— Kāpēc tu saki «pareizi!», kad es tev jautāju «cikreiz?»? — vaicāja Sidrabiņtēvs.
— Tāpēc, ka tas nozīmē tikreiz, cik ir pareizi, — paskaidroja Sarežģītais Zvirbulēns, skatīdamies Sidra- biņtēvam tieši acīs.
— Ak jā, tu jau esi tas Sarežģītais, — atcerējās Sidrabiņtēvs un turpināja: — Bet vai «nevienreiz» arī varētu nozīmēt «pareizi»?
— Varētu jau gan, — nodūris galviņu, atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns.
Bet Sidrabiņtēvs tobrīd beidza mielošanos un, notīrījis knābi, runāja tālāk:
— Jā, agrāk… agrāk zvirbulis bez zirga bija tikpat ka iela bez setnieka. Ne jau velti Cilvēks tolaik par mums ziņģi sacerēja:
Lai dzīvo zirgs un zvirbulis, tad sētniekam būs darbs.
Tālāk gan vairs neatceros, bet pie mums priekšpilsētā šito gabalu savā laikā zināja jauns un vecs, liels un mazs. Nu, bet zirgāboli — mmm!
— Kā — zirgāboli? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tad zirgam arī aug āboli?
Sidrabiņtēvs pasmaidīja.
— Aug, dēls, kā ta, ka aug. Vai ta zirgs ir citādāks par ābeli? Tikai ābeles āboli ir vajadzīgi Cilvēkam, bet zirgāboli — zvirbulim.
— Kā — zvirbulim? — atkal nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
: — Labi, es redzu, ka no stāstīšanas vien tev lielas skaidrības tik un tā netiks. Paņemšu tevi līdzi uz vienu man zināmu dārzu, kur Cilvēkam vēl pieder zirgs. Bet tas gan varēs notikt kādā siltākā dienā. Nu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Parastajam Zvirbulēnam. — Kad mums būs kāda siltāka diena?
— Rīt, — nešaubīdamies atbildēja Parastais Zvirbulēns.
— Pareizi, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Rīt. Bet tas nozīmē, ka visiem zvirbulēniem jāpulcējas kokos un jāčivina.
— Kā — jāpulcējas kokos un jāčivina? — ievaicājās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Lai Cilvēks zinātu, ka pēc vienas dienas gaidāms silts laiks, — sacīja Sidrabiņtēvs.
— Vai tad viņš pats to nezin? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nezin, dēls, nezin. Tur jau ir tas cipars, ka nezin.
— Kāpēc nezin? — turpināja interesēties Sarežģītais Zvirbulēns.
— Vai tad neatceries, ko tev stāstīja Zaļā Vārna? — sacīja Sidrabiņtēvs, aizbāzdams kādu spraudziņu, pa kuru pažobeles mājoklītī ieplūda āra vēsma. — Cilvēks ir šo un to svarīgu piemirsis, un tas viņam nenāk par labu, tāpēc mūsu pienākums ir viņam atgādināt. Atgādināt par draudzību. Un to vislabāk izdarīt palīdzot.
— Nu tad lidojam kokos čivināt! — iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns, pievērsies Parastajam, un viņi atgriezās Cilvēka Akmens Pasaulē, bet tur koku nebija, un viņi kopā ar citiem zvirbulēniem salaidās veikala pagalmā sakrautajā piena pudeļu kastu grēdā un čivināja visu pēcpusdienu.
— Rīt kļūs siltāks, — cilvēki teica cits citam, nākdami no veikala ar iepirkumu saiņiem.
MAN IR IDEJA!
— Man ir ideja! — iečivinājās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu, nu? — atsaucās Parastais Zvirbulēns.
— Jāsasauc Zvirbulēnu pilnsapulce! — čivināja Sarežģītais Zvirbulēns, un acis viņam mirdzēja tā, kā tās mēdz mirdzēt visiem tiem, kuriem ir idejas.
— Zvirbulēnu pilnsapulce! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Kaut kas tāds vēl nav piedzīvots!
— Tad būs! — apņēmīgi sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka Atbrīvotās Vistas cieš badu. Un tikai mēs varam viņas glābt, un tas mums jādara!
— Jā, bet kas to iesāka? — čivināja Parastais Zvirbulēns. — Ja nemaldos, tu!
— Es zinu, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Un, ja nevēlies, nepiedalies. Iztikšu arī bez tevis.
— Ko nu bozies, — apvainojās Parastais Zvirbulēns, — es jau tikai tāpat vien pateicu, bet tu uzreiz — pa nopietnam.
— Nūja, ka pa nopietnam. Kādi gan var būt joki, kad vistas gan ir atbrīvotas, bet viņām draud bojāeja?
Todien abi draugi aplidoja gandrīz visus zvirbulē- nus, kas mitinājās pieliekamo vēdināmajās ejās, un piekodināja ierasties uz sapulci.
Sapulce notika lielajā deviņstāvu namā, kurā atradās Sarežģītā Zvirbulēna miteklītis. Plašajā bēniņu telpā čivināja, čiepstēja un vēl visādi citādi sarunājās kāds tūkstotis zvirbulēnu.
— Klusu! — pavēloši ieskanējās Sarežģītā Zvirbulēna balss. Pa vēdlodziņiem ieplūda salta ziemas vēja šaltis, un zvirbulēni skurinādamies spiedās ciešāk cits pie cita. — Es jūs ilgi neaizkavēšu. Cik zināms, neviens no mums nevar sūdzēties, ka dzīvo trūkumā. Pat vairāk — mums pieejams tāds barības daudzums, par kādu citi putni var tikai sapņot.
To teicis, Zvirbulēns ieturēja pauzi, jo sapulci viņš vadīja pirmoreiz mūžā un pirmoreiz mūžā uzrunāja
tik lielu skaitu savu ciltsbrāļu.
»
Un tad viņš pastāstīja viņiem par vistu atbrīvošanu un par to, kā viņš ar Parasto Zvirbulēnu apmācījis Vistas lidot, un par šāvienu arī viņš pastāstīja.
— Taču jūs redzat, cik barga ir ziema, — Sarežģītais Zvirbulēns turpināja, — Atbrīvotās Vistas vēl nebūt nav Brīvās Vistas. Pa īstam vistas kļūs par Brīvajām Vistām tikai tad, kad varēs pašas sev sagādāt visu, ko tām vajag, vienalga, vasarā vai ziemā.
Tāpēc palīdzēsim viņām tagad, labi? Cilvēkam jau no tā nekāds zaudējums necelsies, galu galā mēs taču viņam arī mazdrusciņ palīdzam — pareģojam laiku un tā tālāk. Un vai tā nav īsti laba sajūta — piepulcēt brīvajiem putniem jaunus draugus?
Tā runāja Sarežģītais Zvirbulēns, un jau tanī pašā vakarā simtiem zvirbulēnu vairākkārt veica pārlidojumu no pilsētas uz mežu, piegādādami Atbrīvotajām Vistām visu, ko vien viņi atrada pieliekamajos un atzina par noderīgu.