— Tad lidojam! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, un viņi devās ceļā.
KAUT KAS BALTS
— Vai neesat redzējuši vistas? — viņi jautāja parastajiem baložiem, kas lidoja garām, bet tie kratīja galvas.
— Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņi vaicāja ļoti speciāliem baložiem, kas laidelējās virs speciālas baložu mājiņas kāda dārza nostūrī, un arī tie purināja savas ļoti speciālās galvas.
— Vai tiešām neesat redzējis? — viņi pārjautāja dzenim, kas strādāja pirmajā piepilsētas priedē, un dzenis apmulsa, jo neviens viņu vēl nekad nebija uzrunājis uz «jūs», bet tad, pārliecinājies, ka tuvumā neviena cita dzeņa nav un ka tas tiešām ir viņš, kurš tikko uzrunāts uz «jūs», kautrīgi atbildēja:
— Tiešām.
— Vistas? — vaicāts pārjautāja riekstrozis. — Kādas vistas?
— Baltas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Un pieradinātas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.
— Kaut kas apmēram tāds, kā jūs stāstāt, agri no rīta man paskrēja garām, — atcerējās riekstrozis. — Kaut kas balts. Bija bieza migla, un es nevarēju saskatīt, vai tas ir kaut kas pieradināts vai ne, bet kaut kas balts tas bija gan.
— Kurp? Parādi, lūdzu, uz kuru pusi viņas devās! — mudināja Sarežģītais Zvirbulēns.
Riekstrozis parādīja, un abi draugi vairs neuzkavējās pie riekstroža ne mirkli ilgāk.
— Mēs esam uz pēdām! — iesaucās pēc brīža Parastais Zvirbulēns. — Re!
Uz meža takas pavīdēja kaut kas balts. Bet tās nebija vistas. Tā bija tikai vistas ola. Taču jau drīz viņi saklausīja klusinātu kladzināšanu un, sasnieguši nelielu klajumiņu biezoknī, ieraudzīja sava lidojuma galamērķi.
Sarežģītais Zvirbulēns barā uzreiz pazina Vistiņu, ar kuru tas pagalmā bija runājis, un piespurdza klāt.
— Kā tev tas izdevās? — viņš iepriecināts čivināja.
— Kā tev izdevās pierunāt viņas visas?
— Zini? Tas nemaz nenācās grūti. Vienkārši neviena no manām draudzenēm nevēlas tikt apēsta, — stāstīja Baltā Vistiņa, — bet priecāties vēl par agru — mēs visu dienu tikpat kā neko neesam ēdušas, drīz krēslos, un mums nav arī pajumtes, kur pārnakšņot.
— Kā — nav pajumtes? — brīnījās Zvirbulēns.
— Paskaties, no kā tikai te nevar pagatavot mājokļus! Sausu zariņu, sūnu un lapu — ka biezs! Visādu sēkliņu un ogu — ka biezs! Vajag tikai ķerties pie darba! Aši!
Un Sarežģītais Zvirbulēns sāka izrīkot. Biezoknī nemaz nebija grūti atrast pāris kuplu jo kuplu egļu, kuru pazarēs nevajadzēja bīties ne lietus, ne vēja. Zvir- bulēna vadībā vistas sarosījās un līdz mijkrēslim egļu zemākajos zaros paguva izveidot diezgan ērtus un pietiekami siltus mājokļus. Pēc šī neierastā darba viņas bija tā nogurušas, ka pat vakariņas nenāca prātā, un vistas tūlīt devās pie miera.
Arī abi zvirbulēni palika pārnakšņot egļu biezajos zaros. Sevišķi palaimējās Sarežģītajam Zvirbulēnam, jo Baltā Vistiņa atļāva tam nakti pārgulēt savā mājoklītī.
NU PAVISAM Kā LIDLAUKā!
Visagrāk pamodās Parastais Zvirbulēns. Viņš nez kāpēc tūlīt iečiepstējās, un ar to pilnīgi pietika, lai vistas satrūktos.
— Kas noticis? Kur mēs atrodamies? Kas nu būs? — tās satrauktas kladzināja. Visvairāk viņas kladzināja: «Kas nu būs?» — un jezga bija tik neganta, ka neviena no vistām nedzirdēja, ko saka Parastais Zvirbulēns. Bet Parastais Zvirbulēns sacīja: «Kuš!» — un viņš nezināja, ka tas ir pārāk kluss vārdiņš, lai to sadzirdētu, kad visapkārt kladzina vistas.
Nu pamodās arī Baltā Vistiņa, uzmodinādama arī savu draugu. Sarežģītais Zvirbulēns ilgi nebija tik saldi gulējis. Taisnību sakot, nenāktu par ļaunu pagulēt vēl kādu cēlienu.
— Negantās kladzinātājas! — viņš piktojās, bet vairāk pa jokam, jo miegs šā vai tā bija pagalam.
Pa to laiku Parastajam Zvirbulēnam tomēr bija izdevies nodibināt kārtību, un viņš sasauca vistu sapulci. Kad viņiem pievienojās Sarežģītais Zvirbulēns ar Balto Vistiņu, Parastais Zvirbulēns jau stāstīja, kur un kā meklējama iztika un no kā mežā visvairāk jāsargās.
— Vislielākās briesmas jums draud no lapsām un jenotiem, — viņš brīdināja. — Jums nevajag tik pārmērīgi kladzināt, varu derēt, ka šorīt kāds jau būs sadzirdējis. — Tad viņš pakasīja ar nadziņu knābīti, padomāja un sacīja it kā pie sevis: — Jā, ko tad vēl es gribēju teikt?… — Jums jāiemācās lidot! Tad neviena lapsa jūs nenoķers. Un neviens jenots.
— Lidot! — iesaucās Baltā Vistiņa. — Es tā gribu lidot!
Un abi zvirbulēni nekavējoties sāka apmācīt vistas lidošanas mākslā. Vispirms viņi uzmeklēja kādu meža noru, brīvu no krūmiem, nostādīja visapkārt norai sardzi, kas laiku pa laikam tika nomainīta, un apmācības varēja sākties. Dažas vistas gan kurnēja, ka neēdušas lidot neiemācīšoties.
— Taisni labi, ka neesat ēdušas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — spārniem tad jānotur daudz mazāks svars.
Cita pēc citas vistas ieskrējās, spārnus sparīgi vēcinādamas un mēģinādamas pacelties.
— Nu pavisam kā lidlaukā! — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Nākošā! — komandēja Sarežģītais Zvirbulēns, un atkal viena vista visiem spēkiem pūlējās pacelties gaisā.
Vissekmīgāk trenējās Baltā Vistiņa. Viņa bija visjaunākā no visām, turklāt Sarežģītais Zvirbulēns bija viņas draugs un viņa ļoti centās.
— Drīz tev vairs neviena lapsa nebūs bīstama, — Zvirbulēns viņu uzslavēja un atkal nokomandēja: — Nākošā!
Tūlīt pēc treniņa viņi visi devās meklēt brokastis. Vistas šoreiz uzvedās klusu, kā īstām meža vistām pienākas. Uz kādas stigas viņas atrada kaut ko knābājamu un, kad treniņā zaudētie spēki bija atgūti, devās atceļā. Rindas priekšgalā virzījās Parastais Zvirbulēns, bet aizmugurē — Baltā Vistiņa un Sarežģītais Zvirbulēns, tādā kārtā vistas bija pasargātas no pēkšņa uzbrukuma.