— Dažādi kukainīši. Paši par sevi viņi nav nekādi kaitēkļi, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet Cilvēks ieviesis savos dārzos tādus kokus un krūmus, kas mežā neaug, un mazie kārumnieki nevar noturēties tos nenobaudījuši. Savukārt zīlītēm, mušķērājiem, strazdiem un daudziem citiem šie kukainīši ir garda jo garda maltīte, un Cilvēks to, bez šaubām, ir ievērojis un cenšas visādi pievilināt šos putnus dārza tuvumā. Vai redzi tur to mājokli bērzā?
— Redzu, — apstiprināja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tas pieder strazdam, un to gatavojis Cilvēks. Cilvēkam labi, un strazdam nav peļami, — sacīja Sidrabiņtēvs un turpināja: — Bet ir cilvēki, kuri draudzējas ar putniem prieka pēc. Taču arī prieks ir visāds.
— Kā — visāds?
— Vienam prieku sagādā cita prieks, otram prieks rodas, apmierinot tikai savu kārumu vien.
— E, paga, paga, — 'iečiepstējās Sarežģītais Zvirbulēns, — te kaut kas nav tā, kā vajag. Ja jau ir tā, kā tu saki, ka prieku var sagādāt cita prieks, vai tad neiznāk, ka cita prieks arī ir kārums?
— Kā — cita prieks arī ir kārums? — nesaprata Sidrabiņtēvs. — Kā tu runā?
— Nu kas tur ko nesaprast? — brīnījās Zvirbulēns. — Ja, piemēram, man sagādā prieku tas, ka tev ir prieks, tad tas nozīmē, ka man kārojas, lai tev ir prieks. Nu saproti — tavs prieks ir mans kārums!
Mans kārums ir tavs prieks! Skaidrāk vairs nevar pasacīt — mans kārums ir tavs prieks.
— Paga, paga, — viņu pārtrauca Sidrabiņtēvs.
— Kā — tu pirmiņ teici — tevi sauc?
— Par Sarežģīto Zvirbulēnu.
Sidrabiņtēvs vairākreiz pamāja ar galvu, un viņa debessirmais spalvojums ievizējās.
— Varen trāpīgi iedēvējuši!
PĀVS KASTĒ!
No rīta pamodies, Sarežģītais Zvirbulēns sajuta kaut ko tik patīkamu, ka nespēja atcerēties, vai vispār kaut ko tik patīkamu kādreiz sajutis. «Kas gan tas varēja būt?» Viņš satraukts rosījās miteklītī.
Bet laukā bija salts ziemas rīts, saule ausa sarkana, sarkana, un no mašīnām un cilvēku mutēm cēlās garaiņu mākoņi.
Te pēkšņi miteklī kļuva tumšāks — pie ieejas bija piespurdzis Parastais Zvirbulēns.
— Labrīt! — tas nočiepstēja un tad piepeši iesaucās: — Ai! Pankūkas!
— Kā — pankūkas? — jautāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Smaržo pēc pankūkām! Vai tad nejūti?
— Ak, jā, pareizi, pēc pankūkām, — atteica Sarežģītais Zvirbulēns gluži tādā pašā balsī, kādā toreiz vasarā, kad Zaļā Vārna pirmoreiz minēja vārdu «putnu- biedēklis».
— Tagad jānogaida, — sacīja Parastais Zvirbulēns,
— gan jau viņiem paliks pāri, un atlikumu viņi noteikti novietos pieliekamajā.
Patiesi — pēc brīža kāds atvēra pieliekamā durvis un pankūku smarža pienāca vēl tuvāk. Nogaidījis, līdz virtuvē aiz pieliekamā sienas iestājas paliekošs klusums, Parastais Zvirbulēns mudināja: — Sāc nu!
Un Sarežģītais Zvirbulēns paārdīja nosprostojumu, kas šķīra miteklīti no pieliekamā, un abi draugi klupdami ievēlās tieši pankūku bļodā. Vilinoša bija smarža, un nevaldāms bija viņu izsalkums.
Atlikušo dienas daļu viņi gluži vienkārši nogulēja, jo bija piemielojušies tik smagi, ka palidot būtu tīrās mocības. Bet pievakarē laukā kļuva nedaudz siltāks, un Parastais Zvirbulēns sacīja:
— Ko tu saki, ja mēs paskatītos televizoru?
— Kā — televizoru? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Lidojam! — aicināja Parastais Zvirbulēns, neielaizdamies garākos paskaidrojumos.
No kāda loga plūda blāva gaisma, un, notupušies uz palodzes, abi zvirbulēni ieraudzīja istabas dziļumā laidelējamies putnus, skrienam zvērus, peldam zivis. Putni, zvēri un zivis mitinājās kādā kastē. Tie bija iesprostoti.
— Kā Cilvēks dabūjis viņus tur iekšā? — brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai viņš tos noķēris?
— Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns.
— Kā — nezini? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns. — Nu, bet Sidrabiņtēvs?
— Sidrabiņtēvs arī nezina, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Tas mums ir noslēpums.
— Bet vai ir noticis kāds bēgšanas mēģinājums?
— Bēgšanas mēģinājums? — pārvaicāja Parastais Zvirbulēns. — No kurienes?
— Kā — no kurienes? No tās kastes!
— Nezinu vis, neesmu neko dzirdējis par bēgšanas mēģinājumu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Bet kā būtu, ja mēs kādu no viņiem mēģinātu atbrīvot? — Sarežģītajam Zvirbulēnam iešāvās prātā, bet pēkšņi viņa acis iepletās un kļuva lielas jo lielas, apaļas jo apaļas.
— Pāvs! — nākamajā brīdī viņš sajūsmā iesaucās. — Re, kur Pāvs! Kastē! Urāāā! Pāvs kastē! — Un, pievērsies draugam, viņš to vēlreiz ņēmās izvaicāt: — Tu saki, ka neesi dzirdējis ne par vienu bēgšanas mēģinājumu?
— Vismaz līdz šim nekas tāds nav dzirdēts, — apstiprināja Parastais Zvirbulēns.
— Tad viss ir kārtībā! — Sarežģītais Zvirbulēns atviegloti uzelpoja. — Es domāju tā — ar atbrīvošanas darbiem nesteigsimies vis.
KIKERIGŪ!
«Ārprāts! Ko tagad dara vistas?» iedomājās Sarežģītais Zvirbulēns. «Tagad, kad visu klāj baltais aizliegums! »
Un viņš joza, ko spārniņi nes, uz viņam un Parastajam Zvirbulēnam vien zināmo vietu.
Bet zināmajā vietā valdīja klusums — vistu mājoklīši izrādījās tukši. Zvirbulēns izlodāja visas Vistu Egles pazares, bet ne skaņas, ne miņas, tikai iztālēm varēja saklausīt suņu rejas.
«Došos turp,» izlēma Zvirbulēns, «varbūt kaut ko uzzināšu.» Un, nelāga priekšnojautas urdīts, uzsāka meklēšanu.
— Vai neesat redzējušas vistas? — viņš pavaicāja sikeglīšu biezokņa malā ieraudzītajām zīlītēm.