas. Viņas nepratīs pašas par sevi rūpēties, sagādāt sev barību un pajumti.
— Tu domā? — Sarežģītais Zvirbulēns neticīgi pavērās draugā. Bet nākamajā brīdī viņš jau bija izdomājis. — Zini ko? Dosimies pie viņām! Dosimies viņām palīgos!
— Trakais! Kā gan mēs, divi nieki, varam palīdzēt veselam baram vistu?
— Nesaki vis! Tu nemaz nezini, ko divi nieki var īstenībā izdarīt. Un vispār — šoreiz tev jāklausa man.
— Tu nu gan esi! — sacīja Parastais Zvirbulēns un piebilda: — Jā, jā, laikam jau ne velti tevi dēvē par Sarežģīto.
Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.
— Kā tev ar galvas sāpēm?
— Nekā! — atbildēja Parastais Zvirbulēns un gribēja parādīt mēli, bet nerādīja.