Tovakar zem Vistu Egles notika tādas dzīres, kādas mežs vēl nebija pieredzējis.
— Nu, — Sarežģītais Zvirbulēns uzrunāja vistas, kad dzīres bija sasniegušas vislielāko līksmību, — kādas tagad ir jūsu domas par atgriešanos pagalmā?
— Nepiemini ļaunu, — visu vistu vārdā atbildēja tā, kura pagājušoreiz bija teikusi: «Un tur mums nebūs jāmirst badā!»
— Tu esi vienreizējs! — pačukstēja Baltā Vistiņa, lūkodamās Zvirbulēnā mirdzošām acīm, bet gailis, kuram kāds zvirbulēns no kāda pieliekamā bija pagādājis konfekti «Prozit», sāka jaukt savas dziesmas vārdus, un «kikerigū» vietā viņam iznāca «čikurikuri- kukū!».
VISS ATKARIGS NO TA, KA DZĪVO UN NO KA PĀRTIEK
— Tie jau nav āboli! Vai tad tie ir āboli! Kas tad tie par āboliem! — izsaucās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Neesmu apgalvojis, ka šitie te ir āboli. — Sid- rabiņtēvs smaidīja.
— Teici gan, tu pats teici, ka zirgāboli.
— Āre, tā pavisam cita lieta, — atbildēja Sidrabiņ- tēvs. — Āboli ir āboli, un zirgāboli ir zirgāboli.
Un tā Sarežģītais Zvirbulēns pirmoreiz mūžā mielojās «ar kaut ko tik neparastu», kā viņš vēlāk atzinās Zaļajai Vārnai.
— Sitā, reku, ir tīra manta, — sacīja Sidrabiņtēvs un izrušināja kādu graudu, — no tās nevienam skāde netiek. Vai tad agrāk mēs, zvirbuļi, zinājām, kas ir kaites? Bet tagad? Cik tad ir zvirbuļu? Un vai tad tie ir zvirbuļi? Katram otrajam kaut kas kaiš, un to vien dzird: «Vai pagājušonakt labi gulēji?» Un vai zini, kāpēc tas tā ir?
— Nu, nu? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tāpēc, ka nav vairs veco labo zirgābolu.
— Bet kāpēc tad nav vairs veco labo zirgābolu? — atceļā uz mājām pavaicāja Zvirbulēns.
— Vai tad neredzi? — atvaicāja Sidrabiņtēvs, norādīdams lejup uz ielām.
— Neredzu neviena zirgābola, — atbildēja Zvirbulēns, vērīgi lūkodamies. — Mašīnas vien.
— Tur jau tas suns aprakts, — atbildēja Sidrabiņtēvs.
— Kā — suns aprakts? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tā ir tāda valoda, — sacīja Sidrabiņtēvs pasmaidīdams. — Kādreiz Cilvēks tā runā.
— Zini ko? — ieminējās Zvirbulēns. — Es jau sen esmu vēlējies noskaidrot vienu jautājumu.
— Nu, nu? — pamudināja Sidrabiņtēvs.
— Kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?
Viņi lidoja virs ielām, pa kurām nepārtrauktā straumē joņoja automašīnas, un gaisu pildīja zilgana dūmaka, kuru ieelpojot sāpēja galva.
«Nu nē!» stingri nolēma Zvirbulēns. «Ziemu vēl kaut kā izcietīšu, bet tad nu gan — žigli projām uz laukiem! »
Pēc garā pārlidojuma Sidrabiņtēvs izskatījās pavisam noguris.
— Vecums. Vecums, draudziņ. No tā neizbēg neviens. Tikai vieniem tas pienāk īstajā brīdī, bet citiem — labu tiesu pirms laika. Viss atkarīgs no tā, kā dzīvo un no kā pārtiek.
— Jā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — to es varu saprast. Bet kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?
Sidrabiņtēvs pasmaidīja.
— Vai tad Zaļā Vārna tev jau nepastāstīja?
— Zaļā Vārna man stāstīja par Slimību.
Sidrabiņtēvs pamāja ar savu debessirmo galvu.
— Viņa ir pareizi runājusi, — viņš sacīja. — Slimība. Slimība gan. Bet es tev pateikšu, lūk, ko. Ir pārejošas Slimības, un ir Slimības, kas vēsta par vecuma tuvošanos. Kura no šīm Slimībām piemeklējusi Cilvēku, mēs vēl nezinām.
«Kaut nu Cilvēku būtu piemeklējusi pārejošā slimība!» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns, kad bija palicis viens, bet, kāpēc viņš tā nodomāja, pats sev nemācēja paskaidrot.
ODS IR ODS!
— Bet ods? — sacīja Parastā Vārna.
— Kā — ods? — Sarežģītais Zvirbulēns nesaprata, uz ko Vārna mērķē.
Viņi abi tikko bija iepazinušies, un viņu saruna uzreiz skāra visbūtiskākos jautājumus, jo bija ziema, un ziemā neviens putns knābi velti nedzesē.
— Nu ods, — sacīja Parastā Vārna.
— Ods ir ods!
— Man iznāk, ka ods ir putns, — teica Parastā Vārna.
— Ods nav nekāds putns, ods ir ods! — Sarežģītais Zvirbulēns kļuva nepacietīgs.
— Man iznāk, ka putns, — sacīja Parastā Vārna.
Taisnību sakot, ziemas novakare bija gadījusies silta.
— Kā — putns? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Odam spārni ir? Ir. Ods lido? Lido, — sacīja Parastā Vārna. — Ods tātad ir putns.
— Ods nav nekāds putns! — Sarežģītais Zvirbulēns aizsvilās.
— Kas tad? — vaicāja Parastā Vārna.
— Ods ir ods! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Un kas tad, pēc tavām domām, ir putns?
— Putns ir putns! Un ods ir ods! Kā tu nesaproti?
— Un vārna?
— Vārna ir vārna!
— Tātad vārna, pēc tavām domām, nav putns? — Parastā Vārna pavērās debesīs.
— Kā — nav? — atkal aizsvilās Zvirbulēns. — Vārna ir putns!
— Kāpēc? — Parastā Vārna šķita esam ārkārtīgi izbrīnījusies.
— Tāpēc, ka viņai ir spārni.
— Odam arī ir spārni.
— Tāpēc, ka viņa lido.
— Ods arī lido, — sacīja Parastā Vārna. — Tad kāpēc vārna ir putns?
Zvirbulēns dusmīgs pavērās Vārnā.
— Kāpēcītis.
— Ko tu teici? — Parastā Vārna laikam labi nesadzirdēja, jo pāri lidoja lidmašīna, kas bija pacēlusies no piepilsētas lidlauka.
— Es teicu, ka tu esi kāpēcītis.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka tu tāds īstenības putns vien esi, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.
Bija gadījusies neparasti silta ziemas novakare, un piepilsētas meža malā, tur, kur izbeidzās dārzu rajons, gaisā dejoja bariņš odu.