Выбрать главу

—   Vistas? — zīlītes pārjautāja un papurināja gal­viņas.

—    Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņš apjautājās dzeņiem, kurus satika.

—    Kādas vistas? — atvaicāja sarkankrūtītis, kuru arī bija uzrunājis Zvirbulēns.

—    Baltas, — atbildēja Zvirbulēns. — Baltas un pie­radinātas. Ak nē, nu jau vairs ne! — viņš steidzīgi pārlaboja. — Es gribēju teikt — baltas un nepieradi­nātas. Atbrīvotās Vistas.

—    Grūti pateikt, — sacīja sarkankrūtītis. — Pats redzi — šorīt visa pasaule balta. Varbūt esmu redzējis, bet tikpat labi varbūt neesmu.

—    Bet varbūt esi dzirdējis kaut ko aizdomīgu? — ieminējās Zvirbulēns. — Kādu neparastāku troksni vai skaņu. Teiksim, kladzināšanu vai klukstēšanu.

—    Nedomāju vis, ka esmu dzirdējis kaut ko tādu, kā tu nupat teici, — brīdi padomājis, sacīja sarkan­krūtītis. — Līdz šim mežā neviens nav ne kladzinājis, ne arī klukstējis. Ja kaut ko tādu būtu saklausījis, es to noteikti atcerētos. Bet, ja runa ir par jau zi­nāmiem trokšņiem un skaņām, tad vienīgais, ko atce­ros un kam pievērsu šorīt uzmanību, bija kāds šā­viens.

—    Kā šāviens! — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kas tas tāds?

—    Kā, tu nezini?! — brīnījās sarkankrūtītis. — Kas tu esi par zvirbulēnu, ja nezini, kas ir šāviens?

Bet Sarežģītajam Zvirbulēnam jau bija apnicis visiem skaidrot, ka viņš ir Sarežģītais Zvirbulēns, un vienī­gais, ko viņš atbildēja, bija:

—    Šī ir mana pirmā ziema.

—    Tad jau gan. Tad jau gan, — sacīja sarkankrū­tītis ar zināmu cieņu un paskaidroja: — Redzi, šāviens nozīmē to, ka Cilvēks varbūt kaut kam ir atņēmis dzīvību.

—    Kam tad? — Zvirbulēnu sāka mākt bažas.

—    Nezinu, nezinu, — atturīgi atbildēja sarkankrūtī­tis.

—    Nu tad pasaki vismaz — no kuras puses tu dzir­dēji to, nu, kā viņu sauc?

—    Šāvienu, — sarkankrūtītis palīdzēja un turpināja: — Šāviens nāca no tās puses, kur patlaban dzirdamas suņu rejas. Jā, tas šorīt bija vienīgais troksnis vai skaņa, ko es varētu nosaukt par aizdomīgu, — viņš piebilda, un Zvirbulēns neuzkavējās pie viņa vairs ne mirkli.

Acīgi vērodams apkārtni, Zvirbulēns turpināja lavī­ties gar sīkeglīšu biezokni. Un tad sakustējās kāds zars, no tā novēlās vesels sniega klēpis. Zvirbulēns sa­springa — nebija ne mazākās vēja pūsmiņas, kas izkus­tinājis zaru. Lūk, sakustējās vēl viens zars, un Zvirbu­lēns saklausīja klusu, bet satrauktu balsu murdoņu. Zari pašķīrās, sniegs bira no tiem, un nākamajā brīdī Zvirbulēns satika Atbrīvoto Vistu baru, kas steigā lauzās cauri sīkeglīšu biezoknim.

—    Ai, cik labi, ka ieradies! — Viņam piesteidzās Baltā Vistiņa. — Mums notika nelaime! Mēs pazaudē­jām vienu mūsu māsu!

—    Kā — pazaudējāt? — nesaprata Zvirbulēns, bet viņam šķita, ka starp šāvienu un Baltās Vistiņas ziņu pastāv tieša sakarība.

Nu jau ap Zvirbulēnu bija sapulcējušās visas Atbrī­votās Vistas, viņu sejās bija satraukums, neziņa un bailes, un viņas vienā laidā stāstīja, kā šorīt atstājušas mājokļus, lai sagādātu barību, kā nokļuvušas līdz meža malai, kā atradušas siena šķūni, kā pabrokastojušas, kā veikušas pārlidojumu atpakaļ uz mežu — un pie pašas mežmalas, jā, tad atskanējis šāviens un viņas pazaudē­jušas savu vecāko māsu.

—    Kāpēc tu mūs nebrīdināji? — pārmetoši runāja Atbrīvotās Vistas, un Zvirbulēns jutās tik vainīgs, cik vainīgs nekad vēl nebija juties. Vienīgais attaisnojums bija tas, ka viņš nezināja, ka Cilvēkam ir šāviens, ar kuru tas var atņemt dzīvību Atbrīvotajai Vistai.

—    Vai jūs pamanījāt Cilvēku pirms šāviena? — viņš painteresējās, labi apzinādamies jautājuma veltī- gumu.

—    Jā, mēs viņu redzējām, — stāstīja vistas, — bet bez šāviena viņš mums neko nebūtu varējis izdarīt, mēs atradāmies pietiekamā augstumā.

Nu kā lai Zvirbulēns atzīstas, ka viņš neko nebija zinājis par Cilvēka šāvienu?

Bet viņš bija godīgs Zvirbulēns.

—    Vai nevēlaties atgriezties pagalmā? — viņš no­durtu galvu uzrunāja Atbrīvotās Vistas, kad viņi visi bija atkal nonākuši zem Vistu Egles. — Tur jums ne­viens neatņems dzīvību ar šāvienu.

Brīdi valdīja klusums.

—    Un tur mums nebūs jāmirst badā, — ierunājās kāda no Atbrīvotajām Vistām.

—    Un nebūs jābaidās no lapsām un jenotiem, — pie­balsoja vēl viena.

—    Un nebūs jāsalst, — sacīja trešā.

—    Un nebūs jālido, — klukstēja vislielākā un vis­smagākā.

—    Lidot! — pēkšņi iesaucās Baltā Vistiņa, kas līdz šim bija tikai klausījusies. — Es nevēlos aizmirst lidošanu! Es neparko nevēlos aizmirst lidošanu! Es nevēlos atgriezties pagalmā!

Te pēkšņi viņi izdzirda tuvojamies kādu troksni, vistas bailēs sastinga un apklusa, biezie egļu zari pa­šķīrās, un pazaru pustumsā iekūleņoja pazīstams krā­sains putns un, neatradis neko, kas varētu aizvietot viņam tik ierasto paaugstinājumu, savēcināja spārnus un saviļņots iesaucās:

—    Kikerigū!

PAREIZI!

—    Nezin vis, vai maz esat zirgu redzējuši? — Sid­rabiņtēvs pavērās abos zvirbulēnos, kuri bija atlidojuši ciemos. Viņi bija pagādājuši ciemakukuli — lielu un smaržīgu pankūku.

—    Vienreiz esmu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.

—    Nu, un tu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Sarežģītajam Zvirbulēnam. — Un tu cikreiz?

Sarežģītais Zvirbulēns šoreiz neparko negribēja atzī­ties, ka nemaz nezina, kas tas zirgs ir un vai viņš to vispār redzējis. Tāpēc viņš atbildēja:

—    Pareizi!

Iestājās brīdis klusuma, pareizāk sakot, brīdis klusa apjukuma.

—    Kā tu runā! — iečukstēja viņam Parastais Zvir­bulēns. — Kas tā runā!